Viņi stāv pie altāra, saka: jā, mēs būsim kopā līdz nāve mūs šķirs – ierasta aina grāmatās un kino. Kā laulībā nodzīvot ilgi un laimīgi, TV3 sarunu šovā "Zilonis studijā" pieredzes stāstā dalās kultūrists Māris Šveiduks, kurš šovasar ar sievu Gitu nosvinēja laulības 40. gadadienu jeb rubīna kāzas.
Kultūrists, Liepājas sporta kluba "Lāčplēsis" direktors, politiskās partijas "Latvija pirmajā vietā" biedrs Māris Šveiduks ar sievu Gitu iepazinās diskotēkā astoņdesmitajos gados. "Bija diskotēku bums, un kur gan citur iepazīsies, ja ne diskotēkā. Pēc Sporta Akadēmijas beigšanas atgriezos Liepājā. Bija maz pazīstamo, bija jāiet uz diskotēku meklēt jauni paziņas un tur iekrita acīs viena meitene."
Mārim bija 23 gadi, kad viņš apprecējās. "Tas nebija ne par ātru, ne par vēlu, jo tajos laikos tiešām dzīves plāns jau bija nozīmēts, un ko tu citu darīsi. Robežas bija ciet, "dzelzs aizkars" priekšā, nekur tālu netiksi, bija jādomā par bērniem un ģimeni, kā dzīvē nostabilizēties, un tā tas ļoti dabiski aizgāja," stāsta Šveiduks.
Māris un Gita gredzenus mija 1983. gada 13. augustā. "Tas nebūt nav nelaimīgs datums," saka sportists. Kāzu dienā piedzīvojumu nav trūcis. "Kāzas bija laukos, un bija tik negants pērkona negaiss, ka visi izlija pilnīgi slapji un kā slapji bebri visi sanāca uz svinībām. Tas viss bija skaists, un svinības ilga divarpus dienas. Kā jau zaļumos – visi kārtīgi izsvinās, otrā dienā atgājiens, trešā dienā aizbrauciens…" atmiņās par savu kāzu dienu dalās Māris.
Valda uzskats, ka attiecības ir darbs. "Tieši tā.
Pagalīte viena pati nedeg, ar laiku uguns ir jāuztur, tāpat kā izdzīvotājiem. Attiecības ir jākultivē.
Diemžēl pēdējā laikā novērojams, ka tikko mazākā nesaskaņa, dzirkstele, tā "ejam katrs uz savu pusi"," norāda Šveiduks.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Taču ko darīt, ja uguntiņa attiecībās sāk apdzist? "Izrunāšanās ir viens no galvenajiem posmiem. Otrs – laulības dzīve sadalās segmentos – ir posms bez bērniem, tad ir bērni, tad viņi aug, tad iet prom, tad nāk mazbērni, un katrs periods sākas ar jaunu ciklu, atkal kaut kas jauns, interesants un vienojošs. Tas arī palīdz attiecības uzspodrināt vai noturēt siltas," spriež Māris.
Šveiduku veiksmīgās laulības formula ir balstīšanās "vecās ģimeniskās tradīcijās". "Gan no manas, gan no sievas puses nāk diezgan stipras ģimenes, un mēs esam nocentrējušies, ka ģimene pārtop par klanu ar dziļām un platām saknēm un tas ir jātur kopā. Ja kaut kur kāds zars ir vaļīgāks vai pendelējas, tad pārējam kokam tas ir jāsavāc.
Man prieks par to, ka mani bērni ir ļoti ģimeniski un draudzīgi. Tas nozīmē, ka tradīcija virzās uz priekšu. Tāpēc mēs arī spēcīgi turamies par tradicionālu ģimeni. Es esmu tipisks vecis. Vīram jāmedī mamuti, jānes mājās gaļa, sievai jārūpējas par bērniem un mājas pavardu. Un mums labi sapas. Jau 40 gadus," laimīgās laulības noslēpumu atklāj Šveiduks.
Dzīve laulībā ir nav tikai rožu dārzs.
"Nav ideālu pāru. Aizmirstiet, tādu nav! Mēs noteikti tāds neesam. Ir tāds labs teiciens – arī uz Saules ir plankumi. Ko tad jūs gribiet no ģimenes?" saka kultūrists.
Par laulību šķiršanu statistika ir dažāda – vienviet vēstīts, ka šķiras katrs otrais laulātais pāris, citviet – katrs trešais, bet šķirto laulību vidējais ilgums ir 13 gadi. Savukārt, runājot par krīzēm laulībā, statistiski pirmais iemesls saistāms ar finanšu nedrošību, kad naudas nepietiekamība rada problēmas laulībā. "Mūsu gadījumā tā nav," saka Māris.
Citiem pāriem attiecības sašūpojas līdz ar bērna ienākšanu ģimenē. "Bērni ir svēta lieta. Ak, dievs, ku’ labi, tas nekas, ka apkakājies, [otram] ir jāpalīdz. Mums netiek dalīts, ka sieva bērnus vāc un vīrs nē. Manuprāt, bērni ir vērtība un lielākais prieks dzīvē," norāda kultūrists.
Ir krīzes, kurām attiecībās nevar sagatavoties, piemēram, veselības problēmas, un tādas ienāca arī Šveiduku ģimenē, kad Mārim tika diagnosticēts kuņģa vēzis, kam sekoja smaga operācija un ķīmijterapija. Slimību izdevās uzveikt. "Liels paldies sievai un meitām! Viņas visu laiku bija blakus un mani atbalstīja visos iespējamos veidos.
Pats galvenais ir tas, kas es jutu viņu klātbūtni, tuvību, un mēs [devāmies] uz gaišo nākotni ar pozitīvu noskaņojumu. Esmu cīnītājs, es par to (cerību zaudēšanu – red.) ne mirkli nedomāju. Manuprāt, tas ir arī galvenais trumpis manā progresīvajā pieredzē ar to, ka klapi ciet, man ir nākotnes plāni pieciem gadiem uz priekšu, man nav laika domāt, kad tagad notiek.
Operācija bija divpadsmit dienas pirms Ziemassvētkiem, un, tikko atvēru acis, teicu: "Ziemassvētkus svinēšu mājās." Tā arī bija – Ziemassvētku vakarā ar visiem diegiem vēderā biju mājās pie galda, atkal kopā ar visu ģimeni. Viss klans savācās, un visi kārtīgi nosvinējām Ziemassvētkus."
To, ka ir cīnītājs, Šveiduks pierādīja, uzvarot Latvijā pirmajā realitātes šovā "Robinsons". Tas bija laiks, kad Māris kļuva slavens. Vai tas mainīja viņas ģimenes dzīvi, jo pēkšņi ģimenē ir slavenība? "Mums ir sadalījies, ka esmu it kā publiskā persona, kas visur grozās un pendelējas, bet mana sieva ir kā vēzis – viņai ir sava mājiņa, savs dārziņš. Viņa saka, ka pietiek ar vienu seju, kas visur rēgojas, mums, pārējiem, ir klusi un mierīgi," stāsta Šveiduks.
Viņš spiež, ka paša meitām par veiksmīgu laulību "labs šablons ir iedots". "Nu jau pāri par desmit gadiem meitas ir precējušās vai dzīvo kopā turpat divdesmit gadus. Pie pirmām nesaskaņām netiek šķiltas dzirksteles un mētātas rokas, kurpes pa gaisu. Ir jācenšas atrast sakni. Kaut kur ir sakne, un pēc tam nāk sekas. Ja to spēj risināt un mēģina tikt tam pāri, viss nokārtojas," tā Šveiduks.
Ja arī tev ir pieredze vai pārdomas par sarunu šovā runāto, aicinām dalīties ar savu viedokli šā raksta komentāros. Raidījuma mērķis ir vairot toleranci un izpratni sabiedrībā.
"tv3.lv" aicina būt iecietīgiem un empātiskiem kā reālajā, tā digitālajā vidē, rakstot komentārus. Atgādinām, ka arī komentāros pausto viedokli un tā rakstītājus regulē normatīvie akti.
