Rakstnieks Ēriks Hānbergs: Vienmēr esmu bijis pats ar savu vēju
Rakstnieks, publicists un jubilārs Ēriks Hānbergs sev uz 90 gadu jubileju dāvina grāmatas, proti, ne jau veikalā pirktās, bet paša radītās. Savā jubilejas gadā viņš ir sarakstījis veselas trīs – "Amizantais? Katram savs Imants Ziedonis", "Trīs tējkarotes cukura" un "Tintis Tinte". Pats Ēriks Hānbergs norāda, ka arī šī saruna ir daļa no svinībām, jo gaviļnieks apaļo jubileju svin no 1. janvāra līdz 31. decembrim.
Omulīgajos bēniņos dzīvokļa otrajā stāvā, kur tiekamies, uz plaukta atpūšas Imanta Ziedoņa dāvinātie sējumi, plauktos mitinās dažādākās grāmatas, fotogrāfijas, ar atmiņām bagātas mapes un albumi.
Sarunā ar portālu "tv3.lv" viņš stāsta par laika biedru Imantu Ziedoni, mīlestību pret laukiem, žurnālistiku padomju laikā, Omulību klubiņu, kā arī viņa un sievas Velgas nesen iznākušajām grāmatām.
Grāmata, kas aizkustināja snaudošo slāni
Ēriks Hānbergs maijā vēra vaļā Imanta Ziedoņa piemiņas aizbildniecības izdevumu, grāmatu "Amizantais? Katram savs Imants Ziedonis". Lai arī sākotnēji grāmatas nosaukumā gribējies likt tikai vārdu "amizantais", kolēģi ieteikuši nosaukumu paplašināt. Un tik tiešām atklājās, ka Imants Ziedonis ir bijis katram savs, par ko liecināja dinamiskā cilvēku atsaucība, piedāvājot savus stāstījumus.
Hānbergs min vairākus gadījumus, kuros grāmata arī ir papildinājusi I. Ziedoņa muzeja krājumus un atmodinājusi daudz atmiņu.
"Jūrmalā, kad aizbraucām pie Imanta Ziedoņa ilggadēja daktera Jāzepa Baško, kurš teica: "Man jau nekā nav." Bet, kad sāka rādīt grāmatas, tad atkal papildinājās muzeja krājumi. Esam uzklausījuši vairākus telefona zvanus, vēstulītes. Es pārlūkoju Imanta Ziedoņa rakstus, ko viņš man, sākot no pirmā sējuma, ir dāvinājis. Es uzskatu, ka mēs ar šo grāmatu esam aizkustinājuši veselu snaudošo slāni, kurš joprojām ir visā Latvijā."
Ēriks Hānbergs stāsta, ka katru dienu velta laiku garākai pastaigai, ļaujoties domu plūsmai, un šajā domu plūsmā radusies ideja par šo grāmatu. Piemiņas aizbildniecības izdevums pēc viņa uzskatiem ļautu sabiedrībai plašāk iepazīt Imantu ar smaidu un omulību.
Dzelžaini neatlaidīgais un pārsteidzošais Imants Ziedonis
Grāmatas tapšanā atklājušās dažādas nianses, kas jau par Ziedoni bija zināmas. Ēriks Hānbergs min, ka viena no spilgtākajām Imanta Ziedoņa īpašībām ir bijusi prasme nemitīgi pārsteigt.
Mums rakstniekos bija divi šajā ziņā klasiķi – dzejnieki Imants Ziedonis un Arvīds Skalbe. Viņi, acīs skatīdamies, varēja sastāstīt tādus brīnumus, ka tu vari noticēt, bet vari arī neticēt. Šādas epizodes joprojām krājās.
Hānbergs stāsta par vienu no šādām epizodēm, kur Imants Ziedonis ir patiesi spējis pārsteigt.
"Iesvinēja Murjāņu māju. Kaimiņi bija pieraduši pie celtniecības trokšņa, taču, kad nakts iesvinēšana sasniedza devīto vilni, tad viena no netālām kaimiņienēm, kas bezmiegā pavadīja visu nakti, no rīta ierodas pie Ziedoņa ļoti bargā noskaņojumā. Šī uzvedība neļauj gulēt visam ciematam. Imants Ziedonis mierīgi noklausās, tad šai bargajai kaimiņienei mierīgi bilst: "Bet jūsu vīrs zog manus kartupeļus." Un izrādās, ka viņai nav vīra un Imantam Ziedonim nav kartupeļu. Viņa saprot, ka ar tādu personību labāk nerunāt, būt pa draugam un turēties pa gabalu.
Ēriks Hānbergs raksturo Imanta Ziedoņa neatlaidību – ja viņš kaut ko sācis, tad centās līdz galam izdarīt.
"Esmu dziļi pārliecināts, ka tas nāk arī no bērnības. Dzimis zvejnieku ģimenē. Zvejniecība prasa neatlaidību, apņēmību, uzdrošināšanos. Tāpēc viena epizode grāmatā ir par uzdrošināšanos. Vētras laikā laiva bija notrūkusi no troses. Laivu vajadzēja glābt. Izrādās, ka neviens no tiem zvejniekiem neriskēja, un Imants kā puika, jauns būdams, vienam no zvejniekiem bija gatavs doties palīgā to laivu izglābt. Uzdrošināšanās izpaudās vēlāk daudzos aspektos. Uzdrošināties pateikt pirmajam daudz ko riskantu, tajā laikā ideoloģijas ietvaros."
Hānbergs pauž, ka Imantu Ziedoni un Jāni Peteru var dēvēt par tautas diplomātiem, ar nacionālo stāju, kuri spēja daudz ko pozitīvi ietekmēt un veicināt atmodu.
"Jānis Peters sāka rakstīt dzejoļus, būdams skatuves strādnieks. Es toreiz biju redakcijā, viņus toreiz saistīja abus ar Ziedoni šī nacionālā stāja. Ziedoņa atzarā tas saistījās ar laukiem, savukārt Peters ar plašāku skatījumu – pilsēta, lauki un tautas varēšana. Viņi abi divi ir dēvējami kā tautas diplomāti. Jānis Peters, būdams pirmais vēstnieks Krievijā, bez diplomāta izglītības kļuva par visu valstu vēstnieku galveno Maskavā.
Viņi ir spējīgi nevis protestēt, bet neatlaidīgi pārliecināt. Jānis Peters un Imants Ziedonis vienmēr ir pulsējuši kā tautas diplomāti.
Arī Ēriks Hānbergs ir neatlaidīgs, un ir saglabājis nerimstošo vēlmi izzināt ētiskās izpausmes, kaimiņu attiecības, tautsaimnieciskos meklējumus, kā arī turpināt tālāk Imantu Ziedoni.
Sadarbība ar Ziedoni
Taujāts par abu attiecībām, Ēriks Hānbergs raksturo, ka ar Imantu Ziedoni bijuši sadarbnieki. Abus interesēja lauksaimniecība, kas bija pamats ciešākai sadarbībai un draudzībai noteiktos dzīves periodos. Viņu pirmā tikšanās bija jauno autoru semināros. Hānbergs toreiz kā students rakstīja epigrammas, bet Imants Ziedonis dzejoļus. Viņu ceļi uz kādu laiku šķīrās, līdz tie krustojās, atainojot lauku dzīvi un kopīgi veidojot konkursu par lauku sētām.
"Mēs piederējām rakstnieku un publicistu plejādei, kas ļoti daudz rakstīja par lauku būšanām un nebūšanām.
It īpaši, kad Imantam Ziedonim klajā nāca Kurzemīte, sadarbojāmies ciešāk. Kad Imants Ziedonis kļuva par Kultūras fonda vadītāju, tad viņš uzaicināja šajā fonda valdē arī mani, kā vienu no saviem kolēģiem, kas visu laiku darbojas lauku sektorā. Tā radās tajā laikā mūsu kopprojekts – konkurss par sakoptām lauku sētām."
Konkurss ļāvis izpētīt Latvijas laukos notiekošo, meklējot sakoptākās lauku sētas Latvijā.
"Pirmais mūsu izsludinājums bija "latviskākā lauku sēta", paši īsti nezinādami, kā varētu noformulēt "latviskākā". Tad bija ļoti daudzi pieteikumi, viens no izvērtējuma stūrakmeņiem Imanta Ziedoņa skatījumā bija ne tikai sakopta, bet arī, ka tajā ir trīs paaudzes kopā. Tanī laikā vēl bija daudz tādu lauku sētas. Tādu tagad ir daudz mazāk. Otrs par kaimiņu sadarbību. Ētiskām kategorijām – priecāties par kaimiņu prieku.
Mani bērnībā audzināja māte un tēvs, ka nevis ar skaudību skatīties, kā kaimiņam labāk rukši ņemas, rudzi aug, bet gluži otrādi – kā man darboties, lai mani rukši ņemtos labāk un rudzi būtu ražīgāki.
Ēriks Hānbergs norāda, ka no laukiem nāk tautas nācijas ētiskais uzstādījums.
"To var noformulēt arī daudz vienkāršāk. Esmu audzis lauku sētā, mamma vienmēr teica: "Dēliņ, ko teiks kaimiņi." Tā kā faktiski bija šī audzināšana – kaimiņi audzina cits citu. Gan saimnieciski, gan ētiski. Tieši šis te vispusīgums mūs kā vērtētājus interesēja."
Žurnālistika padomju laikā
Ēriks Hānbergs lielu daļu no sava mūža ir veltījis žurnālistikai, piedzīvojot gan žurnālistiku padomju laikā, gan neatkarības periodā. Lai gan cenzūra lauksaimniecības nodaļā laikrakstos nav bijusi tik stingra, tomēr bijis jāpiedomā ko un kā rakstīt.
"Es uzrakstīju kāzu reportāžu "Pirmā grēka līcis", par ko mani uzņēma rakstnieku savienībā. Manī bija sakrājies tik daudz redzētā un dzirdētā, ko es nedrīkstēju paust laikraksta "Cīņa" slejās, radio, televīzijā. Sāku rakstīt stāstus."
Vēl viņš min gadījumu, kura dēļ neesot saņēmis apbalvojumu par nopelniem bagāto kultūras darbinieku.
"Man paziņoja, kad būs jāierodas augstākās padomes prezidijā saņemt apbalvojumu "nopelniem bagātais kultūras darbinieks". "Cīņas" redaktors Jānis Britāns ieaicina kabinetā un saka: "Ērik, tev visādi citādi apbalvojumi būs, bet diemžēl šis tituls nebūs, ko tu esi sadarījis man nav zināms." Vēlāk nāca gaismā. Kopā ar Edgaru Liepiņu mums bija izveidota programma, es stāstīju dokumentālas anekdotes. It kā Hānbergs ar Liepiņu sarunājuši no skatuves to, ko nedrīkstētu.
Vēl mums bija omulīga programma par lauku mainībām, to arī aizliedza sākumā, jo Hānbergs bija izdarījis neapdomību, aizstāvēdams Latvijas brūnās gotiņas. Pārāk nacionāli iestājies."
Pēc neatkarības atjaunošanas, darbojoties avīzē "Neatkarīgā Cīņa" (pēcāk "Neatkarīgā Rīta Avīze") kopā ar Andri Jakubānu, Hānbergs sajuties daudz brīvāk, un varēja izlemt par ko un kā rakstīt. Tā vienu brīdi bija pēc tirāžas lielākā dienas avīze Latvijā, taču tai parādījās spēcīgi konkurenti – "Diena" un "Lauku Avīze".
Tad, kādā brīdī, abi redaktori nolēma savu avīzi pārdot. Par šo lēmumu Ēriks Hānbergs nepārdzīvo, jo ar pārmaiņām ir jārēķinās.
"Sabiedrība cilvēku vērtē gan kā cilvēku, gan arī kā sabiedrisku darbinieku, žurnālistu, politiķi. Piemēram, ja mēs ar Jakubānu pārdzīvotu to, ka mūs vairs neaicina, ka tu vairs neesi redaktors uz valsts pieņemšanām, prezidenta vizītēm. Ja pie tā pārāk pierod, tas ir atkal naivums. Tev ir jānopelna pašam, nedrīksti nekad iedomāties, ka tu esi populārāks, gaidītāks, nekā faktiski tu esi. Esmu gan debesīs celts, gan pelts par savām publikācijām, bet vienmēr es esmu juties komfortabli, jo turos pēc principa, ko mantoju no Regīnas Ezeras "pati ar savu vēju". Un arī es vienmēr esmu "pats ar savu vēju", jo jūtos komfortabli jebkurā situācijā. Man nav skaudības, ka cits ar savu vēju ir tālāk ticis. Esmu sava vēja varēšanas areālā."
Lustīgais Omulību klubiņš
Ēriks Hānbergs vienmēr ir bijis humora cienītājs, jo īpaši dokumentālā humora. Kopā ar Jāni Ķuzuli tie ir krājuši un tālāk stāstījuši stāstus, kas apkopoti vairākās grāmatās.
Hānbergs norāda, ka gandrīz kadru dienu, kad iedzēra tēju vai vīnu saietos, tad Jānis Ķuzulis izstāstīja kādu dokumentālu omulību par rakstniekiem. Tā nu šī ideja pārtapa Omulību klubiņā, kurā visi viesi ir atbildīgi par brīvas atmosfēras radīšanu. Ēriks Hānbergs atminas gadījumu ar bijušo Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu.
"Vaira Vīķe-Freiberga ir bijusi kā vēstītāja. Mums bija avotiņš, no kura tecēja 40 grādīgs ņiprumiņš, tāds dzēriens. Pasēdējām visi, iedzērām ņiprumiņu, kaut ko uzkodām. Tur nebija šī jūsma: "Prezidentes kundze, vai jūs iedzertu?". Gluži vienkārši, kāds no kolēģiem pienāca pie Vairas Vīķes-Freibergas: "Vai jūs arī ierausiet?" Pilnīgi cita leksika. Viņa tik labi jutās pie mums šinī sabiedrībā, ka viņas šoferis trīs reizes pie durvīm ieradās ar mēteli, un viņa pamāja ar roku. Tik ļoti labi jutās sabiedrībā, kur bija šī brīvā atmosfēra."
Pamatā Omulību klubiņā ir dokumentāls humors, un tā galvenais princips ir tāds, ka, uz viesībām ejot, katram ir jāsagatavojas kā uz darbu. Ēriks Hānbergs atminas vēl vienu dokumentālu humora epizodi, kurā pieminēts Nacionālā teātra režisors Edmunds Freibergs.
"Piemēram, par Nacionālā teātra režisora Edmunda Freiberga sugas kaķīti Peksīti. Pats režisors šo stāstu izstāstīja. Peksītis saslimst, Edmunds Freibergs ataicina veterināra dakteri, viņš noplāta rokas, ka neko nevar līdzēt. Raksta kaķīša pēdējo biogrāfisko zīmi – miršanas zīmi. Tanī brīdī dakteris ierauga, ka dzīvoklī grāmatu sekcijā ir viena fotogrāfija, kur pēc pirmizrādes ir ansamblis kopā ar Vairu Vīķi-Freibergu un Imantu Freibergu. Dakteris ierauga šo bildi un jautā Edmundam: "Vai radi?" Nekāda radniecība nav, bet tas atbild, ka tuvi radi. Dakteris beidz rakstīt miršanas zīmi, pieliek pie sistēmas un Peksītis nodzīvo vēl piecus gadus. Lūk, ko nozīmē "augsti radi"."
Kā skaidro Hānbergs, klubiņa brīvā atmosfēra radās, pateicoties tam, ka vienalga, kas tu esi, klubiņā visi ir vienkārši cilvēki, neskatoties uz statusu sabiedrībā, un amata nozīmīgumu.
Sievas Velgas grāmata
Maijā iznākusi arī Līgas Blaumas grāmata "Velga Hānberga. Es kļuvu cita", kurā viņa stāsta par savas dzīves priecīgajiem un mazāk priecīgajiem brīžiem. Ēriks Hānbergs min, ka šī grāmata bija iespēja Velgai norunāt visu smagumu nost no sirds.
"Es jutu, ka tas smagums Velgai visu laiku ir uz sirds. Šad tad ieminējos, ka vajag vienreiz norunāt nost."
Viņa uzdrošinājās pastāstīt, ka gan sievietes, gan vīrieši daudz ko piecieš, maz runā par attiecībām. Par maz sabiedrībā kultivē sadzīvošanu pozitīvismā.
Te jāpiebilst arī, ka Hānbergiem ir sagadījies, ka vienā gadā ir trīs jubilejas. Velgai 75 gadu jubileja, Hānbergam 90 gadu jubileja, un abu kopdzīvei aprit 10 gadu. Šī jubileja kopā tika nosvinēta ar četrām grāmatām, kuras apliecina dažādus stāstus. Tomēr Ērika Hānberga izziņas kāre ir nerimstoša jebkurā vecumā, un mīlestība pret sev tuvām lietām turpinās visa mūža garumā.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
