Cīnītāji: Mārtins Luters Kings, Hārvijs Milks un citi cilvēktiesību aktīvisti

Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) kopš 1986. gada janvāra trešā pirmdiena tiek atzīmēta kā afroamerikāņu tiesību aizstāvja un 20. gadsimta iedvesmojošākās runas "Man ir sapnis" autora Mārtina Lutera Kinga jaunākā dzimšanas diena un ir federālā brīvdiena.

Daudzās ASV pilsētās ir Kinga vārdā nosauktas publiskās ēkas un ielas. Tāpat daudzās pilsētās ir ielas un ēkas, kas nosauktas mūsu platuma grādos mazāk pazīstama, taču otrpus okeānam plaši godināta aktīvista Malkoma Iksa vārdā.

Mārtina Lutera Kinga un Malkolma Iksa cīņa par cilvēktiesībām un viņu dzīves līkloči kļuva par iedvesmu seriāla "Ģēnijs" ("Genius") veidotājiem. Seriāls būs skatāmu kanālā "National Geographic".

Gaidot vēstures notikumiem un izcilām personībām veltītā seriāla "Ģēnijs" ceturtās sezonas pirmizrādi iepazīsties ar Mārtinu Luteru Kingu, Malkomu Iksu un citiem harizmātiskiem līderiem!

Hārvijs Milks: pirmais atklāti ievēlētais homoseksuālis amerikāņu politiķis

Hārvijs Bernards Milks dzimis 1930. gada 22. maijā Vudmēras pilsētā, Ņujorkas štatā. Milks bija jaunākais dēls ebreju un lietuviešu izcelsmes emigrantu Viljama Milka un Minervas Karnsas ģimenē. Laikraksts "The New York Times" Hārvija vectēvam Morisam Milkam veltītajā nekrologā 1947. gada maijā pieminēja, ka Moriss bija dzimis Lietuvā. Viņš kopā ar ģimeni emigrēja uz Ameriku no Kovno, tagadējās Kauņas.

Savu homoseksualitāti Hārvijs sāka apzināties jau pusaudža gados, taču turēja to stingrā slepenībā. Pēc laikabiedru atmiņām, neviens no viņiem pat nenojauta viņa orientāciju, jo Milks bija ļoti vīrišķīgs.

1951. gadā pēc koledžas absolvēšanas Milks uzsāka dienestu ASV jūras spēkos. Pēc četriem gadiem viņš tika atvaļināts no jaunākā leitnanta amata "par iesaistīšanos seksuālās aktivitātēs" ar dienesta biedriem.

Pēc armijas Milks apmetās Sanfrancisko, Kalifornijas štatā. Šī pilsēta tolaik kļuva par mājvietu daudziem homoseksuāliem vīriešiem, kuriem tika liegts turpināt dienestu armijā, vai tiem, kuri nevēlējās atgriezties dzimtajās pilsētās un saskarties ar neiecietību savas orientācijas dēļ. Jāpiebilst, ka līdz 1969. gadam Sanfrancisko bija vairāk homoseksuālu cilvēku nekā jebkurā citā ASV pilsētā.

Milks atvēra veikalu geju un lesbiešu blīvi apdzīvotajā Kastro rajonā, kur tirgoja pārtiku un sadzīves preces. Politika un aktīvisms jeb tiesību aizstāvība Milku nesaistīja līdz pat 40 gadu vecumam. Taču apkārt notiekošais, proti, 1960. gadu afroamerikāņu pretošanās kustības, kā arī seksuālā revolūcija lika arī viņam kļūt sociāli aktīvam.

1973. gada martā Milkam piederošais veikals piedzīvoja huligānu uzbrukumu un tika izdemolēts. Viņš ieguldīja pēdējos līdzekļus, aptuveni tūkstoti ASV dolāru, lai veikalu atjaunotu. Tas drīz vien kļuva par viņa politiskās karjeras galveno štābu, jo Milks izvirzīja savu kandidatūru vietējās pilsētas domes deputāta amatam.

Milks sevi sauca par "Kastro mēru", un uzvedās ļoti izaicinoši, tā piesaistot plašu masu mediju uzmanību, kā arī daudzu vēlētāju simpātijas. Taču ar to nepietika, lai viņš kļūtu par deputātu. Tomēr 1976. gadā tika mainīta vēlēšanu norises kārtība, kā rezultātā 1977. gada novembrī Milks tika ievēlēts Sanfrancisko pilsētas domē. Jāatzīmē, ka Milks kļuva par pirmo atklāto homoseksuālo vīrieti, kas ievēlēts publiskā amatā ASV.

1978. gada 25. jūnijā Milks, kurš kopš ievēlēšanas saņēma draudus dzīvībai, ar uzrunu piedalījās Sanfrancisko Geju brīvības gājienā, aicinot homoseksuāli orientētos "iznākt ārā no skapjiem" jeb atklāt savu seksuālo orientāciju citiem.

Milka dzīve un politiķa karjera izrādījās īsa. Proti, tikai 11 mēnešus pēc ievēlēšanas deputāta amatā Milku nogalināja uzbrukumā kopā ar pilsētas mēru Džordžu Moskoni. Jāpiebilst, ka mērs bija pazīstams ar savu draudzīgo nostāju pret netradicionāli orientētiem cilvēkiem. Viņu slepkava bija bijušais Sanfrancisko domes deputāts Dens Vaits, kurš neilgi pirms tam bija zaudējis savu amatu. Naktī pēc Milka un Moskoni nāves tūkstošiem iedzīvotāju izgāja ielās ar svecēm un noturēja klusuma brīdi.

Tiesa Denu Vaitu atzina par vainīgu Milka un Moskones slepkavībā, taču par divu cilvēku nogalināšanu tika piespriests tikai piecu gadu cietumsods. Šāds soda mērs izraisīja plašas diskusijas, tādēļ Sanfrancisko ielās atkal izgāja cilvēki, protestējot pret šo netaisnību.

Neskatoties uz to, ka Milkam bija lemts neilgs mūžs, viņa politiskās aktivitātes un cīņa par cilvēktiesībām joprojām tiek godināta. Proti, 2009. gadā toreizējais Kalifornijas štata gubernators Arnolds Švarcenegers pasludināja Hārvija Milka dzimšanas dienu – 22. maiju – kā štatam nozīmīgu piemiņas dienu. Savukārt Baraks Obama piešķīra Milkam pēcnāves Prezidenta Brīvības medaļu par viņa ieguldījumu pilsoniskajā kustībā. Balvu saņēma Milka brāļa dēls Stjuarts Milks.

Bobijs Vains: mūziķis, kurš izaicināja diktatoru

Ugandas popmūzikas superzvaigzne, 41 gadu vecais Bobijs Vains, īstajā vārdā Roberts Kjagulanī, iemantoja iesauku "Geto prezidents". Viņš izauga nabadzībā, galvaspilsētas Kampalas graustu rajonā. Par savu bērnību Bobijs saka vien to, ka tā padarījusi viņu bezbailīgu.

Pieticīgie dzīves apstākļi viņam neliedza ne tikai absolvēt skolu, bet arī iestāties augstskolā, kur viņš studēja mākslu, mūziku un teātra zinības. Jāatzīmē, ka studiju gados viņš satika savu nākamo sievu Bārbiju. Tagad pārim ir četri bērni. Viņš vēlāk vēlreiz iestājās universitātē un ieguva arī tiesību zinātņu bakalaura grādu.

Ugandā notiekošais lika Bobijam, tolaik jau plaši pazīstamam mūziķim, cīnīties par vietu parlamentā. Runājot par politisko klimatu šajā Āfrikas valstī, jāatzīmē, ka tur jau teju 40 gadus valda diktators Joveri Museveni.

Lai paliktu par prezidentu arī turpmāk, viņš bija gatavs pat fiziski izrēķināties ar konkurentiem. Pēc oficiālajiem datiem, 2021. gadā Ugandas prezidenta vēlēšanās Museveni saņēma 58% balsu, savukārt Bobijs Vains – 35%. Priekšvēlēšanu kampaņa bija visai "netīra", proti, tika nogalināts Vaina šoferis.

Savukārt pats Vains tika arestēts, viņam tika izvirzītas vairākas apsūdzības, tostarp valsts nodevībā, taču pēc trīs dienām viņu atbrīvoja. No cietuma viņš iznāca uz kruķiem un ar piepampušu seju. Viņa arests izraisīja sašutuma vilni un cilvēki izgāja ielās, pieprasot Vaina atbrīvošanu. Protestos, pēc oficiālajiem datiem, gāja bojā vismaz 54 cilvēki, pēc neoficiālajiem – vairāk nekā simts, bet vairāk nekā 2000 tika arestēti.

Jau pēc vēlēšanām viņam tika uzlikts mājas arests. 2023. gadā viņam bija atļauts izbraukt no valsts, taču pēc atgriešanās Ugandā 2023. gada oktobra sākumā viņš uzreiz tika atkal arestēts. Vains jau vairākus mēnešus atrodas mājas arestā. Savukārt "National Geographic" filma par viņa dzīvi un cīņu "Bobijs Vains: Tautas prezidents" šogad izvirzīta "Oskara" balvai kā labākā dokumentālā filma.

Vergu pēctecis, kuram bija sapnis

Mārtins Luters Kings jaunākais dzimis 1929. gada 15. janvārī Atlantā, Džordžijas štatā. Viņa vecvecāki bija melnādainie vergi. Viņa tēvs Mārtins Luters Kings vecākais bija mācītājs, kurš apprecēja mācītāja meitu.

Arī dēls nolēma iet tēva un vectēva no mātes puses pēdās un iestājās teoloģijas seminārā Pensilvānijas štatā. Pēc semināra absolvēšanas 1948. gadā viņš bija ordinēts par baptistu mācītāju. Vēl pēc sešiem gadiem viņš pieteicās konkursā, lai kļūtu par Deksteras baptistu draudzes mācītāju Montgomeri pilsētā, Alabamas štatā.

Tieši šajā pilsētā sākās plaši afroamerikāņu protesti, kas iegājuši vēsturē kā Montgomeri autobusu boikots. Proti, tolaik Montgomeri, kā arī daudzās citās ASV pilsētās afroamerikāņi netika pieņemti darbā par autobusu šoferiem, savukārt, ja viņi vēlējās izmantot autobusu, viņiem bija jāsēž tikai aizmugurē – pārējās vietas salonā bija paredzētas baltādainajiem.

Protesti sākās pēc tam, kad 1955. gadā sieviete vārdā Roza Pārksa (1913–2005) atteicās atbrīvot sēdvietu baltādainajam pasažierim. Viņa tika arestēta un aizsākās protesti, kas padarīja slavenu ne tikai viņu, bet arī Mārtinu Luteru Kingu jaunāko, kas kļuva par vienu no protestu līderiem.

Jāatzīmē, ka boikots noslēdzās ar Mongomeri segregācijas likuma atcelšanu 1956. gada nogalē. Tomēr izšķirošs brīdis afroamerikāņu pilsonisko tiesību kustībā bija Mārtina Lutera Kinga jaunākā slavenā runa, kas sākās ar vārdiem "man ir sapnis". Tā bija 17 minūtes gara un klātienē 1963. gada 28. augustā to noklausījās apmēram 200 tūkstoši cilvēku.

1964. gadā tika pieņemts Pilsoņu tiesību likums, kas aizliedza afroamerikāņu diskrimināciju sabiedriskās iestādēs un meklējot darbu. Togad Kings ieguva Nobela prēmiju par miera veicināšanu. 1968. gada 4. aprīlī pie viesnīcas Tenesī štatā viņš tika nošauts. Kingam nāves brīdī bija 39 gadi.

Nomainīja vergu uzvārdu

Vēl viens afroamerikāņu tiesību aizstāvis un Mārtina Lutera Kinga jaunākā laikabiedrs bija Malkolms Ikss (1925–1965). Arī viņš nāca no mācītāja ģimenes. Kad Malkolmam bija 13 gadi, viņa tēvu nošāva, bet māti ievietoja psihiatriskajā slimnīcā. Pats Malkolms pusaudža gados nomainīja vairākus bērnu namus.

Viņš bija apveltīts ar asu prātu un labi mācījās, tomēr drīz vien jaunietis kļuva par noziedzīgu grupu biedru, kā rezultātā 1945. gadā nonāca cietumā. Tur viņš pavadīja nākamos septiņus gadus.

Cietumā viņš pieņēma islāma ticību, kļuva par radikālas organizācijas "Islāma nācija" biedru un nomainīja savu uzvārdu "Litls", jo uzskatīja to par vergu uzvārdu. Par viņa jauno uzvārdu turpmāk palika tikai burts "X", un viņš kļuva par islāma sludinātāju.

Jāpiebilst, ka ar savām runām harizmātiskais Malkolms piesaistīja "Islāma nācijai" daudz jaunu biedru, tai skaitā leģendāro bokseri Muhamedu Ali. Tomēr Ikss 1964. gada martā pameta organizāciju un drīz vien atteicās no radikāla islāma versijas, kuru tā sludināja.

Lai gan viņi abi ar dažādām metodēm vienlaikus cīnījās par afroamerikāņu tiesībām, Malkolms Ikss un Mārtins Luters Kings bija tikušies tikai vienu reizi. Vēsturiskā tikšanās notika 1964. gadā Vašingtonā. Mazāk nekā gadu vēlāk Malkolmu nošāva, kad viņš teica runu Ņujorkas Hārlemas apkaimē. Arī Kings pēc šīs tikšanās nodzīvoja vien dažus gadus.