Gaidīja ilgi, loloja jau vēderā, bet nesagaidīja. Spontānais aborts dzīvē var ienest ne vienu vien neaicinātu satricinājumu, un pāri paliek vien jautājums: kā ar to sadzīvot. TV3 sarunu šovā "Zilonis studijā" savā stāstā dalās TV raidījumu vadītāja un mājsaimniece Aija Selga-Brikmane, kura piedzīvojusi vienu spontāno abortu. "Tagad, pēc sešiem gadiem, varu daudz brīvāk runāt par šo tēmu," saka Aija.
Mūziķa Naura Brikmaņa sievai Aijai Selgai-Brikmanei tiešā un arī netieša veidā pirmā pieredze ar bērna zaudēšanu bija pirms 15 gadiem, kad viņas vecāki zaudēja bērnu, kas bija viņas brālis. Tolaik viņa bija novērotāja lomā, kam vecāki iet cauri. "Tā, protams, ir briesmīga pieredze un sajūta," saka Aija.
Savu nedzimušo bērniņu viņa zaudēja 11 grūtniecības nedēļā pirms sešiem gadiem, kad pirmajai meitai bija četri gadi. "11 grūtniecības nedēļa ir tas laiks, kad jūties diezgan droši, ka bērniņš ir uz palikšanu. Mēs to izstāstījām meitai, vecākiem, vecvecākiem. Pagāja dažas dienas, kad nācās izdomāt, kā pateikt, tas tā tomēr nebūs," stāsta Aija.
Runājot par emociju gammu, kam pati tajā brīdī izgāja cauri, Aija saka: "Grūti aprakstāms vārdos – tās ir milzīgas sāpes, milzīga vainas izjūta par to, ko esi darījis. Atceros, ka biju aizgājusi uz vienu dzimšanas dienas ballīti, es dejoju, varbūt mani par ātru iegrieza. Domas galvā ir milzīgas. Protams, vaino sevi.
Tas arī bija laiks, kad nebiju tādā apziņā, kādā esmu šobrīd. Tā noteikti bija pieredze, kas man bija vajadzīga, lai vispār turpinātu izdot jautājumus: kas un kāpēc ar mums dzīvē notiek, kāda ir cēloņu – seku sakritība. Šī, tāpat kā citas pieredzes, man ir ļāvusi augt un attīstīties." Viņa atzīst, ka, lai spētu notikušo sagremot, viņai bija nepieciešams gads.
Nedzimušā bērna zaudēšanu ļoti pārdzīvoja arī Nauris. "Es domāju, ka viņš neļaunosies, ja arī tagad pateikšu – viņš nebija klāt tajā naktī, kad man bija jābrauc uz slimnīcu. Aizbraucu uz slimnīcu viena un mēģināju saplānot, lai mamma paliek pie mana bērna. Es nezināju, uz cik ilgu laiku es braucu. Beigās slimnīcā pavadīju ilgāk, nekā biju domājusi. Bija ļoti grūts atveseļošanās posms, bija jāveic operācija, jo auglis no manis tik viegli negribēja iet ārā. Tas bija sāpīgi, ilgi un grūti.
Dienā, kad man tika veikta kārtējā procedūra un operācija, Nauris atbrauca pie manis uz slimnīcu, un mēs jau sākām pasmieties par to, ka bērniņš atnāca, paskatījās, saprata – nē, pie šiem trakajiem es laikam negribu, un aizgāja atpakaļ. Kad bija pagājusi nedēļa kopš Stradiņos biju gulējusi, es sāku domāt par to, ka tam, kas mani ir noticis, ir augstāka sūtība un būtība," atminas Aija.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Aija arī uzsver – sev ir jādod laiks šai sāpei sadzīt, tāpat kā pēc jebkura zaudējuma:
"Nevajag uzreiz steigties. Tāpat kā izšķiries, ir muļķīgi steigties nākamajās attiecībās. Muļķīgi ir uzreiz domāt par nākamo bērnu. Ļoti svarīgi izraudāt, izkliegt, izsāpēt un tikai tad ļaut tam sadzīt. Citādi tas nevar sadzīt."
Aijai iespējas atvadīties no sava zaudētā bērniņa nebija. "Es viņai piekrītu, es labprāt tā darītu. Tas, ka fiziski vari apglabāt un palaist vaļā, ir daudz labāk nekā, ka mēģini savienoties dvēseliskā līmenī," saka Aija.
Iemeslu, kādēļ iestājās spontānais aborts, Aija meklē un atrada: "Es gribētu teikt, ka es zinu, kādēļ ar mani tā notika."
Ja arī tev ir pieredze vai pārdomas par sarunu šovā runāto, aicinām dalīties ar savu viedokli šā raksta komentāros. Raidījuma mērķis ir vairot toleranci un izpratni sabiedrībā.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
"tv3.lv" aicina būt iecietīgiem un empātiskiem kā reālajā, tā digitālajā vidē, rakstot komentārus. Atgādinām, ka arī komentāros pausto viedokli un tā rakstītājus regulē normatīvie akti.
