"Jāiemācās sadzīvot." Bernadetas Ripas stāsts par dzīvi ar epilepsiju

Bernadeta Ripa pirmo epilepsijas lēkmi piedzīvoja, kad viņai bija 12 gadu. Viņa posās kopā ar mammu braukt uz Parīzi. "Agrs rīts, emocijas virmo apkārt, esmu satraukusies, tūlīt braukšana uz lidostu… Vienā brīdī es sāku saļimt. Tētis mani noķēra, noguldīja uz sāniem, un man sākās lēkme," stāsta Bernadeta. Uzreiz tika izsaukt ātrā medicīniskā palīdzība. "Tajā brīdī sākās krampji. Nekādu putu [pa muti] nebija, un es pamodos slimnīcā." Ceļojums uz Parīzi tika atcelts, un "sākās runa par to, ka man ir epilepsija".

Kā tika skaidrots viņas vecākiem, jebkuram cilvēkam var būt viena epilepsijas lēkme. "Tad bija jāpieņem lēmums, vai sākt medikamentu lietošanu vai ne. Tāpēc ka man ir 12 gadi, es attīstos, dzīve tikai sākas, vecāki pieņēma lēmumu, ka es vēl nesākšu medikamentus."

Pagāja divi gadi, un 14 gadu vecumā lēkmes jau sekoja viena pēc otras. Tā kā tika noteikta epilepsijas diagnoze, viņa sāka lietot medikamentus. Lielās lēkmes, kas uznāca ik mēnesi, mijās ar mazākām, kam raksturīga migrēna, ķermeņa tirpšana, "aizpeldēšana" sarunā.

"Tad arī sākās tāds kā piedzīvojums, ka bija jāpieņem gan diagnoze, gan tas, ko tas viss sevī iekļauj.

Man bija arī jāatvadās no savas skolas." Enerģijas resurss, ko organisms patērē lēkmes un atlabšanas laikā, ir milzīgs. Pēc lēkmes Bernadeta trīs dienas kavēja skolu. "Ilgstoši nevar tādā veidā mācīties, un tad es pārgāju uz mājmācību."

Runājot par ierobežojumiem ikdienā, Bernadeta stāsta, ka šobrīd nevar nokārtot autovadītāja apliecību. "Es varu nokārtot tiesības tajā brīdī, kad bijis gads bez lēkmēm. Man šāda gada nav bijis kopš 2012. gada." Pat ja gads bez lēkmēm būtu aizvadīts, viņa nejūtas gatava uzņemties tādu risku.

Vēl Bernadeta atzīst, ka svarīgs ir miegs. Ja viņa nav izgulējusies, tas var izraisīt lēkmi. Tajā pašā laikā viņa pirms diviem gadiem strādāja producentu aģentūrā, kas bija saistīts ar daudzām naktsmaiņām un pasākumu. "Es to varēju izdarīt."

Kopumā viņai ir būtiski atrast katrai lietai limitu – cik daudz viņa to var darīt.

No stereotipiem, kas sabiedrībā izplatīti par šo diagnozi, Bernadetu visvairāk aizskar uzskats, ka tā ir ļauna slimība, ka tas ir "kaut kas tāds, kas ir pārņēmis tevi, ka tas ir uz visu mūžu – tas kaut kādā ziņā tevi apēd". "Tajā pašā laikā esmu cilvēks, kuram jāatrod veids, kā ar to katru dienu sadzīvot – pamosties, izkāpt no gultas un veidot savu dzīvi," saka Bernadeta.

Viena no nejaukākajām epilepsijas īpašībām ir tā, ka lēkme var notikt jebkurā brīdī, neprognozējami. Joprojām uzpeld stāsti, ka epilepsijas dēļ cilvēki piedzīvojuši diskrimināciju. Pat tiktāl, ka cilvēks atlaists no darba, jo lēkmes traucējušas kolēģiem. Vai Bernadetai ir bijusi sajūta, ka viņa kādam traucē? "Jā un nē." Savulaik nācies nomainīt universitāti, jo iepriekšējā mācību iestāde "ļoti jauki pateica, lai izārstējos." Taču pilnībā izārstēties no šīs slimības nav iespējams.

Kad kopā ar ārstējošo ārstu Bernadeta apsprieda, ka varētu būt iespēja ievietot klejotājnerva implantu, viņai šķita – tas būs redzams un epilepsiju vairs nevarēs noslēpt. Tajā brīdī viņa pieņēma drastisku lēmumu – savu diagnozi vairs neslēps, lai kur ietu. "Arī pēdējā darba intervijā, kur es biju, teicu: labdien, mani sauc Bernadeta, un man ir epilepsija. Ja ir problēma ar to, lūdzu, runāsim. Man tas nav šķērslis."

Bernadeta atzīst, sākumā ārstēšana deva cerību uz labāku dzīvi, vienu brīdi viņa arī mainīja diētu, un cerība "visu laiku mainās". "Tad pienāca brīdis, kad es tiku iepazīstināta ar vārdu salikumu "klejotājnerva implants" jeb VNS implants, implanta stimulators. Tā bija nākamā cerība, kas varētu palīdzēt," stāsta Bernadeta. [Klejotājnerva stimulācija jeb VNS terapija ir ķirurģiski ievietota ierīce, kas sūta elektriskus impulsus smadzenēm, efektīvi ārstējot zāļu rezistentu epilepsiju un smagu depresiju. Ierīce tiek implantēta zem ādas krūškurvja rajonā un ar vadiem savienota ar kaklā esošo klejotājnervu, tādējādi mazinot lēkmju biežumu un smagumu – red.]

Šobrīd rit jau trešais gads, kopš viņai tas ievietots. "Kopējais stāvoklis ir mainījies. Šogad beigšu bakalauru, kas iepriekš nebija iespējams. Arī mans psiholoģiskais stāvoklis kopā ar fizisko ir uzlabojies. Bet lēkmes kā tādas neizgaist pavisam. Ir jāiemācās ar tām sadzīvot."

Pilnais raidījums:

Ja arī tev ir pieredze vai pārdomas par sarunu šovā runāto, aicinām dalīties ar savu viedokli šā raksta komentāros. Raidījuma mērķis ir vairot toleranci un izpratni sabiedrībā.

"tv3.lv" aicina būt iecietīgiem un empātiskiem kā reālajā, tā digitālajā vidē, rakstot komentārus. Atgādinām, ka arī komentāros pausto viedokli un tā rakstītājus regulē normatīvie akti.

Piesaki savu "ziloni" – tēmu, par kuru vēlētos dzirdēt kādā no 8. sezonas raidījumiem!

Projektu " Zilonis studijā" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Zilonis studijā" saturu atbild SIA All Media Latvia. #SIF_MAF2025