Tev jāredz! Kāzu šova pretendentu krāšņie, aizkustinošie mīlestības stāsti un foto
Sveču tirdzniecības vadītāja un uzņēmējs. Viesnīcu servisa speciāliste un automehāniķis. Karavīrs un ugunsdzēsējs. Vecāko viesmīļu pāris. Šogad kāzas labprāt svinētu visdažādākā vecuma un profesiju pārstāvji. Pieteicies pāris, kuri kopā jau ir 10 gadus. Jaunieši, kuri iepazinušies tikai pirms pāris mēnešiem, bet ir pilnīgi pārliecināti, kas satikuši īsto un vienīgo… Pašu precēties gribētāju un vecāku atsūtītajās pieteikuma vēstulēs lasāmie mīlas stāsti ir gan gludi kā lielceļš, gan krasiem pagriezieniem pilni kā rallija trase. Skaties.lv/Sievietei dod iespēju tev dažos ielūkoties.
Šovam Aivu un Arti pieteica vecāki. Fragments no vēstules
Aiva un Artis, lai gan pazīstami nepilnus 10 gadus, par pāri sevi dēvē 2,5 gadus, mīļi sauc sevi par A-komandu. Aptuveni pēc gadu ilgas kopdzīves Artis izlēma spert vienu no svarīgākajiem soļiem savā dzīvē un lūgt Aivu kļūt par viņa sievu. Vairākas nedēļas Artis nevarēja izšķirties starp piemērotāko vietu bildinājumam tepat Latvijā, nevēloties būt neoriģināls. Drīz vien nonāca pie secinājuma, ka tam jābūt kam grandiozam, un, tā kā Aiva līdz tam nekad nebija bijusi Francijā, tika nolemts iegādāties aviobiļetes uz mīlestības meku – Parīzi! Par pārsteiguma brauciena galamērķi Aiva nenojauta līdz pat pašai lidojuma dienai. Vien stāvot rindā uz drošības pārbaudi, viņa uzzināja, ka Artis viņu ved uz Parīzi!
Viņi apmetās mazā, romantiskā viesnīcā Parīzes centrā. Pirmajās dienās, apmeklējot tūristu iecienītākos apskates objektus, nekas neliecināja par tālāk notiekošo. Trešajā dienā, kad abi devās uz Eifeļa torni, pēc ieturētā piknika tā pakājē jaunieši devās augšup. Atrodot klusāku vietu, Artis uzdeva svarīgo jautājumu: "Vai kļūsi par manu sievu?" Uz kuru, kā noprotams, Aiva atbildēja: "Jā!"
Kā gulbji balti padebeši iet…, un laiks tiem līdzi… Mūsu stāsts sākās jau pamatskolas pēdējās klasēs, un turpinās vēl šobrīd, un, ja jāsāk skaitīt, savi 13 gadi jau būs… Daudzi jau jautā, kādēļ neesam vēl apprecējušies, bet viss ir naudas jautājums. Mēs neesam no tiem, kas var aizbraukt uz ārzemēm, sapelnīt lielo "piķi" un nu tik būs. Mēs tādi kārtīgi Latvijas patrioti, un ar savu mazo "piķīti" tīri labi dzīvojam ar domu, ka daudzi dzīvo daudz, daudz sliktāk par mums – tādēļ nesūdzamies. Kādēļ gribam precēties?? Visam savs laiks… Māju nopirkām, lēnām remontējam. Dēls piedzima – nu jau "bosiks" ar 4 gadu stāžu. Stabils darbs atrasts – kas prieku sagādā. Nu būtu laiks arī kāzām… :)
Esam viens otram jau piecus gadus. Mūsu stāsts sākās dienā, kad saule sirsniņas sildīja visvairāk. Tolaik man bija 14 un Kasparam 19 gadu. Ikreiz, kad ieraudzīju viņu, sirds ietrīsējās. Pazīstami jau bijām no bērna kājas, mācījāmies vienā skolā. Taču tajā dienā, draugu ballītē, viens otru pēkšņi uzlūkojām citādāk. Kad vēlāk par to runājām, izrādījās, ka abi todien nodomājuši pie sevis "’Šo meiteni es kādreiz apprecēšu’’, "Šis puisis būs mans!" Tad nu mēs sākām satikties, un mūsu mīlestība tikai auga. Par spīti vecāku neticībai un aizspriedumiem, ka esam pārāk jauni, lai mums būtu tik nopietnas attiecības, tas mūs tikai stiprināja un vairoja vēlmi vienam otru turēt ciešāk, un nekad nelaist vaļā. Mēs katru ikdienišķo sīkumu pratām pārvērst smieklos, visu darījām kopā. Lai kur arī bijām, vai pie upes makšķerēt, vai mežā sēņot, visur turējāmies kopā. Ar šo lielo apņēmību arī iemantojām vecāku svētību šīm attiecībām.
Pirmo reizi satikāmies 9. klasē, lai pavadītu laiku kopīgās pastaigās, izklaidēs ar draugiem un vienkārši iepazinām viens otru, kad sapratām, ka tomēr esam atšķirīgi un pēc pusgada attiecības nolēmām pārtraukt. Gadu ik pa laikam nejauši satikāmies kopīgu paziņu ballītēs, līdz vienā no tām pēc kopīgas dejas sapratām, ka ideja par šķiršanos nemaz nebija pareizā izvēle.
Mēs pabeidzām skolu, un kā jau daudzi Latvijas iedzīvotāji, arī mēs izlēmām doties lielāku iespēju meklējumos uz ārzemēm. Pēc trīs gadiem ārzemēs sapratām, ka dzīve citur nemaz nav saldāka kā mājās, arī mūsu attiecības no tā cieta. Es jau gaidīju Vadima bildinājumu, bet izskatījās, ka Vadims tomēr vēl bija tālu no šā soļa. Un, protams, arī vecāku mācītais lika skaidri saprast, ka dēlam precēties vēl pāragri. Mācības un ekonomiskā neatkarība un katra vecāka klasiskais padoms: "Kamēr nav "sataisījis" bērnus, nekur nav jāsteidzas."
Es aizbraucu projām no sava mīļotā, lai būtu tuvāk vecākiem, un arī pati saprastu, kāds ir mans īstais ceļš. Gadu abi dzīvojām nošķirti. Es Latvijā, Vadims Skotijā, bet turpinājām tikties, mērojot lielo attālumu viens pie otra.
Šajā vasarā Vadims atbrauca uz Latviju, domājams, jau ar bildinājuma nolūku. Taču negaidīti Vadima vecāki iekļuva autoavārijā, tāpēc uz visu notikumu fona bildinājumam nebija īstais brīdis. Taču autoavārija abas ģimenes vairāk saliedēja, jo mēs palīdzējām viens otram, kā vien varējām.
Pašā pēdējā dienā, pirms prom braukšanas, Vadims beidzot negaidīti bildināja! Par šo notikumu ļoti priecājās mūsu vecāki un draugi.
Mēs satikāmies gluži nesen, agrā šā gada pavasarī. Divi cilvēki, kas pirms laika šķīrušies un pārliecināti – nu gan kādu laiku attiecības nevajadzētu! Tomēr mirklī, kad mēs, Samanta un Jānis, satikāmies, malā tika nostumtas visas iepriekš prātā uzceltās sienas – "Pagaidām nevajag attiecības", "Jāizbauda brīvība". Acu skatiens, pirmā deja… Mazliet neveikla, tomēr elpu aizraujoša. Pirmā deja plūstoši pāriet otrajā, trešajā, desmitajā… Mīlestība no pirmā acu skatiena… Jau dažas nedēļas pēc iepazīšanās runājām par nākotnes plāniem – kāzām, bērniem, ģimeni… Un ne mirkli, pat nevienu sekundi, nebija tādu domu kā: "Ir taču pagājis tik īss laiks, vēl par agru spriest, vai šis cilvēks būs īstais". Nākotnes sapņu celšana noritēja tik dabiski, nepiespiesti… Runājāmies stundām ilgi, līdz sīkākajām detaļām… Kāda dziesma būs mūsu pirmās dejas kā laulātam pārim pavadījums, kādas būs piedurknes līgavas kleitai, ko aicināsim viesos… Bet tā sajūta, kad skaties mīļotajam cilvēkam acīs un redzi tur savējās… Mēs vienmēr turēsim viens otra roku. Mēs vienmēr vēlēsimies redzēt laimi otra acīs, mēs vienmēr būsim gatavi vairāk dot un mazāk prasīt.
Šovam Anitu un Andreju pieteica vecāki. Fragments no pieteikuma vēstules
Anita ar Andreju satikās pirms sešiem gadiem kādā siltā vasaras vakarā, kad abi pastaigājās pa parku. Andrejs nebija no kautrīgajiem un piegāja iepazīties ar meiteni, uzreiz kā viņu ieraudzīja. Viņas smaids un zaļās acis uzreiz ieinteresēja puisi. Viņi runāja ļoti ilgi, beigās neviens nevarēja pateikt par ko tieši, palika tikai patīkama sajūta pēc sarunas. Bija jau vēls un Anitai vajadzēja iet prom, viņa neticēja, ka šī iepazīšanās var pārtapt par kaut ko lielāku, tāpēc neatstāja nekādu informāciju par sevi, tikai pasmaidīja un teica: " … Ja liktenis lems, tad satiksimies vēl kādreiz, ja ne, tad – paldies par sarunu’". Pēc pieciem gadiem, gandrīz tajā pašā laikā, viņi ieraudzīja viens otru kafejnīcā, smaids parādījās abiem uz lūpam, un abi saprata, ka vēl atceras viens otru. Vārdi par likteni uzreiz ienāca prātā. Andrejs uzaicināja meiteni uz randiņu, Anita vairs nebija tik spītīga kā toreiz un nolēma pamēģināt. Pēc tās dienas viņi nešķiras ne mirkli. Liktenis, vai nejaušs gadījums saveda viņus atkal kopā, viņi zina, ka grib būt kopā un kļūt par vīru un sievu.
Abi esam no vienas skolas, kur Guntaram iekritu sirdī dziļi, dziļi, bet, viņaprāt, es viņam bija nesasniedzams sapnis, tāpēc nerīkojās… Pēc vairākiem gadiem abi tikāmies dzimtās skolas deju kolektīva pasākumā, kur es vakara gaitā uz Guntaru paskatījos TĀ, nu TĀ, ka raibs gar acīm! Velns viņu zina, kas notika, bet zibeņi saspēra un dzirksteles šķīda abiem. Kopš tā brīža pamazām kļuvām par lielisku un mīlošu pāri. Guntars neticēja, ka es, tā pati lielā skolas mīlestība, esmu beidzot viņa rokās un sirdī – pavisam. Ar ko mēs esam īpaši no citiem pāriem? Atbildēsim ar pretjautājumu, vai mīlestībā vispār var būt kas īpašāks vai labāks?! Mēs mīlam viens otru tā, ka tirpas skrien. Astroloģe pat zvaigznēs redz, ka esam kā radīti viens otram. Un to, ka kaldinām plānus kā debesskrāpjus, un kādreiz arī zvaigznes sastājas tā, lai mūsu plāni un ieceres īstenotos.
Mēs iepazināmies internetā, bet tas jau nav nekāds retums. Pirmā mūsu tikšanās reize bija Sanitas dzimšanas dienā, un, kā viņa pati saka, es biju viņai dzimšanas dienas lielākā dāvana. Kopš tā brīža sākām tikties, un, kā izrādījās, mums bija ļoti daudz kopīgu interešu, un mēs sapratāmies bez vārdiem. Bet bija arī viena ne pārāk patīkama lieta – es tobrīd vēl biju precējies ar pirmo sievu. No pirmās laulības man ir divas brīnišķīgas meitas, un tas bija galvenais iemesls, kāpēc mani tajā brīdī visi radi un draugi nosodīja, neatbalstīja manu lēmumu šķirties un sākt jaunu kopdzīvi. Arī man pašam tas bija ļoti smags un grūts lēmums, galvenokārt manu mazo princešu dēļ. Taču paklausīju savai sirdsbalsij un sāku dzīvot kopā ar Sanitu, pēc laika arī šķirot pirmo laulību. Šī mana pirmā negatīvā pieredze arī bija par iemeslu tam, ka tik ilgi vilcinājos, lai pieņemtu lēmumu otro reizi mīt gredzenus. Pa to laiku mums pieteicās pirmais bērns – meita Tea. Un tad nāca bildinājums. Motosporta biedrības "Durka Racing" sezonas noslēguma pasākumā, kad mani aicināja uz skatuves, lai pateiktos par atbalstu, es uzaicināju Sanitu uz skatuves un visas publikas priekša (aptuveni 100 cilvēku), nokritis uz ceļa, bildināju savu izredzēto.
Šovam Mairu un Robertu pieteica vecāki. Fragments no pieteikuma vēstules
Maira ar Robertu ir atradušies netālu viens no otra jau no septiņu gadu vecuma. Jaunieši kopā mācījās vienā skolā, paralēlklasēs, meita A klasē, viņas draugs B klasē. Vienā gaitenī kopā tika iesāktas skolas gaitas, un tā arī pabeigtas. Roberts vidusskolā kļuva par panku. Meita viņu bija pamanījusi, jo panku skolā bija maz un viņu izskats nevarēja palikt nepamanīts. Taču Mairai šādi puiši neinteresēja. Ņemot vērā atšķirīgo ģērbšanās stilu un dažādās intereses skolas laikā, viens otru "neieraudzīja". Pa īstam viņi iepazinās tikai skolas izlaidumā, pašā rīta agrumā, jau ballei ejot uz beigām. Sekoja neilgs iepazīšanās periods, un jau pēc pāris mēnešiem viņi kļuva par oficiālu pāri. Šajā laikā Roberts vēl bija panks, par spīti tam, ka meitai panki nepatika, uzliesmoja jūtas un radās sajūta, ka puisis būs īstais. Tā sakot, "paņēma" ar raksturu, nevis izskatu. Roberts rudenī nomainīja savu matu sakārtojumu, lēnām arī garderobi, līdz ar to arī vizuāli kļuva pievilcīgs meitenei. Meita stāstīja, kad pirmās reizes Roberts uzaicinājis ārā divatā pastaigāties, nesapratusi, kāpēc puisis viņu aicina, jo tāda kā viņa, taču nevarētu patikt pankam. Par spīti visam, simpātijas bija abiem jau no sākuma, taču, kamēr Roberts nespēra pirmo soli, nenobučoja meiteni uz lūpām, meitai likās, ka Roberts meklē sev līdzīgo – alternatīvo. Viss izrādījās otrādāk.
Roberts ar Mairu šogad svin savus kopā pavadītos septiņus gadus. Jaunieši kopā ir iekārtojuši dzīvokli, kas ir prasījis līdzekļus un daudz darba, un audzina suņuku Mailo.
