Romeo, Ceplis, kapteinis Nulle, Sietiņš: portālā filmas.lv Eduarda Pāvula 95. jubilejas kolekcija

Vairāk nekā 60 spēlfilmās, iespaidīgi aktierdarbi un hrestomātiskas lomas nozīmīgos kinodarbos ļauj apgalvot, ka Eduards Pāvuls ir izcilākais kinoaktieris Latvijas vēsturē, – ne jau velti tieši aktieris Pāvuls ir pirmais, kas 1998. gadā, kurš saņēmis nacionālo kinobalvu "Lielais Kristaps" par mūža ieguldījumu kinomākslā.

Portāla filmas.lv jubilejas kolekcija iezīmē svarīgākos un kolorītākos pieturpunktus kinoaktiera radošajā mūžā.

Pirmoreiz kinoekrānā Eduards Pāvuls parādās 1955. gadā; simboliskā kārtā šis filmējums iemūžina arī viņa aktiera slavas sākumu uz teātra skatuves – Šekspīra traģēdijā "Romeo un Džuljeta", kas Dailes teātrī tika iestudēta 1953. gadā, titullomas spēlēja jaunie aktieri Vija Artmane un Eduards Pāvuls, un šis iestudējums lika pamatus skatītāju mīlestībai daudzu gadu garumā.

Kinožurnālā "Padomju Latvija (45/1955)" izrādes fragments filmēts 1955. gada decembrī, kad iestudējums izvēlēts latviešu mākslas un literatūras dekādes programmai Maskavā; citi kinožurnāla sižeti iezīmē laikmeta fonu, kāds pavadīja nu jau leģendārā aktiera pirmos soļus.

Jau 50. gadu beigās, kad pēckara Latvijā kinoražošana vēl nav īsti uzņēmusi apgriezienus, Pāvuls tomēr katru gadu tiek aicināts kādā kinolomā, un jubilejas kolekcijā šo periodu iezīmē spilgts tēls – Āgenskalna pašpuika Janka Pipars filmā "Latviešu strēlnieka stāsts" (1958).

Pat laikmeta obligātās ideoloģiskās nodevas nespēj atņemt Eduarda Pāvula tēlotajam varonim godīga un stipra rakstura harizmu.

Ar 60. gadiem sākas intensīvākais periods Pāvula kinodzīvē, bet pirmais ieraksts šajā desmitgadē ir filma ar sarežģītu likteni – jaunā režisora Gunāra Pieša debija "Kārkli pelēkie zied" (1961).

Filmas īstie grēki acīmredzot bija neatbilstība ierastajiem standartiem, ironisks skats uz "padomju īstenību" un varonis, kurš šaubās, – Eduarda Pāvula tēlotais Žanis Mežmalis, kāda neliela teātra aktieris, kurā iemīlējusies vidusskolniece Inta, uzdod sev un citiem jautājumus par aktiera atbildību skatītāju priekšā.

Leonīda Leimaņa spēlfilmā "Kapteinis Nulle" (1964) Pāvulam ir izdevība atkal spēlēt kādu stipru raksturu no "jūrnieku cilts".

Jaunais zvejas kuģa kapteinis Valdis Nulle, kam sarežģītos apstākļos uz kuģa jātiek galā ar raibi salasītu neprofesionāļu komandu, bija viens no svarīgiem pieturpunktiem jaunā kinoaktiera Pāvula veidošanās ceļā.

Pavisam cita tipa raksturus Pāvuls 60. gados nospēlē latviešu literatūras klasikas ekranizācijās – pirmais pārsteigums tālaika kinoskatītājiem ir sušķīgi nelietīgais staļļa puisis Sutka Leonīda Leimaņa filmā "Purva bridējs" (1966), seko arī pamatīgi veidots tēls Voldemāra Pūces filmā "Mērnieku laiki" (1968) – pragmatiskais aprēķinātājs Prātnieks, kurš iekāro Lienu kā skaistu un vērtīgu piedevu savam īpašumam.

Šajā desmitgadē Pāvuls piedalās arī režisora Aloiza Brenča trillerī "Kad lietus un vēji sitas logā" (1967), Latvijas kinovēstures spilgtākajā "film noir" žanra stilizācijā, kur nospēlē žanra likumībām atbilstošu tēlu, mežabrāļu grupas vadoni Karnīti.

Šie tik dažādie varoņi aizsāk kinoaktiera Pāvula filmogrāfijas nu jau hrestomātisko periodu, kurā gandrīz katra kinoloma ir neizdzēšams ieraksts Latvijas kino vēsturē – leģionārs Ričards Rolanda Kalniņa filmā "Akmens un šķembas" (1966), inteliģentais bezdarbnieks Oļģerts Kurmis Leonīda Leimaņa filmā "Pie bagātās kundzes" (1969), vīrišķīgais un garā stiprais Grīntāls Gunāra Pieša filmā "Nāves ēnā" (1971) un kā "kronis visam" – iespaidīgais uzņēmējs Edgars Ceplis Rolanda Kalniņa filmā "Ceplis" (1972).

70. gadu krāšņajā tēlu buķetē ir arī negaidīti smieklīgais naktssargs Sietiņš no Ērika Lāča komēdijas "Dāvana vientuļai sievietei" (1973), nu jau folklorizējies ar savām mopēda ķibelēm un izsaucienu "Runčuk, nemūžam!", un aizkustinošais īstas mākslas mīļotājs Džimijs Longtons, paputējuša provinces teātrīša režisors Jāņa Streiča leģendārajā filmā "Teātris" (1978).

Tikai 80. gados Pāvuls saņem savu pirmo "Lielo Kristapu" kā labākais aktieris – par latviešu zemnieka Kārļa Paipalas lomu Ērika Lāča kinodarbā "Fronte tēva pagalmā" (1984), vēl šodien iespaidīgā pretkara filmā, kurā nav vienkārša pretstatījuma starp "labajiem un sliktajiem" vai ideoloģiskas cīņas starp "pareizajiem un nepareizajiem", te karš izgaismo cilvēcību un necilvēcību, nežēlīgi pārbauda brāļu savstarpējās attiecības, ko dziļi izspēlē Eduards Pāvuls (Kārlis) un Gunārs Cilinskis (Antons), karš cērt sāpīgas brūces un prasa bezjēdzīgus upurus.

Spilgts 80. gadu nogales akcents ir režisora Pētera Krilova īsfilma "Maestro" (1989), šobrīd jau ļoti populārā, bet padomju gados noklusētā trimdas rakstnieka Anšlava Eglīša stāsta ekranizējums, kas tapa kā filmas operatora Andra Pavlovska diplomdarbs, absolvējot kinoinstitūtu; Eduards Pāvuls filmā krāšņiem triepieniem atveido ekscentrisko un temperamentīgo gleznotāju Samu.

Jubilejas kolekcijas noslēgums ir brīnišķīga iespēja trīsarpus stundas pavadīt kopā ar Pāvulu, klausoties viņa stāstos, piedzīvojumos un pārdomās par senākiem laikiem, mūžīgām vērtībām un 90. gadu Latviju.

Dokumentālā filma "Kā tu šodien dzīvo, Eidi…." (1996), kuru veido septiņas sērijas, katra 30 minūšu garumā, ir režisora Vara Braslas un operatora Gvido Skultes saruna ar Eduardu Pāvulu viņa namiņā Jūrmalas Valteros, papildināta ar Pāvula kinolomu fragmentiem un filmējumiem no tikšanās ar skatītājiem.

Pāvula jubilejas kolekcija paplašina sabiedrībai pastāvīgi pieejamo Latvijas kinovēstures krājumu portālā filmas.lv. Kolekcija sagatavota sadarbībā ar Latvijas Nacionālā arhīva Valsts Kinofotofonodokumentu arhīva vadītāju Dacei Bušantei, Jura Podnieka studiju un producenti Antru Cilinsku.

NKC filmu kolekciju veidošanu atbalsta arī Kultūras informācijas sistēmu centrs (KISC), kas nodrošina portāla tehnisko darbību. Portālu filmas.lv, kas vienlaikus ir arī plaša filmu nozares datu bāze, veido un uztur Nacionālais Kino centrs.