Dažas piezīmes par vainagu valkāšanu pie tautastērpa

"Ja jums jau ir vai vēl tikai top savs individuālais tautastērps, ja plānojat doties uz Tautastērpu skati, ja jums interesē, kāda bija vēsturiskā prakse un kā to pielāgot mūsdienām, tad te būs daži pieturas punkti," "Facebook" lapā raksta kultūrvēsturniece Ieva Pīgozne.

Latviešu apģērbu vēstures pētniece uzsver, ka mūsdienās auduma vainagu valkāšana ir ļoti populāra, vairāk kā vēsturiski tas būtu pamatojams. "Kaut arī katrs gadījums ir vērtējams individuāli, tomēr pamatā vainaga valkāšanai ir jāsaskan ar valkātājas tērpu un ar pašu valkātāju," skaidro pētniece.

Galvenais kritērijs, ko uzver latviešu apģērba vēstures pētnieces ir  "vai pie konkrētā tērpa vispār tika valkāti vainagi. 19. gadsimtā vainaga valkāšana kā arhaiska prakse bija viena no tām, kura lielākajā daļā Latvijas izzuda diezgan ātri. Apģērbs mainījās līdzi laikam. Jau 19. gadsimta ietvaros vien ir vismaz trīs dažādi apģērba attīstības posmi. Latviešu apdzīvotajās teritorijās pie apģērba tika valkāti vainagi no 19. gadsimta sākuma līdz apmēram 1830.-1840. gadiem, dažviet ilgāk. Pie gadsimta vidus apģērba – kā kurā vietā, piemēram, diezgan ātri Latgalē un Zemgalē, drīz arī Vidzemē vainagus nomainīja pret citām – modernākām galvassegām. Pie vēlākā – 19. gadsimta pēdējās ceturtdaļas apģērba – vainagus nevalkāja gandrīz nekur, vienīgi Dienvidkurzemē, kur saglabājās valkāšanā tradicionālais apģērbs kā goda apģērbs."

Pētniece uzver pamata principu, "jo senāka laika tērps, jo lielākas iespējas, ka pie tā tika valkāts vainags. Turklāt, ja nav lībiešu tērps, jo lībiešu meitas vainagus valkāja tikai savās kāzās, un tad tie bija īpašie līgavu vainagi."

Attiecībā uz pašu valkātāju, vēsturniece atklāj, ka "galvenais princips ir tāds, ka 19. gadsimtā vainagus valkāja tikai JAUNAS MEITAS PRECĪBU VECUMĀ. Precību vecums bija diezgan skaidri noteikts. Tas sākās no 16 gadiem, kaut arī lielākā daļa līgavu tomēr bija nedaudz vecākas. Un tas diezgan ātri arī beidzās, jo jau no 25 gadiem neprecēta meita bija uzskatāma par vecmeitu, bet no 30 – par bezcerīgu gadījumu. Mazliet vulgarizēju un vienkāršoju, taču pie šī tiešām der pieturēties. Ja jūsu meita ir gatava precēties un radīt bērnus, varat viņai pie tērpa ļaut valkāt vainagu. Un tāpēc tiešām ieteiktu padomāt divreiz, vai skolniecēm vajadzētu valkāt vainagus."

Pēc vainaga nēsāšanas nāk nākamais posms. "Savukārt, ja jūs esat precējusies vai jums ir kāda no precētas sievas pazīmēm, piemēram, jūs reāli dzīvojat attiecībās vai jums ir bērni, vainaga vietā labāk iederētos sievu galvassegas. Tas pats attiecas uz dāmām, kuras šīm "sievu pazīmēm" neatbilst, taču kurām jau kādu laiku ir pāri 30, vai, piedodiet, sākuši sirmot mati, jālieto pretgrumbu krēms utt.," skaidro I. Pīgozne.

Nēsājot vainagu, ir jābūt arī atbilstošai frizūrai. "Visbeidzot vainagu labāk nevalkāt tām meitām, kurām ir tam nepiemērotas frizūras, piemēram, pārāk īsi mati, lai tos saņemtu kaut nelielā(s) astītē(s), rozā mati, dredi, izskūti deniņi u.c. Visu šo laiku runa ir par individuālajiem tērpiem, ne par, piemēram, dejotāju skatuves tērpiem, kas visām ir vienādi. Un vēl piebilde: Jāņu vainagi, kā arī mūsdienu dizaina vainagi un mūsdienu dizaina tērpi ir cits stāsts," skaidro kultūrvēsturniece Ieva Pīgozne

Papildus kultūrvēsturniece Ieva Pīgozne iesaka meklēt informāciju par vainagiem viņas rakstos,arī šajā.