Kad locītavu vairs nevar glābt – kad nepieciešama endoprotezēšana?
Endoprotezēšana nav pēkšņs lēmums vai vienas traumas sekas – līdz tai cilvēks nonāk pakāpeniski. "Es to sadalu trīs daļās," podkāstā "Veselīgas sarunas" skaidro Aiwa Clinic traumatologs, ortopēds Visams Rafaels. Pirmā – sporta un jaunības traumas, otrā – aktīva dzīve pieaugušā vecumā, trešā – novecošana.
Gadu gaitā locītavas piedzīvo traumas, operācijas, skrimšļa bojājumus. "Ar katru operāciju anatomija vairs nav simtprocentīga," saka ārsts. Pat ja sāpes uz laiku pazūd, berze locītavā turpinās, skrimslis nodilst, un pamazām attīstās artroze.
Otrs biežs iemesls ir pēctraumatiskas sekas. "Ja ir bijuši lūzumi, nelaimes gadījumi, ceļu satiksmes negadījumi, skrimslis var dilst daudz ātrāk," skaidro Rafaels. Šādos gadījumos veidojas posttraumatiska artroze – locītava deformējas, kustības kļūst ierobežotas un sāpīgas.
Trešais faktors ir vecums. "Ar laiku mēs zaudējam kaulu blīvumu, skrimslis dilst, un nonākam līdz locītavas deformācijai," saka ārsts. Sāpes var parādīties ne tikai kustībā, bet arī miera stāvoklī, naktīs, būtiski pasliktinot dzīves kvalitāti.
"Šajā gadsimtā vairs nav jādzīvo pastāvīgās sāpēs," uzsver Rafaels. Endoprotezēšana nozīmē bojātās locītavas pilnīgu nomaiņu ar mākslīgu. "Cilvēki pēc tam var atkal baudīt dzīvi, būt ar bērniem un mazbērniem, kustēties bez sāpēm," viņš saka.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
