Vilis Daudziņš: Radīt, turpināt kultūru šeit Latvijā es varu tikai latviski

Grāmatas atklāšanas svētkos, kāds sveicējs teica: "Beidzot pirksta bakstīšanai telefonā ir kāda jēga." Neticami, bet izdevniecībai "Neputns" ir izdevies V. Daudziņa zīmējumus no telefona pārnest taustāmā un visiem saprotamā formā – zīmējumu grāmatā "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs".

Portālam "tv3.lv" aktieris un nu jau arī grāmatas autors atklāj spilgtāko dziesmu svētku notikumu un to, kā mēs esam vai neesam mainījušies 150 gados. Par brīvību, kultūras vērtībām un mūsu mantojumu, kuru kā "pārcēlājiem" jāspēj saglabāt nākamajām paaudzēm.

Jūsu spilgtākais dziesmu svētku notikums?

Man spilgtākais notikums ir iemesls, lūk, šim brīnišķīgajam tērpam. (Uz simtgades dziesmu svētkiem darinātais Valles vīriešu tautastērps (svārki, veste un zīļu josta) – red.)  Tas bija četrus vai piecus gadus pirms Latvijas simtgades, 2013. vai 2014 gads. Mēs ar Zani (Viļa sieva, aktrise un runas pedagoģe Zane Daudziņa – red.) pie pareizticīgās baznīcas uz Brīvības ielas, kas ir krustojumā ar Lāčplēša ielu, divas stundas nostāvējām, vienkārši skatīdamies gājienu. Tas mani saviļņoja.

Dīvaini, es pirms tam dziesmu svētkus neuztvēru kā kaut ko tādu, kas uz mani īsti attiektos. Dziedāt nemāku. Es tur īsti nepiedalos. Tas likās īsti nav man. Bet, lūk, tajā gājienā es pēkšņi sajutu: "Nekā nebija! Tas ir par mani. Tas ir man. Un es gribu būt daļa no tā."

Tas veids, kā es gribēju piedalīties, vismaz būt klātesošs, bija darināt savu tautastērpu. Ne tāpēc, ka toreiz bija arī tāda akcija, ka katram būtu jādarina savs tautastērps. Man tiešām bija tāda sajūta, ka man to vajag.

Tad jau simtgades dziesmu svētkos, 2018. gadā, nu mēs abi divi gājām lepni kā erceni. Zane patiešām bija stāvējusi naktī rindā pēc biļetēm, jo es biju izrādēs ārzemēs. Tiešām sākusi stāvēt piecos no rīta tajā aukstumā. Bija dabūjusi biļetes, un mēs sēdējām Mežaparka estrādē skatītāju rindā lielajā, lielajā laukumā, apmēram pa vidu, un es biju ļoti, ļoti gandarīts par visu. Man viss patika. Es skatos to koncertu, man vienkārši viss patīk. Man ne mirkli nebija tā, ka man kaut kas apniktu. Es biju šajā notikumā. Biju pilnībā gandarīts. Sākums bija toreiz, un tā tas tagad ir rezultējies 150. gadu īpašajos dziesmu svētkos ar šo grāmatiņu. Pilnīgi nejaušā kārtā.

Intervijās par grāmatu un arī grāmatas sākumā jūs rakstāt, ka jums bija svarīgi pārstāvēt tos, kuriem nebija vārda.

Jā!

Vai tagad, 21. gadsimtā, ir kādi cilvēki, kuriem nav vārda un kurus būtu jāpārstāv, kurus jūs gribētu pārstāvēt?

Tagad jau ļoti viegli ir visiem sevi pārstāvēt sociālajos tīklos. Tiklīdz tev ir piekļuve tīkliem, tā uzreiz tu vari sevi pārstāvēt. Arī paust savu prieku vai naidu, vai savus iebildumus pret pastāvošo varu, vai gluži otrādi, atbalstīt to. Tas viss ir. Brīva sabiedrība un iespēja paust savu viedokli ir vērtīga. Tā ir brīnišķīga. Tā ir brīvība.

Taču brīžiem jāuzmanās no tā, ka mēs neko vairs nepaturam pie sevis. (smejas) Nupat jau šķiet, ka visi uzreiz izreaģē ārā. Vai nu kāds psihologs ir sastāstījis, ka nevar paturēt sevi, nevajag paturēt sevī, vajag izreaģēt, vajag pateikt. Vai vajag visu, ko tu domā, pateikt? Varbūt. Līdz ar to ir pilns ēters ar to sakāmo. Nu es domāju, ka mazliet vajag padomāt pirms saka. Padomāt nevis par to, kas man par to būs, gluži vienkārši, cik pasaule kļūs labāka pēc tam, kad es būšu to pateicis. Kļūs vai nekļūs? Ja kļūs, jā, jāsaka.

Te nenobrūk tā robeža par brīvību un visatļautību?

Nu, redz, tā katram ir jāaudzina. Tā katram ir jāsajūt. Robeža vienmēr katram ir jāsajūt. Demokrātija, kā mēs zinām, pieprasa ļoti lielu atbildību. Brīvība pieprasa nu milzīgu atbildību!

Runājot par dziesmu svētkiem, nejautāšu par jūsu mīļāko dziesmu, bet gan, ko jūs domājat par to, ka vēlas mainīt Latvijas himnu no "Dievs, svētīti Latviju" uz Mārtiņa Brauna "Saule, Pērkons, Daugava"?

Muļķības! Muļķības! Muļķības! Absolūtas muļķības. Es nesaprotu. Pilnīgi un nemaz nesaprotu.

Es zinu… kādreiz es pat biju kopā ar kādu ārzemnieku. Man liekas, ka viņš bija čečens, kurš runāja latviski. Viņš teica, ka viņš nevar saprast [Latvijas himnu – red.], ka par gaudulīgi, ka viņam vajag kaut kādu asumiņu. Un es viņu saprotu. Viņam gribas kaut ko kareivīgāku. Nu tādu, ka mūzikā, dziesmā, tajā ritmā ir kaut kas tāds kategorisks. Nu, ka es te zobus izdauzīšu jebkuram, nenāc par tuvu. Te ir mana Čečenija vai Dagestāna, vai sauc ko gribi – Francija vai Vācija, vai Latvija. Tāpēc viņam bija kaut kāds mulsums. Un es viņu saprotu.

Bet, zinot to, kā šī dziesma ir radusies. Zinot visus apstākļus. Es esmu ļoti, ļoti uzmanīgs, kad mēs runājam par kaut kādām senām kultūras lietām, lai arī pēkšņi mūsdienās tas var likties dīvaini, varbūt, ka vajadzētu kaut ko pārskatīt. Nu būsim pieauguši, ja kaut kas ir radies, tad tas ir tad radies. Mēs nesāksim tagad jaukt nost visas bulvāru loka ēkas kaut kādu iemeslu dēļ. Vai baznīcas jaukt nost kaut kāda iemesla dēļ. Pie kam šī dziesma… es neesmu tāds… stipri ticīgs cilvēks, bet man tā ļoti patīk. Un es arī nepazīstu nevienu tādu karojošu ateistu, kurš šī iemesla dēļ gribētu kādu citu dziesmu. Nu, ka viņam būtu kaut kādas pretrunas, pretenzijas pret to, ka "Dievs svētī Latviju". Kāds Dievs? Ko svētī? Nu, nē!

Tajā brīdī, kad saproti, ka esi tās kultūras mantinieks un ļoti, ļoti lielas kultūras mantinieks, tā visa mantinieks, kas šeit ir noticis, arī dažādās valodās, es domāju tajā brīdī, kad apjaut to visu, kas aiz tevis ir, kas ir noticis, tu kļūsti uzmanīgāks. Tu vairs ar cirvjiem nevicinies. Saproti, ka tam patiešām ir liela vērtība.

Es diemžēl atkārtojos, manuprāt, tas ir diezgan precīzi teikts, ka mēs esam "pārcēlāji". Mēs dzīvojam šo laika brīdi. Mēs jau nedzīvosim ilgāk. Un nedzīvojām iepriekš un nedzīvojām, kad viņi izdomāja "Dievs, svētī Latviju" un nedzīvosim tur nākotnē. Nē, šajā brīdī mūsu uzdevums ir kaut kā uzmanīgi pārcelt to, kas mums ir, protams, kritiski raugoties uz visu, kas mums ir, vai nav. Nevajag tur visādus putekļainus maisus nest nākotnei, bet nē, nē, nē, šīs kultūras lietas ļoti uzmanīgi, gudri, iedot tiem nākamajiem, lai tad rīkojas, lai tad skatās. Mēs viņiem esam saglabājuši.

Tagad, runājot par to, kas bija pirms 150 gadiem, par svarīgajiem cilvēkiem, kas Biedrības namā iet, sadusmojas viens uz otru, vai tas neatspoguļojas arī tagad pēc 150. gadiem uz mūsu Dziesmusvētkiem? Vai tas ir latvieša raksturs?

Jā! Es nezinu, vai tas ir tieši latvieša raksturs, varbūt tas ir cilvēka raksturs. Tas ir cilvēka raksturs. Tajā brīdī man šķiet, ka mans plāns pareizāks, labāks, man šķiet, ka tā būs labāk. Vienīgais, tā varbūt ir nespēja diskutēt. Tas gan. Nemākam. Diskusiju kultūra, manuprāt, Latvijā nav labā līmenī. Tas patiešām tā ir.

Diskusiju kultūra nozīmē uzklausīt oponentu. Tu mierīgi vari nepieņemt to, ko viņš domā. Tu vari arī palikt savos ieskatos, bet uzklausi viņu uzmanīgi un pamēģini saprast. Tas ir tāds empātijas jautājums. Tas, ko māca aktiermeistarībā. Es jau nevaru spēlēt tāpat vien. Man iedod tekstu, un es spēlēju. Man jāmīl. Kā teica mans skolotājs Pēteris Krilovs: "Esi sava tēla advokāts." Tajā brīdī tu esi advokāts. Tas, par ko es saku, tā ir diskusiju kultūra un tas ir arī kaut kāds pacietības trūkums.

Grāmata un jo īpaši, kad jūs stāstījāt grāmatas atvēršanas svētkos, jums bildēs bija latvieši no visas Latvijas – Valkas, Ērģemes un cittautieši.

Es jau nerakstīju, ka latvietis ir latvietis. Latviete Biruļu Ede.

Es domāju to, ka grāmatā mēs visi esam kopā. Pirms 150. gadiem bija tā integrācija.

Es domāju noteikti.

Kur tā ir pazudusi, kāpēc mēs tagad tik ļoti cīnāmies par to?

Nu, bet jūs taču pati saprotat, ka šobrīd ir karš. Ir mazliet citi noteikumi. Mēs nevaram mērīt kara laika notikums ar miera laika notikumiem. Mēs nevaram raudzīties uz visu vienādi. Tas tā nenotiek. Psiholoģiski tas ir citādi.

Es neticu. Es nevaru pat iedomāties nevienu, kas ar tādu īpašu prieku, piemēram, šobrīd domā, re kā, mēs esam tikuši vaļā no krievu kultūras. Nu nē! Tāpēc, ka tās vērtības, kas tur ir, tur arī ir. Bet mēs redzam arī to, kā ar kultūras palīdzību, kā ar reliģijas palīdzību, tiek manipulēts un kādā veidā tiek darīts kaut kas ļauns. To jau mēs arī redzam. Līdz ar to, ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem. Reizēm arī jāpieņem tādi, kā mēdz teikt, nepopulāri lēmumi, kurus nemūžam neviens nepieņemtu miera laika apstākļos. Diemžēl… Ne mēs to karu sākām.

Cik tālu mēs kā latvieši drīkstam piekāpties, un kurā brīdī mums ir jāpasaka stop, nē! To mēs vairs nedarīsim?

Es tagad nespēšu pateikt, kurš ir tas brīdis un kur ir sarkanā līnija. Mēs jau paši ļoti labi saprotam, tā ir valsts, tā ir valoda, jo man, kā kultūras cilvēkam nav jau citu rīku. Man nav citu rīku, un es varu realizēties tikai latviešu valodā, latviešu kultūrā. Protams, es to varu izdarīt arī angliski, es to varu izdarīt krieviski. Ja iemācīšos vēl kādu valodu, vēl kādā citā valodā. Bet radīt, turpināt kultūru šeit Latvijā es varu tikai latviski. Un es domāju, ka tas ir ļoti, ļoti saprotami. Tas nav nekas nesaprotams. Es domāju to vajadzētu saprast jebkuram, jo šis likums attiecas uz jebkuru valsti, jebkuru nāciju.

Vai tagad tiešām viss tas, ko kādreiz ir radījis Puškins, Čaikovskis, ir slikts?

Nē, vēlreiz atkārtoju. Viņi ir sava laika cilvēki. Viņi dzīvoja Krievijas impērijā. Mēs esam sava laika cilvēki. Bet mums blakus atkal mēģina atdzimt impērija, kura vienkārši šos izcilos māksliniekus izmanto kā ieroci. Tas ir viss. Vienkārši tos šobrīd izmanto kā ieroci. Un šie mākslinieki līdz ar to ir ķīlnieki. Šīs situācijas ķīlnieki, jo, ja tos izmanto Putina režīms, tad, kā tos izmantosim mēs? Tātad risinājums ir tikai viens, Ukrainai ir jāuzvar.