Režisore Inga Tropa‑Fišere: Jutos kā mītiskas kaujas kara vadonis

Par savu ceļu režijā viņa atminas: "Milzīgs cilvēku loks strādā pēc manas vadības, ik dienas nemitīgi pieņemt lēmumus bieži vienai pašai, jo neviens bez tevis neredz to kopējo bildi, es atminos… Kad spriedze bija par lielu, par daudz, par intensīvu, es lūdzu desmit, piecpadsmit minūtes. Ieskrēju tualetē, kur sākās mazās Ingas histērija. Ļāvu mazajai Ingai trīs minūtes uztaisīt to histēriju, mazliet paraudāt, tad nomierināju un samīļoju mazo Ingu, tad tā lielā, pieaugusī Inga, atlikušajās piecās minūtēs, atrada risinājumus."

Tas izdevās un metālopera piedzīvoja slavas mirkļus gan Limbažos, gan Rīgā. Nu jau Ingas vadībā tapuši tādi darbi kā "Alise Brīnumzemē" Nacionālajā teātrī, Aspazijas "Zalkša līgava" un tikko Raiņa "Ekspedīcija. Jāzeps" Jaunajā Rīgas teātrī (JRT). Visi darbi sasaucas ar šodien notiekošo. Režisore saka, ka, tos veidojot, pati arī ir Jāzeps, Ziednese vai Alise.

Darbi atnāk pie Ingas un viņa tos izvēlas intuitīvi. Lasa zīmes un tulko tās skatītājiem, tāpēc sākumā ir nesaprasta, bet, nebaidoties būt atšķirīgai, kāpj pāri radošajām robežām, tā iedrošinot ne tikai sevi, bet arī apkārtējos.

Izrādās, ka ir pilns ar citplanētiešiem, savējiem

Aktrise Inga, bet tev abas izglītības ir režisors. Tu jau uzreiz biji izvēlējusies režiju. To vīrišķīgo, kur sieviete raudāt nevar, jo tad viņa būs histēriķe, kliedzot būs psihopāte, bet tajā pat laikā režisors vīrietis to var atļauties.

Patiesībā, pēc savas dziļākās būtības, es esmu ļoti, ļoti sievišķīga. Es domāju, ka tieši tik ļoti spēcīgi sievišķīgām sievietēm un ar tādu jaudu, tas ir loģiski, ja tu ej tur, kur tu vadi, radi, tur, kur tu nevari arī bez vīrišķās enerģijas. Protams, nav viegli. Mācību stundas ir grūtas. Visu laiku ar sevi diskutēju, skatos un ik pa laikam kļūdos. Mācos neiebraukt vienā vai otrā grāvī. Spēcīgos, vadošos vīriešos ir ļoti liela femīnā daļa. Tieši tie veiksmīgākie, ko zinu, viņos abas daļas ir ļoti lielā harmonijā, līdzsvarā.

Inga Tropa-Fišere, režisore

Tas arī ir tas, ko es mācos. Pretstatā tam, cik ļoti sievišķīga es esmu savā privātajā dzīvē kā Inga, darba vidē tās izvēles ir izteikti vīrišķīgas. Tās visu laiku tādas ir bijušas. Sākot ar to, ka esmu gribējusi būt karsto kara darbības zonu žurnāliste. Beigās neviļus nonākot kultūras akadēmijā, kaut kādu mistisku režiju mācoties, toreiz vēl nemaz nesaprotot, kāda ir šī profesija, ko tā nozīme.

Joprojām mani daudz kas interesē, ko es laika gaitā gribētu apgūt un darīt, un tam ir piemītoša arī vīrišķā enerģija. Man patīk.

Vai kolēģi vīrieši pieņem sievieti režisori?

Ha! (smejas) To mēs visi mācāmies. Ir ļoti daudz, kuri pieņem un ir, protams, (dziļa nopūta)… interesants un sarežģīts jautājums. Noteikti prasa tādu padziļinātāku diskusiju. (nopūta un gara pauze). Man jau šķiet, ka aizvien vairāk primāri, pašā saknē viss izriet no tevis paša. Ja tu pats sevī šaubies, tad dod impulsu, viļņus, kas tālāk veidojas, un tāpēc arī pārējie sāk apšaubīt. Zinu, ka man piemīt šī šaubu zona, ka es sevi apšaubu un sašaubos par sevi.

Inga Tropa-Fišere, režisore

Tad nonāku situācijā, kur domāju, kāpēc tie cilvēki pret mani tā izturas? Tas ir pirmās klases līmenis, kurā domāju: "Ak, tie vainīgie!" Laika gaitā sāku saprast, kurš tad to šaubu akmentiņu meta? (smejas)

Viss atgriežas pie tevis paša. To apzināties nav uzreiz tik vienkārši. Ir iestrādnes, kuras, protams, ir jāmaina, un tas ir grūti. Kad sāc mainīt, tad apkārtējie cilvēki, pieraduši tevi redzēt kā vienu, tikai pēc zināma laika pamana, ka tevī ir arī citas šķautnes. Šis laiks ir jāiztur, bez aizvainojuma un dusmām, jāiztur, ka lielākā daļa vēl neredz to, kas patiesībā esi.

Aizvien vairāk uzņemos atbildību, izprotot un meklējot tās atbildes, kur ir bijis tas mans sākuma punkts, tā mana akmentiņa mešana, kāpēc viss ir tā aizviļņojies, kas ir tas, ko sevī varu izmainīt, lai citreiz rezultāts būtu man vēlamāks. Tā, kā to vēlētos. Esmu sapratusi, šī stulbā, muļķīgā ilūzija, ka es varu kādu izmainīt, ir vienkārši jāatmet. Vienīgais mūža uzdevums – maini pats sevi. Strādā ar sevi.

Vai tagad režisoram ir vieglāk ar tevi strādāt kā ar aktrisi, kad tu pati esi režisore?

Mana attieksme noteikti ir mainījusies. Esmu kļuvusi profesionālāka, izprotu abu profesijas pušu darba specifiku, uzdevumus un jēgu kopējā darbā. Būšu pavisam godīga – ja arī reizēm darba gaitā rodas kādi sarežģījumi, tad apzinos, ka tā lielākā problēma slēpjas režisoru un aktieru galvās, arī manā.

Pēc bērna piedzimšanas, sākot apzināti iet režijas ceļu, sākumā nevainīgāk, dažādās bērnu izrādēs, ļoti ātri sapratu, ka ar savu sievišķo pusi varu ļoti viegli un ātri pārslēgties no viena uzdevuma uz citu. Vienmēr esmu varējusi savienot vienas dienas laikā tik dažādus darbus. Protams, aktiera darbos ir bijuši brīži, kad es par daudz aizdomājos, kā es kā režisors varētu šo darbu taisīt. Bet tad sev aizrādu: "Pagaidi Inga, tu tagad te nerežisēsi. Tu esi aktieris."

Inga Tropa-Fišere, režisore

Ar mani kā aktrisi dažkārt grūtāk ir tādā ziņā, ka man kā Ingai ir nestandarta domāšana. Kā aktieriem mums ir jāpiedāvā dažādas etīdes, idejas, un tas, ko es piedāvāju, dažkārt režisorus nomulsina. Nesaprot. Es pati arī nomulstu no tā, ka neesmu saprasta.

Tad es mācos atkost režisora vēlmi un pasaules redzējumu. Cenšos, bet ne vienmēr man izdodas. Tā man ir tāda cilvēciska lieta. Piemēram, ar Valteru Sīli, man vispār nav nekādas problēmas. Iespējams tāpēc, ka esam kursa biedri.

Ar operatoru Valdi Celmiņu, kādā filmēšanas pusdienu pauzē, aizsākās interesanta saruna. Vārds pa vārdam un viņš vaicā, ko es pati nenāku uz kino. Atbildēju, ka gribētu, bet vēl pa teātri un tā, jāsaņemas un sākumā varētu kaut kur paasistēt. Viņš sāka smieties un teica: "Tu domā, ka tevi kāds ņems?! Tu esi tik liela, tik varoša! Tu domā, ka kāds gribēs sev blakus tādu konkurentu. Nē!" Kā caur joku, sapratu, tā jau arī ir. Ko tu brīnies, ka ne visi režisori paņem. Tā ir tāda neērta zona.

Tāpat kā es sapratu ar saviem pēdējiem darbiem, savās mājās, JRT, ka es esmu diezgan grūtā, patiesībā, neērtā zonā, jo man ne tikai ar režiju jānodarbojas, bet arī psiholoģiskām attiecību lietām, jo esmu ne tikai režisors, bet arī aktieris savā teātrī.

Man patīk, kad aktieri nes to pienesumu, bet es dodu stingru karkasu, esmu vadošais, bet tas ik pa brīdim raisa mulsumu, grūtākas situācijas. (nopūšas)

Inga Tropa-Fišere, režisore

Es mācos izprast, kā veidot šīs robežas, kā veidot šīs attiecību spēles, lai tās būtu pēc iespējas veselīgākas un radošākas un netraucētu, pasarg’ Dievs, vēl kādu netraumētu, jo tā arī ir bijis.

Visi ir ļoti jūtīgi, īsti normāli cilvēki mēs neesam, es tagad ar ironiju saku, bet tā tomēr arī ir, jo īpaši manā vidē, ar traumētiem lielajiem ego. Būsim godīgi, arī es tāda esmu, mums visiem, sākotnēji šajā profesijā, tieši šis traumētais ego ir tas impulss, kas mūs vada, kuru transformējam radošā enerģijā. Tas ir tas skaistums, kas ir mūsos, kādēļ mēs mirdzam uz skatuves, bet tajā pašā laikā ir mazliet kā bērnudārzā, tāpēc režisoram ir ļoti viltīgi jāmēģina – pedagoģiski un psiholoģiski gudri un atbildīgi rīkojoties. Es to vēl mācos.

Kas tevi uzaicināja uz JRT?

Viss sākās ar Māru Ķimeli. Viņa mani paņēma gan akadēmijā, gan pēc trīs, četriem studiju mēnešiem, pēc pirmās iekšējās rādīšanas, skates, pienāca un pateica: Paņem Čehovu, izlasi "Trīs māsas" un parīt tev ir jābūt JRT. Es aizgāju un pirmo reizi biju vienā mēģinājumu telpā ar lielāko daļu JRT aktieriem, un tikai tajā brīdī uzzināju, ka spēlēšu Irinas Sergejevnas lomu. Tā arī tas sākās.

Mārai vispār ir ļoti liela loma, kāpēc esmu šeit, arī par pamatzināšanām un prasmēm šajā profesijā, kas man ir iedotas. Esmu ļoti, ļoti priecīga un pateicīga, ka tieši pie viņas apguvu šo meistarību. Meistari jau vienmēr piesaista mācekļus, kas ir pēc kaut kādas zināmas līdzības, tad tu labāk vari iedot zināšanas. Bet tajā pat laikā katrs mēs esam pats. Zināšanas, ko es ieguvu no Māras ir neatņemama bagātība, un atskatoties uz visu studiju procesu, es jūtos ļoti laimīga par tur piedzīvoto.

Tas ir tā, ka līdz tam tu esi kaut kā dzīvojis, starp foršiem cilvēkiem, bet lielākoties esi juties kā citplanētietis. (sirsnīgi smejas) Klīsti.

Inga Tropa-Fišere, režisore

Tad atnāc uz akadēmiju, kur izrādās, ka ir pilns ar citplanētiešiem, savējiem un ir tik labi. Tas, kas tev agrāk tika aizrādīts, ka tā ir pārāk jocīga uzvedība, pēkšņi izrādījās, ka tas ir vēlams un tā vajag.

Bet šī radošā vide ir arī grūta, nežēlīga. Protams, ka lielākai daļai cilvēku ir ilūzija par to, cik skaists ir šis darbs ar gozēšanos uz skatuves vai kameru priekšā, bet aiz tā slēpjas – ak vai, cik milzīgs darbs! Lai noturētos šajā profesijā tik ilgi, mums visu laiku ir jāiet ārpus komforta zonas.

Kurbads. Ķēves dēls

Tavi spilgtākie darbi sākās pirms pieciem gadiem ar grupu "Skyforger" iestudēji pirmo metāloperu Latvijā "Kurbas. Ķēves dēls".

"Kurbads" man līdz šīm ir pats, pats lielākais notikums radošajā ziņā. Tieši mani pašu transformējot. Es vienmēr esmu jutusi to, ka manī ir tā vadoņa jauda, bet pati esmu no tās mulsusi.

Bērnībā māca – esi pacietīgāka, esi klusāka, nesmejies tik skaļi. Man vienmēr pārmeta: "Ko tu tik skaļi smejies? Meitenēm tā nepieklājas. Kāpēc tu tik daudz žestikulē? Kāpēc tu esi pārāk enerģiska? Pārāk tāda… pārāk šitāda…" Ar laiku es nevilšus sāku pieplacināties, pielāgoties. Bet tad paliku neērtais cilvēks un mēģināju sevis dēļ, jo man tas bija būtiski, starp stereotipiem, kas valda, lauzt un pārkāpt, pierādīt sev, nē, var arī tā.

Ar "Kurbadu" sapratu to, ka atveros. Ne mirkli vairs nekautrējos par to milzīgo jaudu, kas ir manī, jo tikai ar to varu aizvest līdz galam visu komandu, un pārdzīvot visas fiziski un garīgi smagās stundas, kas tur bija ieguldītas. Kaut kādā brīdī radīšanas procesā, it īpaši Limbažu pļavā, protams, ka pati nonācu tādā kā transcendentālā stāvoklī.

Inga Tropa-Fišere, režisore

Sapratu, ka es izdzīvoju savu mītu, kurā es sajutos kā mītiskas kaujas kara vadonis, kurš, neskatoties ne uz kādiem šķēršļiem, sevī rod drosmi, ka manī ir tas spēks pacelt to zobenu, no kura es saredzēju, gaisma līst un šķīst uz visām pusēm.

Zinu, lai cik es pati būtu sagurusi, es varu celties un piecelt jebkuru, kas ir paguris vai saguris un sāk šaubīties. (sirsnīgi smejas) Man ļoti patika tā sajūta. Tas man bija ļoti dziedniecisks process. Es sevī iemīlēju šo vīrišķo, puicisko dabu, kas vienmēr manī ir bijusi, kurai kaut kādā brīdī biju pārāk daudz likusi klusēt un uzskatījusi, ka tas nav pareizi.

Limbažos tas bija intīmāk, Rīgā, Lucavsalā tas bija vērienīgāk.

Limbažos nostrādāja tas, ka ne mēs paši, kas radījām, un vēl jo mazāk tie, kas nāca skatīties, nespēja paredzēt, kas tur beigās būs, jo tas bija eksperiments. (sirsnīgi smejas) Tas bija kas nezināms.

Otrreiz taisot, radošā komanda pievienojās manai idejai, netaisīt copy/past, jo tā mēs paši sev atņemtu iespēju attīstīties tālāk, un skatītājam arī kas būtisks būtu  pazudis no uzlādētās jaunrades enerģijas. Limbažu iestudējumā, tajā jaudā, ko es sevī toreiz atvēru, man šķita – visu vai neko, un Kurbadam bija jāiet nāvē, lai citi dzīvotu. Tāda galējība. Bet, domājot par Lucavsalu, kad man atkal vajadzēja prezentēt "Skyforger" pušiem jauno ideju, mana apziņa bija jau mainījusies, un sapratu, ka varonis var gudrāk, viedāk izdarīt – iet līdz galam un ziedojums, ko viņš nes, dodot sauli, jaudu, uguni, kas ir viņā, transformē viņu pašu un pasauli ap viņu, bet tāpēc ne vienmēr ir fiziski jāmirst.

Man šķiet, ka īsta vīrieša iniciācija un ne tikai, vispār cilvēka iniciācija notiek tad, kad esi ziedojis, piedzīvojis transcendentālo nomiršanas aktu, bet patiesībā jaunā kvalitātē esi pārdzimis un turpini dzīvot.

Manuprāt, mums sabiedrībā vitāli trūkst šo viedo vīru un sievu, kuri nevis kaut kur pa ceļam ir salūzuši, pazuduši vai sevi upurējuši. Bet ir sabiedrības veidotāji, kas atgriezušies ar viedumu un tālāk nodot sabiedrībai zināšanas.

Tāpēc man šķita ļoti būtiski, ka Kurbadam ir jāatnāk kā viedam vīram ar savu sievu, savu princesi, kas nu jau ir karaliene, kuriem ir bērns, kuriem ir turpinājums. Mēs jau arī esam tā tauta, Kurbada idejas nākamie nesēji. Mums nav tās saknes, kas spēcina. Tādēļ man šķita ļoti svarīgi Lucavsalā mainīt šo stāstu. Man bija prieks, ka komanda piekrita. Viņi gan sākumā šaubījās vai vajag to bērnu.

Brīdī, kad nospēlējām lielo šovu, tad es piedzīvoju to, ka visi "Skyforger" vīri mani paņēma un nesa uz rokām.

Inga Tropa-Fišere, režisore

Es jutos kā karaliene. Un pelnīti karaliene. Es tiku mīlēta un kaut kādā ziņā pat apbrīnota. Tas nav tā augstprātīgi – karaliene! Tas bija pelnīti.

Pēc tā visa, ko mēs kopā piedzīvojām, viņi vienmēr manā sirdī būs kaut kur tik dziļi, svētā sirds mīlestības telpā. Tie ir mani brāļi, mani īpašie, īpašie cilvēki līdz šīs manas dzīves beigām.

Alise Brīnumzemē

Vēl pirms Covid-19 Nacionālā teātra iestudēji izrādi "Alise Brīnumzemē", kas pārgāja pāri visām teātra robežām gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Paldies! Tur bija vēl grandiozāki plāni, jāatzīst. To zinu es un radošā komanda. Jā, nebaidīšos vairs atzīt, un tā nav nekāda neveselīga lepnība, bet veselīga pašcieņa. Saprotu, ka tas, kā redzu, kā veidot izrādi, tas tiešām iet pāri kaut kādām robežām. Vienīgais, ar ko man joprojām ir visgrūtāk samierināties, ar ko es saskaros režisējot, ka daudz kas noplok, pazūd pa ceļam. Ne vienmēr man pietiek jaudas un spēju, lai spētu nomenedžēt, pārliecināt cilvēkus, atrast pareizos vārdus, lai visi spēj ieraudzīt manu vīziju. Citi atkal nobīstas. Citiem nostrādā, ko teiks citi, jo tā nav bijis.

Tas viss ir cilvēcīgi, es saprotu. Protams, jo lielāks kolektīvs, jo grūtāk ir eksperimentus aizvest līdz galam. Tad jūtu, kā pamazām idejas apcērpas. Vēl ir cilvēciskais slinkums, kas ļoti ierobežo. Es iedegos, esmu gatava neēst, negulēt, bet es jau nevaru to prasīt no pārējiem, ja tā nav viņu brīvprātīga izvēle, dabīgs process. Es nevaru, jo tad es palieku par kaut kādu varmāku. Tad manam raksturam ir jāmācās pieņemt, saprast to, ka ne visi tā iedegsies. Man pašai sevī ar to jāstrādā. Tad, protams, kā zināma veida šķērslis ir arī pati materialitāte, šī realitāte, kurā dzīvojam. Ja mana ideja, ko es esmu izsapņojusi, realizējas augstākais uz 40%, es jau varu pateikt: Wow! Jā, man ir izdevies!

Inga Tropa-Fišere, režisore

Tur, kur sākas šis radīšanas brīnums, telpā kas ir aiz šīs matērijas, manuprāt, viss ir vēl dzīvāks un kaut kādā ziņā pilnīgāks. Lai kā es mēģinātu aprakstīt Dievu, es to nevaru. Tāpat ar mīlestību. Es varu mēģināt un mēģinu, bet vienmēr būs tas milzīgais, maģiskais lauks, kurš nepadodas aprakstīšanai, materializēšanai.

Es sapņoju, redzu, viss notiek. Nesen teātrī viens vieds cilvēks man teica, ka tas ir tāpat kā ar māju. Tu redzi to pilnīgo māju, bet apzinies un necepies, nepārdzīvo, ka savā profesijā ar katru savu izrādi varēsi uztaisīt tikai kādu nelielu daļu no kopējās mājas, piemēram, ļoti skaistu  palodzi. Ja palodzi vai loga rāmi esi uztaisījis, tas jau ir forši, tas ir daudz.

"Alise Brīnumzemē" pamattēma ir spēļu brīnumzeme, virtuālā realitāte, kā iemācīties neiekļūt atkarībās, bet būt pašam karalim vai karalienei. Ka virtuālā realitāte un tehnoloģiskā attīstība nav ne laba, ne slikta, bet kā šādā pasaulē mācēt eksistēt, nepazaudējot sevi, lai mēs neaizejam tādā puskoncentrācijas zombija stāvoklī. Ar ko mēs patiesībā saskārāmies Covid-19 laikā un joprojām, jauniešiem tas ir aktuāli.

Aspazija

Ja tā pakāpeniski runājam par taviem darbiem, tad nākamā bija Aspazija. Viņas darbi nemaz tik bieži nav iestudēti. 

Aspazija ir ciets rieksts. Arī man viegli rokās nedevās. Man viņa ļoti patīk, ļoti mīļa, bet tā ir tā viedā sieviete, kura reizē ir arī ragana, kurā ir diena un nakts. Nu tāds diapazons, ka pašam ir jābūt baigi stipram, lai nenogrimtu viņas lielajos viļņos. Ar viņu strādājot, nebija viegli. Man daudz ar viņu nācās runāt. Daudz ko sarunāt. Viņa brīžam trakoja. Viņai ir baigais raksturs! (sirsnīgi smejas)

Man šķiet, ka man izdevās ar viņu sadīlot. Man jau pašai ir tāds raksturs. Nepatīk tā, ka es tikai copy/past. Man vienmēr ir svarīgi arī savu redzējumu dot un zinu, ka tas ir neērti, nepatīkami, tāpēc arī man vajadzēja daudz ar Aspaziju runāt, ar viņu dīlot, ka mēs taču varam kopā sadarbojoties un izstāstīt jaunu un mūžsenu ideju. Tas nav nemaz ne tik tālu no tā, ko tu esi gribējusi paust. Man šķiet, ka mums izdevās. Ir ļoti īpatnēji skatīties uz to, ka tas bija mirkli pirms Covid.

Inga Tropa-Fišere, režisore

Laikam tieši Aspazijas sakarā es pavisam skaudri sapratu par sevi kā par cilvēku un arī kā par mākslinieku, ka man ir kaut kāds saslēgums, kuru varbūt pati ne vienmēr uzreiz līdz galam saprotu, bet lasu zīmes un lieku tās iekšā savos darbos.

"Zalkša līgavā" ir arī mans dziļi personisks stāsts, kas man rezonē ar Aspazijas ļoti personisko stāstu, ko viņa tur ir ieaudusi. Bet šajā izrādē ir arī tā globālā sajūta – vēlme no kastīšu, iluzorās pasaules, iet atpakaļ dabā. Covid laikā, protams, ne visi, bet viena daļa saprata, un par to man ir liels prieks, ka tās kastītes vairs neturas kopā. Cik tās ir iluzoras.

Paldies Dievam, žēl tikai, ka caur slimību, mēs pamazām nonākam atpakaļ pie sevis – dabā, kas tomēr daudz vairāk ir mūsu mājas un nevis šīs radītās konstrukcijas. Arī šīs konstrukcijas ir brīnišķīgas, bet… Tas ir tāpat kā teātrī strādājot, lomās spēlējot, forši, bet tad, kad mēs aizspēlējamies tik ļoti, ka mēs vairs neatšķiram, kur ir loma un kur esi tu pats, nemākam vairs iziet no tās ārā, tad esam par daudz sašķelti un apmaldījušies. Manuprāt, jau ilgu laiku mēs, sabiedrība, vairāk vai mazāk, visi te kolektīvi esam tā aizspēlējušies… Tādos burbuļos dzīvojoši, ar tādām neredzošām acīm un tik ļoti sevi pazaudējuši, es domāju, ka tas ir tikai likumsakarīgi, ka ir šāda slimība, šobrīd ir karš. Tas viss mums brēcoši liek saņemties un vērt acis vaļā, atnākt atpakaļ pašiem pie sevis.

Tu ar saviem darbiem pareģoji, izdzīvoji laiku ātrāk. Daļa cilvēku teica, ka tas nav iespējams.

Tas izklausīsies paradoksāli. Nesaprot, noraida un domā, kas tas par murgu, ko tu tur dari. Bet vienmēr ir bijuši pavasara vēstneši, kuri nes jaunas vēstis, pat ja paši to nemaz sākotnēji neapzinās. Turklāt, bez jebkāda misticisma, vērojot ciklisko mītu atkārtošanos, šīs vēstis ir ļoti loģiskas. Es tikai tagad to apzinos aizvien vairāk. Es ļauju tam procesam notikt, māku pieslēgties kolektīvajai bezapziņas telpai.

Kā man vecmāmiņa reiz teica, dzīvē visu laiku ir izvēles, kā roka ar pieciem pirkstiem, kod kurā pirkstā gribi, jebkurā sāpēs. (sirsnīgi smejas)  Bet man ir izvēle, katrā no ceļa izvēlēm, es iegūšu citas zināšanas, citu mācību, svarīgi tikai apzināti saprast, kuras man ir vajadzīgas un svarīgas, man kā garam, dvēselei, kurai kaut kas šeit ir jāapgūst.

Jāzeps arī esmu es

Jauno Rīgas teātri var saukt par tavu teātri. Vai lielos darbus apzināti izvēlējies iestudēt JRT, jo tas ir tavs? Tu jau redzēji aktierus, radošo komandu?

Es arī citur esmu piedāvājusi lielos darbus. Darbu izvēle ir ļoti sarežģīts process. Visi režisori piedāvā darbus un tad teātra mākslinieciskai vadībai ir jāliek kopā lielā bilde, atsevišķie puzles gabaliņi, kā gada nogrieznī kopējais repertuārs veidosies. Esmu no tiem režisoriem, kas bieži piedāvā trīs ļoti dažādas idejas – lielus, vidējus un mazus darbus, ļaujot teātrim izvēlēsies. Lielo darbu ideju man ir daudz. Kas attiecas uz JRT repertuāru, tur ir bijuši ļoti daudzi piedāvājumu gan tad, kad Aspazija tika izvēlēta, gan tagad Rainis. Viens no tiem bija vēl dullāks – "Meistars un Margarita". Tas ir viens no maniem mīļākajiem darbiem. (čukstus) Piekrītu, Alvis (Harmanis) teica: varbūt vēl pagaidi? (smejas)

Inga Tropa-Fišere, režisore

Kas vispār ir vienkāršs? Nekas nav vienkāršs. Viss atkarīgs no tā, cik dziļi ej. Pat visvienkāršākajā lietā var atrast bezgalīgu dziļumu, pērles. Alvis no visām manis piedāvātajām idejām izvēlējās Raini. Ar Aspaziju biju pārliecināta, uzreiz sajutu. Ar Raini, savukārt, darbs ļoti patika, bet tajā pat laikā arī nenormāli biedēja, jo Jāzeps nav viegli uzrakstīts. Kā iestudēt?

Es zināju aktieru daudzumu. Es zināju, ka man būs jāstrādā ar jaunajiem, kuriem tās būs pirmās lielās lomas, turklāt dzejas tekstā.

Es esmu ārkārtīgi pateicīga gan pati sev, savai drosmei, ka es tik un tā piedāvāju Alvim šo darbu un es esmu milzīgu pateicību parādā Alvim, kurš arī bija tik drosmīgs un traks, ka viņš akceptēja tieši šo ideju. Viņš taču apzinājās tos visus daudzos aspektus, kas tur varēja neiznākt. Un ne viss izdevās izcili. Bet viņš bija gatavs riskēt, uzticējās un man ir liels prieks par to.

Prieks par jaunajiem aktieriem, jo īpaši man gribas uzteikt Tomu Harjo, kurš spēlē pašu Jāzepu. Tieši no viņa visvairāk sajutu to drosmi – jā, esmu jauns, tā ir mana pirmā lielā loma, sarežģīta, bet, viņš nebaidījās lēkt, nebaidījās, ka tas izpletnis var arī neatvērties, lai gan atvērās. Es ļoti to cienu! Ne jau kļūdas nosodām, vismaz tāda rakstura cilvēki kā es, bet to, ka tu negribi, esi pasīvs. To es nevaru izturēt. Kļūdīties ir cilvēcīgi.

Bet tad, ja tu vienkārši negribi, tāpēc nevari, ar to joprojām man ir ļoti grūti tolerēt. Es varu sadusmoties. Ļoti sadusmoties. Man liels prieks, ka Tomā es ne mirkli to nesajutu. Viņš tik pašaizliedzīgi strādāja. Es burtiski redzēju, ka viņš pa stundām, pa dienām kā aktieris auga. Tā ir tāda laime režisoram, kad skaties, kā jauns cilvēks aug.

Neesmu no tiem režisoriem, kurš pēc pirmajām izrādēm turpina iet uz izrādēm. Šad tad to izdaru, ja pasauc radošā komanda, ja vajag kādu palīdzību. Ļauju bērnam tālāk dzīvot savu dzīvi, jo viņš ir viņš un nevis es. Bet šoreiz es atnācu pēc vairākām izrādēm paskatīties, tieši tādēļ, ka jaunie aktieri. Mazliet tā mātišķi paskatīties. Es biju ļoti priecīga un gandarīta un tiešām no sirds lepojos ar viņiem, jo es redzēju, ka viņi, turpinoties šīm izrādēm, turpinājuši meklēt un ir auguši. Tātad viņos ir šī degsme un vēlme augt. Tas iedvesmo! Viņus urda, viņi grib un turpina meklēt.

Aspazija "Zalkšu līga" ir mazāk iestudēta, tad Raiņa "Jāzeps un viņa brāļi" jau daļā sabiedrības, skatītāju ir izveidojis priekštatu. Daļai Jāzeps vēl joprojām ir Jānis Paukštello.

Mums bija skaits notikums, jo Jānis Paukštello bija ticies, vēl mēģinājuma procesā, ar Tomu. Sava veida svētība bija nodota. Paukštello bija arī atnācis uz pirmizrādi, mēs visi, gan Toms, gan es kā režisore, saņēmām no viņa atzinīgus vārdus, patiesu mīlestības devu. Tāda dāvana! (laimīgi smaida) Daudzus spēka vārdus dzirdēju, no sirds nākošus. Ja Jānis pasaka, ka mums ir izdevies, ka mums ir piedzimis mūsu Jāzeps un, ka viņš ir pilnasinīgs un dzīvs, tad pārējie var teikt var neteikt, es viņam ticu. (Sirsnīgi smejas) Ir gandarījums. Es arī šoreiz apzināti gāju savu ceļu, jo nav jau interesanti taisīt to, kas jau ir bijis.

Inga Tropa-Fišere, režisore

Apzināti meklēju, kā šobrīd kodēt Jāzepu un kas ir mūsu Jāzeps. Mans Jāzeps. Nu ko tur slēpt, visi darbi jau ir par mani pašu. Jāzeps arī esmu es. Aspazijas Ziednese esmu es. Kurbads esmu es. Visi darbi, ko es taisu, tā esmu es. Galvenie varoņi, esmu es. Stāti par mani.

No kurienes ar tādu pārliecību un jaudu lai es tos rauju? Noteikti ir ģeniāli mākslinieki, kas var par kaut ko pilnīgi svešu radīt. Atzīstu, ka es šajos varoņos risinu arī pati sevi. Tādejādi tas ir arī par mūsu laikiem. Es esmu šis laiks.

Kāpēc tāds nosaukums – "Ekspedīcija. Jāzeps".

Izrādē sākumā ir arheologu grupa. Visu iestudēšanas laiks mēs piesaistījām ļoti daudz dažādu jomu speciālistus, kuri stāstīja par Ēģipti, par kāniešu cilti, par jūdiem, par dažādiem simboliem, par Raini. Izpētes process pats par sevi jau bija tāda kā sava veida rakšanās arheoloģiski aizvien dziļāk, dziļāk. Arī pati pirms tam ļoti daudz tiku izpētījusi, jo man tas ir svarīgi. Tas mani baro. Palīdz vēl pilnīgāk to vīziju, kas man radusies, izveidot, apaudzēt. Pētot Raini, izcila ir Dobrovenska (rakstnieks un tulkotājs Roalds Dobrovenskis – red.) grāmata "Rainis un viņa brāļi", kur vispilnīgāk Rainis atklājas.

Inga Tropa-Fišere, režisore

Saproti, ka viņš tādā nemitīgā ekspedīcijā dzīvoja, ar sevi strādāja. Es sapratu, kāpēc man Rainis un viņa darbi tik tuvi, jo arī es esmu tā tipa cilvēks, nevis pasauli cenšos mainīt, bet nemitīgi ar sevi strādāju. Tā ir mana ikdiena, kā zobus iztīrīt, matus izmazgāt, pavingrot. Man tas ir svarīgi, tā arī ir sava veida ekspedīcija, kuras laikā dažkārt nākas ieiet ļoti dziļos pagrabos un tur saprotu, ka tur jau nav tikai mani pagrabi, tur jau ir arī kolektīvie bezapziņas, zemapziņas pagrabi. Un es tos tīru.

Caur šo procesu gūstu zināšanas un enerģijas resursus, transformēju jeb pārstrādāju arī negatīvo, jo nav tikai labs vai slikts. Tāpēc man "Meistars un Margarita" patīk, tieši mijiedarbībā. Tad, ja tu iemācies saprast, ka arī šķietami negatīvo vari transformēt un izmantot kā enerģiju, lai kaut ko radītu, tad tā ir baigā jauda. Lai līdz tam apziņas stāvoklim nonāktu un to saprastu, prasa to ekspedīciju sevī. Rainis saka, ka "pastāvēs, kas pārmainīsies". Manuprāt, viņš sevi jaunradīja atkal un atkal  tikai šādās ekspedīcijās.

Kad viņš rakstīja "Jāzeps un viņa brāļi", sēdēja Kastaņjolas kalnā katru dienu. No rīta izdzēra melnu kafiju, apēda vienu maizīti, uzkāpa kalnā, un, sēžot uz mammas austā lakata, patiesībā meditēja. Mēs tagad to saucam moderni – meditē. Iet ekspedīcijā dziļi sevī. Caurskata visas sāpes, šausmas, ko viņš ir piedzīvojis un nevis ieslīgts upura pozīcijā, bet meklē kā, to, kas ir noticis ar viņu, viņš varētu sevī jaunradīt. Iegūt radošos impulsus. Tas ir burvīgi! Brīnišķīgi.

Reizē Rainim darbs "Jāzeps un viņa brāļi" ir arī psihodrāma, jo viss otrais cēlies, Ēģipte, ir tas, ko viņš pārdzīvo. Ja pirmais cēlies, Jūda, brāļi ir viņa biogrāfijas reāli impulsi, tas, kas ar viņu reāli notika, tad otrā daļa ir viņa psihodrāma, sēžot kalnā, tas, ko tagad cilvēki par maksu iet dažādās terapijās, to viņš pats saviem spēkiem izdarīja un pārvērta radošā darbā. Viņš sevi caur to dziedināja. Veidojot šo izrādi, tas ir arī mans ceļš, kā es sevi kārtoju. Kāpēc tāds dzīvīgums un spīts manī joprojām ir saglabājies.

Inga Tropa-Fišere, režisore

Mūsu Jāzepā, man Ēģiptes posms vairāk ir tāda sakrāla telpa, kur laika liniaritātei nav nozīmes, kur piramīdā esošā bedre, patiesībā ir tā zemapziņas bedre, tā iekšējā psihodrāma, kas Jāzepam ir jāveic, lai piedzīvotu kritienu augšup. Tā piedošana visvairāk ir vajadzīga viņam pašam. Tagad, arī globāli skatoties, vai mēs spēsim piedot Putinam? Nu es nezinu, vai es spēšu, bet es zinu, kam man visvairāk ir jāspēj piedot iekšēji pašai sev.

Pretējā gadījumā, ieciklējoties tikai uz naidu, sāpēm un atriebību, galu galā mēs tikai paši sevi iznīcinām. Reizē ir jāapzinās, ka mēs par ilgu esam pieļāvuši šīs slimo attiecību shēmas, spēles. Kamēr pastāvēs lieli vai mazi Putini un Hitleri, tikmēr mums ir jābūt ļoti redzošiem, zinošiem un ļoti prasmīgi laicīgi jānovelk dažādas robežas. Kā šaha partijā jāparedz divi, trīs gājieni uz priekšu.

Par nākotni

Tev ir izrādes Nacionālajā teātri, JRT, mazajos teātros, bet Dailes teātrī nav. Neesi gājusi pie Viestura Kairiša un Jura Žagara un piedāvājusi savu ideju?

Man tur gandrīz tapa izrāde. Būtu brīnišķīgs un super aktuāls darbs. Tieši pirms Dailes teātra vadības nomaiņas, Džilindžers bija apstiprinājis Reja Bredberija "Marsiešu hroniku". Man šķiet, ka tas ir tik trāpīgi. Tik aktuāli. Vienmēr domāju par šiem pavasara vēstnešiem. Laiks nav lineārs, bet ciklisks, viņi vienkārši daudz ātrāk nolasa šo informāciju. Viņš ir nolasījis, veiksmīgi, brīnišķīgi spēlējies ar marsiešiem un Marsa pasauli. Apgrieztā veidā zemes cilvēkiem. Caur brīnišķīgu ironiju tiek parādīts tas vājprāts, kurā mēs cilvēce tādiem milzu soļiem skrienam. Mums gribas izspēlēt šīs kaislības. Savā darba jomā, kāpēc es tur esmu? Tāpēc, ka daļa no manis grib izspēlēt šīs shēmas, spēles, kaislības, jo no tām mācos. Man par to maksā un es esmu iemācījusies profesionāli novilkt robežu, bet kolektīvi mēs neapzināmies, ka mēs esam ļoti daudzās greizās lomu spēlēs un tagad mēs no tā cietīsim. Tā tam ir jābūt. Tā mēs apgūstam un mācāmies un iepazīstam sevi.

Kā jau minēju, patiesībā, man ir milzīgas ambīcijas, bet es nekur neesmu pati spraukusies. Visi, visi darbi, kas ir bijuši, tie ir uzaicinājumi. Kāds mani sameklē un piedāvā, vai es nevēlos. Pieļauju, ja man nebūtu nekā, noteikti meklētu iespējas, bet līdz šim piedāvājumi ir. Man drīzāk ik pa brīdim, lai visu savienotu, jāmācās nebūt tik alkatīgai, jo gribētos visu, bet 24 stundas ir 24 stundas. Man ir jādod iespēja citiem un jāpasaka, paldies, šoreiz nē.

Inga Tropa-Fišere, režisore

Es gribētu iestudēt Dailes teātri tieši uz tās lielās skatuves. Cik forši, ka viņi saglabā to lielo skatuvi. Kā zivs ūdenī labi jūtos arī lielajos inscenējumos.

Man patīk arī mazformāta, eksperimentāli, ļoti intīmi darbi. Mazajos čubinos un visi ir kopā, es atļaušos salīdzināt, kā skaistā mīlas aktā. Toties tad tāds lielais inscenējums ir tāda viena liela ego vadība. (sirsnīgi smejas) Kur tu kā inscenētājs dod uzdevumus uz visām pusēm, savai bildei, kādu tu viņu gribi redzēt, un atlasi tos labākos fragmentus, kas iederas kopējā kompozīcijā. Protams, es uzklausu cilvēkus, bet tikai vienīgi es esmu tas, kas pateiks to gala jā vai nē.

Tajos brīžos, kad es apzināti izsveru, izdaru lēmumu un uzņemos atbildību, tur ir tas mans spēks. Nu nesamīs mani tik viegli. Pat, ja mēģinās. Pat, ja fizisko manu ķermeni samīs, ne jau manu garu vai dvēseli. To nevar samīt, lai kā kāds mēģinātu. Protams, arī es dažkārt esmu ievainojama un pat ļoti, ļoti dziļi. Mēs esam spiesti visu laiku ar sevi strādāt. Bet pēc dziļākās būtības, mūs nevar iznīcināt.