Par "Pansija pilī" autora Anšlava Eglīša dzīves gājumu un nospiedumiem literatūrā

Anšlavs Eglītis, kurš ticis dēvēts par latviešu rakstniecības intelektuāli, ir viens no daudzpusīgākajiem latviešu rakstniekiem, kas trimdas laikā radījis apmēram 50 darbu. Tiem raksturīga spilgta un atjautīga izteiksme, balansēti un eleganti savijot smalku psiholoģisku cilvēka raksturojumu ar ironisku piesitienu.

Būdams ne tikai rakstnieks, bet arī dzejnieks, žurnālists, gleznotājs un kritiķis, Anšlavs Eglītis (1906–1993) kļuva par sabiedrībā un laikabiedru lokā augstu vērtētu personu. Neatkarīgās Latvijas laikā tapa pirmie dzejoļi, stāsti, romāni un lugas.

Kopš došanās trimdā 1944. gadā, sākotnēji uz Vāciju, pēcāk uz ASV, rakstnieka daiļradē dominēja stāsti, noveles, tēlojumi, romāni un lugas, tika sarakstīts 50 grāmatu. Viņa rakstus, tostarp kinofilmu un teātra izrāžu recenzijas, publicēja ASV prese. Prozā un lugās viņš bieži pievērsās latviešu dzīvei okupācijā un kļuva par vienu no visvairāk lasītajiem autoriem Latvijā. Rakstnieks bijis arī grāmatu ilustrators, tomēr sevi uzskatīja par romānu rakstnieku.

Anšlava Eglīša Inciems

Inciems ir pavisam īsta vieta Latvijā, arī Inciema muiža, jeb pils, kā to dēvēja Eglīši vēl joprojām ir, tikai laika gaitā ieguvusi citu veidolu.

Inciema pils savā laikā kļuva slavena ar to, ka pagājušā gadsimta 30. gados vasaras mēnešos tajā viesojās daudzi tā laika radošie inteliģenti – gleznotāji Konrāds Ubāns, Voldemārs Tone, Romāns Suta, dzejnieks Edvards Virza, izdevējs Miķelis Goppers, komponists Volfgangs Dārziņš, dievturis Ernests Brastiņš un daudzi citi.

Par laiku Inciemā Eglītis 1962. gadā "Pansija pilī" raksta: "Kad pagalmā, zem paša dēstītā citronkoka apsēdies, es klausījos putna – mēdītāja mākslīgajā vīterošanā, man neatvairāmi nāca atmiņā zīles zīmīgais pantiņš, ko tā laiku pa laikam novidžināja – toreiz. Kad es dīkoju guļamkrēslā zem lielās egles Inciema pusmuižas dzīvojamās mājas priekšā. Toreiz es lasīju, reizēm arī rakstīju vai kaut ko skicēju zīmēšanas blokā, svārkos savilcies, reizēm pat apkakli uzsitis."

Anšlavs Eglītis

"Latvijas pavēnis arī vasarā bija diezgan pavēss, un, tā kā mājas atradās augstienē, arvienu vilka vējš. Līdzko es nonāku Inciemā, kas man joprojām liekas kā īstenās mājas, atmiņas sāk uzmākties ar joni. Senā gaišā pasaule atveras, senie, jaukie ļaudis ir atkal visapkārt, un es redzu tos tik dzīvi, ka tagadne izbālē un liekas nenozīmīga – kā sapnis, salīdzinot ar pagājību."

Muižas parka senatnīgie un varenie koki arī mūsdienās saglabājušies stalti un liek tikai nojaust par 100 gadus seno pagātni.

Inciemā izveidota Anšlava Eglīša ekspozīcija Inciemā, kur var interesantā veidā iepazīt rakstnieka gaitas.

Ekspozīcijas darba laiks:

• Otrdiena – sestdiena 10.00 – 17.00;
• Grupām vēlams apmeklējumu pieteikt – 26752873.

Jaunība

Anšlavs Eglītis dzimis Rīgā rakstnieka un mākslas teorētiķa Viktora Eglīša un skolotājas, tulkotājas Marijas Eglītes ģimenē. Pirmā pasaules kara laikā ģimene devusies bēgļu gaitās uz Krieviju, bet atgriezusies Latvijā 1918. gadā. Tēva rosinātā dienasgrāmatas rakstīšana apliecina, ka rakstnieks jau kopš agras bērnības veidojies par patstāvīgu, neatkarīgu un radošu personību.

Liela loma rakstura veidošanā un pašizaugsmē bija ģimenei un mājās valdošajai mākslas gaisotnei, kā arī pastāvīgajai interesei par rakstniecību un mākslu. Sākotnēji mācījies privātskolā Rīgā (1914), pēc tam privātskolā Goļicinas ciemā (Krievija, 1916–1917), Sormovā (Krievija, 1917–1918), Alūksnes pamatskolā (1918–1919), Rīgas 2. pilsētas vidusskolā (1919–1924).

Mākslinieciskās dotības pilnveidojis Valdemāra Tones studijā Rīgā (1922). A. Eglītis studējis Latvijas Mākslas akadēmijas figurālajā darbnīcā (1929–1935) un pēcāk strādājis par zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju Beķeres meiteņu ģimnāzijā (1936–1938). Fragmentēto un dažādās skolās iegūto izglītību papildināja izlasīto grāmatu daudzums un teicami apgūtā krievu valoda. 1941. gada 31. decembrī apprecējās ar gleznotāju Veroniku Janelsiņu, kas ir vairāku A. Eglīša grāmatu ilustrētāja.

Profesionālā darbība Latvijā

Kad A. Eglītim bija 20 gadu, laikrakstā "Brīvā Zeme" publicēts viņa pirmais dzejolis "Lords". Kopš 1930. gada laikrakstos "Latvijas Kareivis" un "Pēdējā Brīdī" publicēti raksti par mākslas izstādēm un māksliniekiem. 1936. gadā klajā nācis pirmais A. Eglīša stāstu krājums "Maestro".

Strādājot laikrakstā "Jaunākās Ziņas", regulāri ceļojis uz ārzemēm, rakstījis korespondences, guvis spilgtas mākslas pasaules pieredzes un iespaidus, kas atspoguļojās literārajos darbos, darbojies žurnālā "Atpūta" (1940–1941) ar pseidonīmu Leons Kadiķis. Neilgi pēc tam, kad A. Eglītis pievērsās lugu rakstīšanai, 1943. gadā Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvojis viņa lugas "Kosma simfonija" iestudējums.

Dzīve un daiļrade trimdā

1944. gadā rakstnieks devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur sākotnēji darbojās laikrakstā "Latviešu Balss", līdz Berlīnē uzlidojuma laikā tika izpostīts viņa dzīvoklis. Pēc tam rakstnieks pārcēlās uz Tailflingenes ciematu Švābijā, vēlāk mitinājās bēgļu nometnē Fulingenē. Šajā laikā viņš sacerēja stāstus, romānus un lugas trimdas teātra vajadzībām.

1949. gadā devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Kādu laiku uzturējās Oregonas pavalstī Seilemā un Ņujorkā, bet kopš 1952. gada dzīvoja Losandželosas priekšpilsētā Pasifikpaliseidsā. Līdzās rakstniecībai iesaistījās Holivudas Preses grupā (Hollywood Press Corps), regulāri apmeklēja jaunāko filmu pirmizrādes, rakstīja recenzijas latviešu laikraksta "Laiks" slejā "Filmu apskats", kā arī vēstīja par kinoforumiem "Zelta Globuss" (Golden Globe Award) un Amerikas Kinoakadēmijas balvu (Academy Awards). Šī žurnālistikas izpausme ietekmēja arī A. Eglīša literāros darbus, iezīmējot tajos atsevišķas epizodes no kino vides.

Šī posma plašajā darbu klāstā nozīmīgu vietu ieņem romāni "Omartija kundze" (1958) un  "Bezkaunīgie veči" (1968), "Pansija pilī" (1962), stāstu un noveļu krājumi "Karuselis" (1956), "Tiesa nāk" (1967) un "Pēdējais mohikānis" (1969).

Romānu motīvus A. Eglītis pārstrādājis psiholoģiski spraigās un emocionālās lugās, kas iestudētas daudzos pasaules latviešu teātros, bet pēc neatkarības atjaunošanas arī Latvijā: "Omartija kundze" (1961), "Bezkaunīgie veči" (1970), "Karmen, Karmen" (1981) un citi. 1990. gadā pēc A. Eglīša stāsta motīviem uzņemta filma "Maestro" Pētera Krilova režijā, 2018. gadā – filma "Homo novus" Annas Vidulejas režijā, bet 2023. gadā – daudzsēriju filma "Pansija pilī" Anda Miziša, Martas Elīnas Martinsones, Dāvja Sīmaņa un Ginta Grūbes režijā.

Sabiedrības novērtējums

A. Eglītis latviešu literatūrā bija modernists, viņa talants, oriģinalitāte un novatorisms izpaudās jau pirmajos darbos. Rakstnieks saņēmis vairākas literārās godalgas:

• Kultūras fonda balvu par stāstu "Skaistais Dāvids" (1940),
• Kultūras fonda balvu par īsprozas krājumu "Kazanovas mētelis" (1946),
• Kultūras fonda godalgu par romānu "Homo novus" (1947),
• Kultūras fonda balvu par romānu "Cilvēks no Mēness" (1954),
• Kultūras fonda balvu par romānu "Bezkaunīgie veči" (1968),
• Kultūras fonda balvu par romānu "Piecas dienas" (1976),
• Pasaules Brīvo latviešu apvienības Tautas balvu (1980),
• Ērika Raistera piemiņas fonda balvu (1983) un Edgara Sūnas Piemiņas fonda balvu (1990).

1990. gadā ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekli. Ziemeļkalifornijā darbojas Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas fonds, kas piešķir balvas mākslā vai rakstniecībā.

Daudzsēriju filma "Pansija pilī" top sadarbībā ar TV3 un nākamās paaudzes televīziju Go3. Daudzsēriju filmas tapšanu atbalsta Nacionālais kino centrs (ERAF / REACT-EU projekts "Latvijas kino industrijas uzņēmumu izaugsme, veicinot to profesionālo veiktspēju" Nr.13.1.4.0/22/I/001).

Filmas sadarbības partneri ir Orange Cosmetic / Keune Latvia, Irve, Laima, Merrild, Stelpes minerālūdens, Skrīveru saldumi, Dimdiņi, Valmiermuižas alus, Lāči.

Daudzsēriju filmas tapšanu atbalsta Nacionālais kino centrs (ERAF / REACT-EU projekts "Latvijas kino industrijas uzņēmumu izaugsme, veicinot to profesionālo veiktspēju" Nr.13.1.4.0/22/I/001)

Skaties šo un citus šovus un seriālus Go3 televīzijā!