"Esot kopā ar vīru, jūtos kā īsta sieviete – trausla un mīlēta." Jeļena Karadžana par attāluma attiecībām un kultūru atšķirībām
Šovu zvaigzne, influencere Jeļena Karadžana nepilnus trīs gadus ir laulībā ar turku Ševketu Karadžanu. Pāris ir vecāki divus gadus vecajai Stefānijai Asjai, kuru bezgala mīl. Karadžani ikdienā nedzīvo kopā – Ševkets strādā un dzīvo Francijā, bet Jeļena un Stefānija mitinās Latvijā. Sarunā ar portālu "tv3.lv" Jeļena pastāsta par ģimenes modeli, attiecībām, ko ietekmē ne tikai dzīvošana dažādās valstīs, bet arī kultūras, reliģijas atšķirības.
Tu ar meitu dzīvo Latvijā, vīrs Francijā, tas nerada vientulības sajūtu?
Nav iekšējā vientulības sajūta, jo tas, ka neesam ikdienā kopā nenozīmē, ka esam vientuļi. Mēs regulāri sazvanāmies, vismaz 3-4 reizes dienā. Rīti sākas ar jaukas dienas novēlēšanu, apjautāšanos, kā gulēji, un kāds garastāvoklis, ap 10-11 seko pirmā sazvanīšanās. Otro reizi sazvanāmies ap 14-15, lai uzzinātu, kāda ir darba diena, trešo reizi sazvanāmies videozvanā ap 18, kad esmu jau mājās no darba un Stefānija ir mājās no bērnudārza. Mums ir paradums, kopā vakariņot, apspriest dienu, pavadīt kopā laiku. Ceturto reizi sazvanāmies jau kad Stefānija guļ. Mēs ļoti daudz komunicējam.
Videozvani un īsziņas nespēs aizvietot patiesu tuvumu, iespēju apskaut!
Taisnība, bet mīļvārdiņi, sazvanīšanās, uzmanība, virtuālās bučas un apskāvieni tāpat sasilda. Tas rada apziņu, ka esi gribēts, jā, cilvēks nav fiziski līdzās, bet tu zini, ka viņš ir! Mums nav pārāk lielas pauzes starp tikšanās reizēm, katru mēnesi tiekamies, daudzas ģimenes, kurās tēvi ir jūrnieki vai tālbraucēji – tiekas retāk. Vienu mēnesi Ševkets brauc uz Latviju, nākamajā mēs ar Stefāniju uz Franciju. Dzīvojam no tikšanās uz tikšanos. Tiklīdz pasakām atvadu vārdus, tā jau sākam plānot nākamo tikšanos. Nepaspējam sailgoties viens pēc otra, kad jau atkal esam kopā.
View this post on Instagram
Reāli apskāvieni, otra cilvēks smarža, kafija gultā – neticu, ka to visu var aizvietot virtuālās bučas!
Darba dienās par to nav laika domāt, mums ar Stefāniju ir ražīgas dienas, mēs jau sešos ceļamies. Seko brokastis, mazgāšanās, ģērbšanās, došanās uz darbu un bērnudārzu. Brīvdienās, protams, ka pietrūkst, tad var mierīgāk pagulēt gultā, gribas nesteidzīgus rītus, sarunas, kafiju, rīta apskāvienu, tad nereti aizdomājos – cik žēl, ka viņš nav līdzās.
Neskatoties uz to, ka ne visu laiku esat kopā, sadzīviskas lietas neviens neatceļ, kā tiekat galā ar dažādu lēmumu pieņemšanu, kā nekā, tas viss veido piederības sajūtu ģimenei, mājai?!
Sadzīves lietas Ševkets atstāj manā ziņā, viņš man uzticas. Vīrs ir vairāk tas, kurš pelna, bet es vairāk atbildu par mājsaimniecības lietām, bērna audzināšanu, kā jau tas notiek tradicionālās ģimenēs. Es arī strādāju, bet lielāko pienesumu budžetam sniedz vīrs. Iekārtojot dzīvokli, es izdomāju vīziju, atradu priekšmetus, mēbeles, ko vēlos un sūtīju vīram apskatīt, mums saskanēja viedokļi. Pasūtīju mēbeles, bet vīram un manam tētim nācās visu skrūvēt kopā, iesaistīties. Ševketam patīk mājīguma sajūta, ko esmu radījusi. Vīram dzīvoklī ir savas vietas, skapī ir viņa mantas, viņam ir čības, apģērbs, skuvekļi, dušas želeja – viss, kas nepieciešams vīram un tēvam.
Vīrs galvenais pelnītājs, aizstāvis, tātad – pēdējais vārds vienmēr pieder viņam?
Es teiktu, ka drīzāk galavārds paliek man. Ševkets visos aspektos man uztic gala lēmumu, tas ir gan saistībā ar audzināšanu, gan ceļošanas galamērķiem, gan ar dizainu, mājsaimniecību, gan citās situācijas. Izsakām viedokļus, tad viņš nosaka – dari, kā labāk vēlies. Man sagādā prieku, ka manas vēlmes tiek liktas kā prioritāte, protams, mūsu domas ne vienmēr sakrīt, bet viņš ir tā audzināts, ka to nekad neizrādīs, paliks galants, lai tikai mani iepriecinātu.
Kādi ir lielākie plusi jūsu attiecību modelim?
Katra mūsu tikšanās ir kā randiņš, šādas attiecības satuvina vēl vairāk, jo mums nav ikdienas rutīnas, neapnīkam viens otram, praktiski nestrīdamies. Aizdomājoties, pašai reizēm bail no tā, cik viss ir gludi un ideāli. Ikvienu tikšanās reizi cenšamies padarīt skaistu, romantisku, lai ir mājīguma sajūta, lai var sajust mīlestību. Kopā darām visu – iepērkamies, ejam uz bērnudārzu, pastaigājamies, gatavojam ēst. Arī Parīzē visur esam kopā – pastaigājamies, ejam uz restorāniem, iepērkamies.
View this post on Instagram
Izklausās, ka esat lieli romantiķi?
Jā, esam, bet, ja salīdzina mani un Ševketu, tad romantiķis ir viņš. Pēdējais pārsteigums ko atceros ir mana dzimšanas diena dāvana – piekariņš ar krītošām zvaigznēm, ar domu, ka krītošas zvaigznes piepilda vēlēšanās. Ševkets teica, ka kamēr man ir šis piekariņš, tikmēr viņš piepildīs manas vēlēšanās. Man dāvana ir dārga, nevis materiālajā ziņā, bet tieši emocionālajā. Ziedu pušķi ar 101 rozi – nav nekas jauns. Kad esam kopā, mājās vienmēr ir svaigi ziedi. Viņš man dzied, sacer dzejoļus. Esot kopā ar vīru, es jūtos kā īsta sieviete – trausla un mīlēta.
Ševketam ir uzturēšanās atļauja Latvijā, jums ir nopirkts dzīvoklis Rīgā, nākotnes plānos ietilpst kopīga dzīve Latvijā?
Vīrs ir pilntiesīgs Latvijas iedzīvotājs, tas, kur tieši izvēlēsimies būvēt ģimenes dzīvi, ir atkarīgs no vairākiem aspektiem, pagaidām sliecos vairāk uz Franciju, jo tur lielākas algas, dzīves iespējas un tā ir vēl Eiropeiskāka valsts. Divus gadus vīrs dzīvo Francijā un jau sarunvalodas līmenī runā franciski, viņš arī apgūst latviešu valodu, jo uzskata, ka viņam ir jāizrāda cieņa sievas dzimtenei, ka tas ir viņa pienākums.
Par turku vīriešiem runā, ka viņi ir ļoti greizsirdīgi, nereti greizsirdības ietekmē palaiž rokas un pat sakropļo sievietes. Kā tavā ģimenē ar greizsirdību?
Ševkets ir ļoti greizsirdīgs, bet nav tā, ka es nedrīkstu komunicēt ar vīriešiem. Man darbā ir vīrieši, mani bijušie klases biedri un bērnības draugi ir vīrieši. Vīrs par viņiem ir informēts un nereti man paprasa, kas ir konkrētais vīrietis, ja atbildu un paskaidroju, jautājumu nav. Nav tā, ka iepazīstos ar jauniem vīriešiem internetā vai uz ielas, mani vīrieši kā tādi neinteresē, es viņus neredzu, domāju tikai par Ševketu. Jā, viņš par palūgt izdzēst vai bloķēt kādu kungu, ja domā, ka man tāds cilvēks nav vajadzīgs dzīvē. Viņam ne pārāk patīk arī, kad citi vīrieši uz mani paskatās.
Te nu mēs nonākam līdz noslēgta tipa apģērbam, kas parādījās tavā garderobē pēc iepazīšanās ar meitas tēvu!
Tas nav piespiedu kārtā, man sāka iepatikties ieturēts, distancēts stils. Garas kleitas nereti izskatās ļoti grezni, eleganti, vēl elegantāk par mini svārkiem un apspīlētu apģērbu. Šāda jūtos sievišķīga un pārliecinātāka par sevi. Tagad uz atvērtu, pieguļošu apģērbu pat neskatos. Vīrs neliedz ģērbties, kā vēlos, dzimšanas dienā biju kleitā ar atkailinātiem pleciem, nesūtīja mani pārģērbties (smejas).
Ševketā tomēr ir stingri iesakņojušies musulmaņu uzskati?
Ja salīdzinām to, kāds viņš bija, kad iepazināmies un to, kāds viņš ir tagad, viņš ir daudz atvērtāks. Viņām ir brīvāki uzskati par uzvedību, ģērbšanos, ēšanas paradumiem. Strikts viņš ir palicis tikai tajā, ka viņa sieviete ir viņa sieviete un neviens cits nedrīkst viņu ne aplūkot, ne uzsmaidīt. Kad piedzima Stefānija, vīrs nevēlējās, lai zīdīšanas laikā ēdu cūkgaļu, vēlējās meitu audzināt islāma reliģijā. Nu esam vienojušies, ka Stefānija pati, pieaugot, izvēlēsies reliģiju, ja to vēlēsies. Ar ēdienu nav problēmu, varu gatavot cūkgaļu, viņš vēlas, lai meita ēd visu. Iespējams viņu ietekmēja tas, ka zīdīšanas laikā biju ļoti tieva, neēdu cūkgaļu un viņš saprata, ka man tas nepieciešams, jo galvenais ir veselība, jo bez veselības nav laimes.
Kas, tavuprāt, ir laime, laimīga laulība?
Uzticība vienam pret otru, cieņa un mīlestība. Mūsu gadījumā, kad esam ilgi šķirti, nekas nevar pastāvēt bez uzticības. Mēs tiekamies reizi mēnesī, bet esam droši viens par otru, par to, ka nekrāpjam. Mēs visu laiku viens par otru domājam, esam viens otram dvēselē, gaidām ikdienas sarunas. Laimi veido ģimenes pavards, atmosfēra, kurā nav strīdu un domstarpību. Laimīga ģimene ir smaidīga, kad smaida ne tikai lūpas, bet arī acis. Ģimene, kur viens otru apmīļo, sabučo, kur ir cieņa.
Islāms iet roku rokā ar daudzsievību. Musulmaņiem var būt līdz pat četrām sievām, vai esi tam gatava?
Musulmaņiem var būt četras sievas, turkiem, kuri dzīvo Turcijā, nevar būt četras sievas, Turcijā ir aizliegta daudzsievība, tā ir aizliegta arī Francijā un Latvijā, tās ir trīs valstis, ar kurām esam saistīti, tātad, kamēr neesam citā musulmaņu valstī, teiksim Arābu Emirātos, par to nav jādomā.
Mazajai Stefānijai Asjai ir jau divi gadi un viņa vēl ne reizi dzīvē nav satikusi tēta vecākus, kāpēc tā?
Tā ir daudzu gadījumu sakritība. Pirmajā gadā nekur nelidoju ar meitiņu, mazs bērniņš, mans pirmais bērns, baidījos, kā tas būs – lidot. Vēlāk vīra vecāki sāka celt māju, tātad brauksim ciemos, kad māja būs gatava, sakrita arī tas, ka Ševkets pārvācās uz Franciju, tas ir tikai loģiski, ka braucam satikt tēti, stiprināt mūsu ģimenes saites. Pirmais lidojums Stefānijai bija uz Zviedriju pie manas māsas, drīz vien arī lidojām uz Franciju, bet viss pēc gada vecuma. Ar vīra vecākiem sazināmies, sarakstāmies, sazvanāmies, viņi nepalaiž garām neko no mazmeitas uzaugšanas. Mums ir ideālas attiecības!
Viņi tā vienkārši pieņēma to, ka dēls izraudzījies par savu bērnu māti kristieti?
Domāju, ka nozīmīgs faktors bija mīlestība, sirdij nepavēlēsi. Viņi ir pat teikuši, ka mīl mani kā meitu, reizēm pat vairāk nekā Ševketu (smejas). Atceros, kā pirmo reizi ieraudzīju Ševketu, sapratu, ka vēlos viņu uzrunāt, pakomunicēt un sāku piesaistīt viņa uzmanību. Nebūtu viņu pamanījusi, mēs nebūtu laimīgā laulībā, jo viņš mani pamanīja pēc tam, kad jau koķetēju. Sapratu, ka mīlu, kad nebijām pusgadu tikušies, tikai komunicējuši, jo ilgāk bijām šķirti, jo vairāk sapratu, ka vēlos viņu līdzās šodien, rīt un mūžīgi. Sanāk, ka attālums mūs satuvināja.
Musulmaņiem parasti ir lielas ģimenes, jums pagaidām ir viena meitiņa, zinu, ka tu nevēlies vairāk bērnus, kā ar to tiekat galā?
Ševkets zina manu nostāju. Ļoti kategoriski par to runāju ar draugiem, sekotājiem, pati ar sevi, bet, ar viņu, neesmu tik kategoriska, nevēlos aizvainot viņa jūtas, jo zinu, cik ļoti viņš vēlas vēl vienu bērniņu. Esmu pielaidīgāka sarunās, lietoju frāzes – laiks rādīs, kā būs, tā būs, skatīsimies, kā būs, patiesībā neesmu gatava otrajam bērnam, turpmākos trīs gadus noteikti nē.
Pie vainas nav ēšanas traucējumu radītās problēmas?
Manas ēšanas problēmas neietekmētu bērna ieņemšanu, iznēsāšanu un barošanu. Tik daudz man smadzenes pietiek, lai saprastu, ka bērna iznēsāšana ir pirmajā vietā, nozīmīgāka par manām personīgajām vēlmēm – palikt tievai. Ēšanas problēmas neizjūtu, ja sveru zem 40 kilogramiem, ja svērtu zem 50, teiksim 49, tad jau tas būtu cits stāsts. Pēc Stefānijas piedzimšanas mainījusies mana vielmaiņa, varu ēst daudz un visu, apēstais ātri pārstrādājas un labumā neiet. Kad piedzima meita svēru 37 kilogramus, nu sveru 39 kilogramus. Jūtos komfortabli ar to, kā izskatos. Neko nevēlos mainīt.
Jeļenas Karadžanas ģimene
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
