Inga Tropa‑Fišere: Ja būtu tāda iespēja, es nogalinātu Putinu
Brīdī, kad sarunāju interviju ar režisori, aktrisi Ingu Tropu-Fišeri, viņa bija ceļā, lai turpinātu kārtot formalitātes par uzņemšanu Zemessardzē. Šo lēmumu Inga pieņēma, iestudējot Raiņa darbu "Jāzeps un viņa brāļi", Jaunajā Rīgas teātrī. Tas ir ar prātu un sirdi pieņemts lēmums.
"Brīdī, kad sākās karš, man bija ļoti intensīvi beigu mēģinājumi Raiņa darbam "Jāzeps un viņa brāļi". Šķita, kā tā var sasaukties darbs, ko tu dari, ar to, kas globāli šobrīd notiek. Lai gan es saprotu kāpēc un kā… Sapratu, ka man ir jābūt spēcīgai un jāatbalsta gan sevi, gan sev tuvos cilvēkus, jo visus tas ir satricinājis, visos tas uzplēsa rētas," stāsta Inga.
"Man jau šķiet, ka stāšanās Zemessardzē nav nekāds brīnums, jo esmu militārista, policista meita, kurai visa bērnība, pusaudža gadi bija ciešā sasaistē ar to. Starp citu, es tiku apmācīta kā izjaukt, salikt, tīrīt ieroci un šaut. Šīs zināšanas jau sen manī mīt un militārā sfēra vienmēr ir interesējusi," smaidot atklāj Inga.
Inga ir dzimusi Murmanskā, jo viņas tētis bija padomju armijas militārajā dienestā, kas ar ģimeni atgriezās Latvijā. Viņa neslēpj, ka vienmēr ir bijusi dažādās dzīves krustcelēs, kur jāizdara izvēles.
"Atslēgas vārds ir atbildība. Būt spējīgai jebkurā situācijā droši stāvēt uz abām kājām, rīkoties un izprast situāciju," teic Inga.
Vienā brīdī sapratu, zinot savu raksturu, temperamentu, taisnības un brīvības izjūtu, es nebūšu tas cilvēks, kurš muks. Nespēju iztēloties, kam ir jānotiek, lai es vienkārši padotos un skrietu prom. Nē!
"Sapratu, ka man ir jāveic visi priekšdarbi jeb mājas darbi, lai es būtu pēc iespējas labākā formā, ar zināšanām, lai, ja arī pie mums sākas karadarbība, es spētu pirmām kārtām parūpēties par sevi, savu bērnu, saviem vecākiem, tuvākiem līdzcilvēkiem un varētu darīt visu, lai nosargātu savu zemi. Tas nav stāsts par to, ka ņemsim ieroci un fanātiski skriesim un akli upurējoties samalsim sevi kara gaļas mašīnā. Nē, stāsts ir par to, ka, ja būs vajadzība, tad es ņemšu rokās ieroci, lai aizstāvētu dzīvību un iestātos par brīvību. To darot ir jārīkojas gudri, taktiski un jāveic dažādas stratēģijas, bet tāpēc ir nepieciešamas zināšanas," ir pārliecināta Inga.
Otrs iemesls ir saistīts ar Ingas darbu un vidi, radošo pasauli.
"Ņemot vērā to, cik daudz diennaktī stundas intensīvi dzīvoju radošā burbulī, lai gadiem sekmīgi varētu noturēties uz mākslas altāra, sevi nesadedzinātu un neaizietu kaut kādās citās jokainās sfērās, ir tieši tik pat intensīvi jāmeklē, kur sazemēties," skaidro Inga.
Mums katram ir viens īpašais sirds darbs un aicinājums, kāpēc mēs šeit esam, un man joprojām primāri tā ir radošā joma – teātris, kino. Sapratu, ka pavisam aiziet no tā neesmu gatava, vismaz pagaidām, tad meklēju iespējas, kā to apvienot.
Inga neslēpj, ka kopš 24.februāra rīta teātrī visus urdījis jautājumus – ko mēs darām, kur esam, kurp ejam? Ne tikai Ingu, bet arī viņas kolēģus mocījis jautājums, varbūt jēgpilnāk ir pārtraukt topošo darbu mēģinājumus un izrāžu spēlēšanu, doties reāli palīdzēt šiem cilvēkiem ar praktisku darbību, nevis turpināt radīt šo augsto mākslu.
"Tad sapratu, ka šiem darbiem ir jātop. Bez atbalsta, ko sniedzam Ukrainai, mums katram ir jāturpina darīt savs, šobrīd varbūt šķietami mazais darbs, kas patiesībā ir liels. Mazās lietas šajās dienās ir jādara ar it īpašu mīlestību, ticību, iekšēju mieru, pārliecību un drosmi, jo tas palīdz šai pasaulei palikt veselai un neļauj tai pārvērsties haosā."
Tādus kā Putins iepriecinātu tas, ja mēs, visi viens pēc otra, ļautos izmisumam, garīgi un emocionāli sabruktu, kļūtu vājāki, tādejādi vieglāk manipulējami. Kolektīvi radītais bezapziņas ķēmu teātris tad būtu uzvarējis.
"Es ticu, ka kā cilvēce mēs esam spējīga izaugt no savām pagātnes traumām un iztīrīt pagātnes kolektīvos ēnu kambarus no iluzorām struktūrām, kas ir destruktīvas. Es redzu sev apkārt daudz brīnišķīgu cilvēku, kuriem ir skaistas un skaidras vērtības, kuri savās ikdienas mazajās lietās ap sevi sēj dzīvību," ir pārliecināta Inga.
Ingai nav bail. Viņai sāp. Visu notiekošo Inga izsāp ar sirdi un naktīs kaļ plānus, kā glāb pasauli.
"Tas ir briesmīgi, kas notiek. Naktī, kad sākās karš, es pamodos no tā, ka man sirds rajonā plēsa pušu. Manī bija milzīgas sāpes un es raudāju. Nevarēju saprast, kāpēc? Tādas senas, pirmatnējas sāpes. Sapratu, ka nevaru nomierināties. Aizgāju uz savu meditācijas paklājiņu un, sēžot sapratu, ka tās nav tikai manas sāpes. Globālas sāpes. Pēc divām stundām nomierinājos. Sešos, pēc modinātāja, atnāca ziņa, ka sācies karš. Ir tik jocīgi. Tu saproti, kāpēc to sajuti. Mēs visi esam saistīti. Patiesībā visi to jūt. Tas plēš manu sirdi vaļā. No otras puses, tad, kad sirds plēšas vaļā, iekšā plūst mīlestība. Tas, cik liela sirds var atvērties, to mēs visi kolektīvi aizvien vairāk piedzīvojam. Tā jau arī ir tā atmošanās. Mums sirdis veras vaļā," tā Inga.
"Man, piemēram, līdz absurdam bija viena nakts, kad vīrs reizē par mani pārdzīvoja un smējās. Nevaru aizmigt. Es reāli pus nakti plānoju, shēmoju, kā sazināšos ar Coja filmas režisoru, aktieriem, producentu un mēģināšu kaut kā tikt līdz viņiem."
Tas, ko es domāju, bija pilnīgs idiotisms. Ka es kaut kā varētu tikt līdz Putinam un varētu viņu nogalināt. Es varētu to izdarīt. Man tikai jātiek.
"Tad tu, protams, saproti, ka tu netiksi līdz viņam. Bet, ja būtu tāda iespēja, es to izdarītu. Nešauboties. Tas izklausīsies traki, bet pat, ja man tas draudētu ar nāvi, es tik un tā to izdarītu," ir pārliecināta Inga.
Notiekošais maina mūs visus. Mainās pasaule un maināmies mēs katrs.
"Tajā pat laikā, šausminoši varbūt izklausīsies, manī kā Ingā, sākoties Covid laikam, tagad karam, ieplūst arvien lielāks miers. Man daudz grūtāk bija dzīvot pasaulē, kur es redzēju, es atvainojos, sūdus, kuros mēs esam – slinkumā, kūtrumā, trulumā. Mēs nemīlam un necienām sevi. Līdz ar to mēs līdz galam nemīlam, ne savu tuvinieku, ne kaimiņu," secina Inga.
Mēs drīzāk bijām kā pusbeigtas zivis, apmierinājušies ar primārajām lietām – desu, maizi un ērtu dīvānu. Es tagad vulgarizēju. Paldies Dievam, ir daudz cilvēku, kas ir brīnišķīgi un degoši. Tu redzi, ka no viņiem nāk dzīvības spēks, radošums un Dievs viņos mīt, bet vienā lielā daļā redzi trulumu un tukšumu. Tas tā biedē! Kā starp zombijiem dzīvot. Ko lai es daru ar savu degošo sirdi un redzošajām acīm?
"Man mēģināja iestāstīt, ka es domāju nepareizi. Tā bija baigi grūta izdzīvošana. Tagad es redzu, ka aizvien vairāk cilvēku mostas. Pasaulē viss cikliski atkārtojas. Šis ir kārtējais mīts, ko mēs izspēlējam. Māte zeme nemitīgi mainās. Jautājums ir tikai par to, vai mēs spēsim pāriet nākamajā klasē, ja to visu uztveram kā skolu, kurā mācību stundās apgūstam jaunas zināšanas un jaunu viedumu, vai mēs paliksim tajā pašā klasītē, kurā esam. Var jau arī palikt. Bet es ļoti gribētu, no visas sirds, ka mēs pārejam nākamajā klasē. Tas būtu brīnišķīgi! Kaut kam ir jānomirst, jānoārdās, lai rastos jauns."
Kā Jāzepā saka Potifers: "Dārgs smaragds ilgi zemes klēpī aug." Un dimants ilgi tiek pulēts līdz mirdz. Es esmu pulēta. Es zinu, ka vēl tikšu pulēta. Nevajag ļauties ārdošām, iznīcinošām bailēm. Caur mieru, drosmi un pārliecību, ar atbildību veidosim savu likteni. Pēc nakts nāk diena. Nakts pati par sevi nav šausminoša, tā ir vienkārši cita mācībstunda. Karā dzimst bērni, precas cilvēki. Dzīvība un dzīve turpinās. Mums jāsaprot, ka tieši kolektīvi mēs varam to atrisināt. Sākot katrs pats ar sevi. Jābūt ļoti viediem. Neļausimies masu psihozei.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
