"Zaudējot var daudz ko iemācīties": iepazīstieties ar 104 gadus veco šahistu Donu Manuelu
Manuels Alvaress Eskudero no Spānijas apraksta, kā galda spēle viņam ir sagādājušas prieku un draudzību visa mūža garumā.
Gadā, kad Manuels Alvaress Eskudero iemācījās spēlēt šahu, fašistu bumbas krita uz Gernikas, atbalsojoties Pablo Pikaso milzīgajā, melnbaltajā audeklā, Hindenburga sprāga debesīs virs Leikhērstas, un Džons Steinbeks publicēja īsu grāmatu ar nosaukumu "Par pelēm un cilvēkiem".
Arī pēc 90 gadiem, Alvaresa mīlestība pret spēli ir tikai pieaugusi. Sestdienas rītos 104 gadus vecais Madrileņo, kurš tiek uzskatīts par vecāko aktīvo reģistrēto šahistu pasaulē, izkāpa no autobusa pilsētas dienvidos un saviem paštaisītajiem ratiņiem dodas kultūras centra virzienā, kur viņš ierodas uz savām iknedēļas spēlēm, raksta "The Guardian".
Savā cienījamā vecumā Donam Manuelam, kā viņu sirsnīgi sauc viņa draugi Valdebernardo šaha klubā, ir dzirdes traucējumi, bet viņš nav zaudējis ne atmiņu, ne humora izjūtu.
"Man bija apmēram 16 gadi, kad vecākais brālis man iemācīja spēlēt šahu," viņš teica, apsēžoties pie galda telpā, kas vienlaikus kalpo arī kā fitnesa nodarbību norises vieta, kuras stūros bija sakrauti paklājiņi un vingrošanas bumbas.
"Es domāju, ka viņš ir patiešām labs spēlētājs, bet toreiz es neko nezināju. Nevienam no mums nebija ne jausmas, ko mēs darām."
Alvaress saprata, cik maz viņš zina par spēli, tikai dažus gadus vēlāk, kad kolēģis viņu apspēlēja un teica, ka viņam ir daudz ko mācīties. Pēc dažām sāpīgām "izglītojošām" tikšanās reizēm ar to pašu kolēģi, tostarp iepazīšanās ar Muzio variāciju Karaļa gambītā, viņš sāka uzlabot savu šaha spēli.
Tāpat kā sava vieglā staigulīša projektēšana un izgatavošana ļauj viņam lietderīgi izmantot savu inženiertehnisko izglītību, tā arī šahs ir ļāvis viņam ļauties savai mīlestībai pret matemātiku un problēmu risināšanu.
Lai gan viņš uzskata, ka spēle ir palīdzējusi viņam uzturēt prāta asumu, Alvaress saka, ka šaha spēles galvenie ieguvumi ir bijuši sociāli.
"Visvairāk man prieks par draudzībām, ko tā man ir atnesusi," viņš teica.
"Esmu ieguvis tik daudz labu draugu, spēlējot šahu, – un viņi joprojām ir mani draugi."
Tie, ar kuriem viņš studēja inženierzinātnes, tagad visi ir miruši. Tāpat kā viņi, arī Alvaress domāja, ka, ja labi veiksies, varbūt nodzīvos līdz 80 gadiem, labi izturēja savus pusaudža gadus, nemaz nerunājot par to, ka apprecējās un kļuva par trīs bērnu tēvu, divu mazbērnu vectēvu un divu mazmazbērnu vecvectēvu.
"Pilsoņu karu pavadīju Madridē, un tas bija briesmīgi," viņš teica. "Tur bija tik daudz bada un tik daudz bumbu. Tas bija briesmīgi, un mans tēvs nomira 1937. gadā no barības vada vēža."
Viņš uzskata, ka arī nesmēķēšana un alkohola nelietošana ir spēlējusi lielu lomu viņa ilgmūžībā. Viens no viņa brāļiem nomira 98 gadu vecumā. "Viņš nekad nesmēķēja. Bet pārējie divi gan smēķēja, un viņi nomira jaunāki."
Alvaresa vaļasprieki aprobežojas ar šahu, biljardu un kāršu spēlēšanu — "bet tas ir labvēlīgs netikums". Podagras lēkme ir pamudinājusi viņu arī mēģināt atteikties no jamón.
Donu Manuelu lolo viņa draugi klubā, kurā 130 biedri ir ne tikai no Spānijas, bet arī no Sīrijas, Libānas, Bulgārijas, Azerbaidžānas, Brazīlijas un Venecuēlas. Cieņa, ko pret viņu izjūt plašā šaha kopiena, bija redzama ātršaha turnīrā, kas šī oktobra sākumā notika vietējā sporta centrā, lai atzīmētu viņa 104. dzimšanas dienu.
"Viņš mums ir ļoti svarīgs, galvenokārt savu vērtību dēļ," sacīja kluba prezidents Hosē Luiss Useda Aragonesess.
"Kad viņš bija nedaudz jaunāks, viņš vienmēr bija pirmais, kas nāca un palīdzēja visu sagatavot. Tagad viņš to nevar. Bet viņš vienmēr bija pirmais šeit pat tad, kad viņam bija 100 gadu, un viņš izlika visus šaha komplektus. Viņam vienmēr ir draudzīgs vārds ar katram, un viņš ir tāds cilvēks, kuru tu mīli, jo viņš ir pelnījis tikt mīlēts."
Alvaresam grūti iedomāties, kāda būtu bijusi viņa dzīve, ja brālis pirms 88 gadiem nebūtu iepazīstinājis viņu ar šī sporta veida priekiem un vilšanās brīžiem.
"Tā man ir devusi tik daudz draugu un tik daudz prieka. Mana dzīve būtu bijusi pavisam citāda bez šaha."
Spēle ir devusi arī pa kādam padomam, ar kuru viņš labprāt dalās. "Jums ir jāiemācās zaudēt," viņš teica.
"Zaudējot var daudz ko iemācīties. Man patīk uzvarēt. Bet, ja es zaudēju, tas mani pārāk neuztrauc."
Garās dzīves, kas pavadīta, cīnoties neskaitāmās cīņās melnbaltu kvadrātu laukā, iespējams, galvenā mācība ir tāda, ka ne uzvara, ne zaudējums patiesībā nav tik svarīgi?
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
