"Bērnus nevajag novērtēt par zemu" – neirologs iesaka, kā vecākiem runāt par epilepsiju

"Protams, ļoti būtiski ir tas, kāds ir bērna vecums. Bet ir skaidrs – ar laiku viņam arvien vairāk jāizprot savs veselības stāvoklis," saka ārsts. Viņš uzsver, ka svarīgi bērnam izskaidrot, kas ir epilepsija, kāpēc rodas lēkmes un ko darīt, lai justos labāk.

Mednieks dalās arī ar piemēru no prakses: "Man ir paciente ar epilepsiju, kurai lēkmes ir ļoti retas, pilnībā kontrolētas. Viņas dēls, kuram ir 10 gadi, jau zina, ko darīt – skatās pulkstenī, lai saprastu, vai jāsauc ātrā palīdzība. Ja desmitgadīgs bērns var iemācīties palīdzēt mammai, tad kāpēc, lai viņam pašam neizskaidrotu, kas notiek, ja lēkme piemeklē viņu pašu?"

Bērniem, tāpat kā pieaugušajiem, var būt grūti pieņemt diagnozi uzreiz. "Ir svarīgi atstāt bērnam iespēju pateikt: Es nesaprotu. Es tam neticu." Un tas ir normāli.  Tā tomēr var būt arī pašam pieaugušajam. Tas nenotiks vienā reizē. Epilepsija ir hroniska saslimšana, tāpēc vajadzīgas atkārtotas sarunas, piemēri no dzīves," norāda neirologs.

Bieži vecākiem ir bail bērnam stāstīt par slimību, jo šķiet, ka viņš nesapratīs. Tomēr bērni bieži spēj daudz vairāk, nekā mēs iedomājamies. "Bērnus nevajag novērtēt par zemu. Viņi spēj izprast vairāk, nekā domājam," uzsver Mednieks.

Viņš atgādina, ka epilepsijas izpratne bērnam ir svarīga arī nākotnē. "Nav jau tā, ka pēc 18 gadiem cilvēks pēkšņi kļūst pieaudzis – pamostas, nopūš svecītes uz kūkas un pēkšņi pieaug. Tas ir pakāpenisks process. Vecākiem jāpalīdz bērnam pieaugt, izvairoties no pāraprūpes, jo pretējā gadījumā mēs viņam liedzam nostāties uz savām kājām un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi."