No piejūras priedēm uz megakoncertu. Vai tas vispār ir īsts "Positivus"?

Tā kā šogad "Positivus" notiek tikai vienu dienu, vai to var saukt par festivālu?

Uldis Rudaks, mūzikas žurnālists un kritiķis:

Tur var diskutēt, vai tas ir pareizi vai nē. Mēs esam pieraduši, ka "Positivus" bija liels festivāls, vismaz divas dienas Salacgrīvā, pēc tam Lucavsalā. Es, kad uzzināju par šo viņu plānu, biju domājis, ka viņi varētu aizpildīt visu to nedēļu starp Pitbull un Kalvinu Harisu. Laikam tas viņiem par ilgu liekas. Bet vārdu "festivāls", ja viņiem patīk, lai lieto.

Kaspars Zaviļeiskis, mūzikas žurnālists:

Par festivālu jau var saukt visu, ko organizētāji vēlas. Ja mēs runājam tieši par šo zīmolu, tad tas ir tāds īpatns pavērsiens, ko auditorija nesaprot. "Positivus" saistās ar vismaz pāris dienu festivālu, vairākiem māksliniekiem.

Andris Freidenfelds, mūziķis un radio raidījumu vadītājs:

Droši vien – nē. Man festivāls saistās ar vairākām dienām kādā neierastā lauku apvidū. Man jau tā pārnākšana uz Rīgu ne visai patika. Es arī īsti neesmu iedziļinājies –  kāpēc tas tā notika? Bet tas, kas bija Salacgrīvā, bija skaisti.

Kā ir mainījusies "Positivus" atmosfēra, turpinot organizēt festivālu Rīgā?

Uldis Rudaks:

Pilnībā nomainījusies publika. Man šķiet, cilvēki, kuri kādreiz gāja uz "Positivus" festivālu, tur vairs nav sastopami. Nākusi jauna paaudze, kas ir aktīvie festivālu apmeklētāji. Viņiem ir citas prasības. Ļoti iespējams, ka lielo festivālu ēra ir pagājusi Latvijā. Salīdzinot ar Angliju, Vāciju, Poliju, mums ir daudz mazāk cilvēku, līdz ar to arī mazāk festivālu apmeklētāju.

Kaspars Zaviļeiskis:

Nu tā ir apzināta izvēle — no tipiska ārpus pilsētas decentralizēta telšu pilsētiņu festivāla uz pilsētas festivālu. Koncerti nebeidzas no rīta, bet jau agrā naktī. Manuprāt, šarmantāks festivāls bija Salacgrīvā. Droši vien, ka organizatoriem ir savi apsvērumi, kāpēc viņi vēlas pilsētas festivālu. Šogad skaidrs, ka viss tiek būvēts uz Kelvina Harisa uzstāšanos. Tas principā ir viņa koncerts, kur apkārt notiek varbūt vēl dažādas uzstāšanās. Joprojām to var saukt par festivālu, bet "Positivus" gadījumā droši vien, ka publika to nesaprot.

Andris Freidenfelds:

Es neesmu bijis Rīgā ne uz vienu pasākumu. Tie mākslinieki, kas tika piedāvāti Rīgā, vairs nebija manai sirdij tuvi. Mērķauditorija ir jaunāka. Man kā citas mūzikas cienītājam tur vairs nebija ko darīt.

Rīkotāji saka, ka kopš pārcelšanās uz Rīgu, viņi vairāk seko aktuālajām mūzikas tendencēm. Vai šī pieeja ir sevi attaisnojusi?

Uldis Rudaks:

Es gribētu kādu grupu, kas ir plašākam klausītāju lokam, nevis tikai tiem, kas tagad ir "Positivus" apmeklētāji. Acīmredzot viņi ir atklājuši, kā šī formula viņiem darbojas.

Kaspars Zaviļeiskis:

Man liekas, ka festivāls ir aizvien precīzāk koncentrējies uz tādu pamatpopulārās mūzikas auditoriju, kas nozīmē arī gados jaunu mērķauditoriju. Līdz ar to var teikt, ka šai mērķauditorijai atbilst jaunās popmūzikas, deju mūzikas, hiphopa mūzikas piedāvājumi. Ja runā par plašāku žanrisko dalījumu, kāds bija Salacgrīvā, tad nevarētu teikt, ka festivāls seko līdzi dažādu žanru jaunajai mūzikai.

Andris Freidenfelds:

Tad, kad festivāls bija Salacgrīvā, viņi tām modes tendencēm gāja vienu soli pa priekšu. Grupas un izpildītāji, kurus uzlūdza, burtiski pēc gada, diviem kļuva par superzvaigznēm. Rīkotāji kaut kā uzminēja, juta, kuri būs nākamo gadu lielās zvaigznes. Viņi gāja modei pa priekšu.

Ja jums būtu iespēja veidot savu ideālo "Positivus" programmu, kādus mūziķus vai grupas jūs vēlētos redzēt uzstājamies?

Uldis Rudaks:

Mēs varam sākt garu un apjomīgu sarakstu. Pīts Dohertijs, Džeks Vaits ļoti labi varētu "Positivus" festivālam derēt. Tāpat kaut ko no vecām, klasiskām grupām – "Pixies" joprojām koncertē, "The Strokes", "The Libertines", "Queens of the Stone Age". Tie ir vairāk manai gaumei tuvi mākslinieki. Droši vien aicina tos, ko var atļauties.

Kaspars Zaviļeiskis:

Es vienmēr esmu apbrīnojis cilvēkus, īpaši Latvijā, kuri vispār ķeras pie milzīgu pasākumu rīkošanas. Protams, gribētos redzēt dažādu žanru aktuālus māksliniekus. Ja runā par modernu džezu, tad tas varētu būt Šabaka Hačingss. No modernas indī, alternatīvās rokmūzikas – "Dry Cleaning". Realitāte bieži vien ievieš savas korekcijas. Varbūt konkrēti mākslinieki tajā brīdī nekoncertē vai nav dabūjami, vai maksā par dārgu. Ja es organizētu, tad censtos budžeta ietvaros nonākt pie kādas teātra, dzejdaru izpausmes skatuvītes, kinozālītes.

Andris Freidenfelds:

Kādu no senās mūzikas. Salacgrīvā parasti pēdējā vakarā vienmēr uzstājās vai nu Igijs Pops, vai Roberts Plānts, "Kraftwerk". Grūti dabūt balansu starp vecmodīgo un aktuālo. Tas forši izdevās kādreiz "Positivus" veidotājiem. Viņi aicināja to pašu Robertu Plāntu vai Igiju Popu. Tas bija forši, tie patika gan vecajiem, gan arī jaunie izrādīja cieņu.

Nākamgad apritēs 20 gadi kopš pirmā "Positivus" festivāla. Ko jūs domātu, ja festivāls atgrieztos Salacgrīvā pie jūras?

Uldis Rudaks:

Pašā sākumā "Positivus" bija kaut kas tiešām svaigs un nebijis. Es klusībā ceru, ka viņi to varētu nākamgad izdarīt. Stipri šaubos, ka uz ko tādu saņemsies. Nobāzējušies Rīgā un, domāju, šeit paliks. Kaut gan visādi var gadīties. Viss plūst, viss mainās.

Kaspars Zaviļeiskis:

Ja Salacgrīvas pašvaldība to akceptētu un organizatori lemtu, ka tas joprojām varētu viņiem šķist interesanti, tad tā būtu atgriešanās pie saknēm. Risku tur ir daudz. Kā zināms, šādi vairāku dienu festivāli primāri tomēr ir mērķēti uz gados diezgan jaunu auditoriju. Skaidrs, ka programmai tad būtu jāatgriežas tuvāk pirmajiem gadiem, nevis pilsētas festivāla ietvarā redzētajai. Diez vai Ģirts Majors un komanda apspriež šādu opciju vispār kā reālu.

Andris Freidenfelds: 

Grūti jau pateikt. Divreiz jau vienā upē neiebrist vai vecu zupu neuzsildīt. Bet, manuprāt, būtu baigi okei. Man liekas, arī jaunieši ir izslāpuši pēc tāda tusiņa – divu, trīs dienu dzīvošanas prom no pilsētas un problēmām. Pieaugušāki cilvēki varētu aizmirsties un atcerēties jaunību, padzīvot teltī un paārdīties. Es jau būtu priecīgs. Bet vai tas ir iespējams? Nu, nezinu.

Vecais "Positivus" ar telšu pilsētiņām un priežu šalkoņu ir palicis pagātnē. Šodienas festivāls ir kļuvis par modernu pilsētas lielkoncertu, kas mērķēts uz pavisam citu, jaunāku auditoriju. Lai gan sirdī daudzi joprojām ilgojas pēc Salacgrīvas maģijas un cer uz brīnumu, reālā dzīve diktē savus noteikumus. Atliek vien baudīt jauno "Positivus" formātu vai glabāt siltas atmiņas par to, kā bija toreiz.