"Šķiet, ka jūc prātā." "Lauku sētas" Ivita atklāti par pēcdzemdību depresiju

Jelgavniece Ivita Poļiško pēcdzemdību depresiju izjuta pēc divu atvašu laišanas pasaulē. To, ka pārdzīvotais nav bijis tikai netikšana galā ar bērnu, kā sākotnēji šķitis, Ivita saprata tikai nesen, kad par šo tēmu cilvēki vispār sāka runāt. Viņa atsauca atmiņā sajūtas, notikumus un saprata – viņa nebija jukusi. "Tā vienkārši bija pēcdzemdību depresija."

Pirmo bērniņu Ivita laida pasaulē, kad viņai bija 21 gads. "Kad bērns piedzima, viņš bija, laikam jāsaka, grūts bērns, jo ļoti stipri raudāja. Bez apstājas raudāja, brēca, bļāva. Tas bija pilnīgs murgs. Es apbraukāju visus ārstus, speciālistus. Es darīju visu, ko vien var, ko ārsti ieteica. Bet bērns nepārstāja bļaut. Tā bija bezgala bļaušana, kliegšana. Es pat neatceros, cik ilgi tas bija. Mēnesi, divus? Nezinu. Es laikam biju izkritusi no realitātes. Viņam bija bruka no tā, kā viņš bļāva.

Kad esi izmēģinājusi visu un nekas nepalīdz, liekas, ka esi viena pati pamesta. Briesmīgākais, ka vīrs arī īsti nesaprot un laikam arī nezina, kā palīdzēt," sarunu šovā "Zilonis studijā" stāsta Ivita.

Ivita atzīst, ka ne ar vienu savā pārdzīvojumā nedalījās: "Man ir ļoti liela ģimene, bet ne mamma, ne brāļi, ne māsas nezināja, ka man psiholoģiski iet tik grūti, ka es biju tik trakā stāvoklī, ka īstenībā galvā nāca visbriesmīgākās domas."

Ivita arī salīdzināja ar pieredzi, kāda bija māsai, kura tobrīd jau bija laidusi pasaulē divus bērnus, mammai, kura dzemdējusi piecus, taču neviena nekad nebija runājusi par grūtībām pēc dzemdībām.

"Ir sajūta, ka esi vienīgā, kas netiek galā. Ir grūti arī atzīties sev. Citreiz tās domas nāca, ka laikam vieglākais visu ir izbeigt, nekā tajā atzīties."

Vaicāta, vai kāds no apkārtējiem teica: "saņem sevi rokās", Ivita saka: "Protams. Trakākais, ka to teica vīrs. Mēs bijām jauni. Arī viņam nekādas pieredzes nebija. Viņš vispār nāk no ģimenes, kurā māte viņu izaudzinājusi vienu. Viņa redzējums bija – visas tam iet cauri; visas ir dzemdējušas, visas ir bijušas mātes, ar ko tu atšķiries? Kāpēc tev kaut kas īpašs vajadzīgs, kaut kāds īpašs atbalsts. Sēdi, audzini un tam tā sieviete ir domāta."

Ivita ilgu laiku bija pārliecināta, ka viņai dzīvē būs tikai viens bērns. Kad pēc pieciem gadiem gribēja vēl vienu bērniņu, pašai tas bija pārsteigums. "Ar otru bērnu, man šķita, būs vieglāk, jo zini, kam gatavoties. Sevišķi, ja pirmā pieredze bija diezgan grūta, tu saņemies un domā, ka esi tam gatavs, es tagad tiešām visu zinu, viss ies kā pa sviestu. Bet ne vienmēr tā notiek," saka Ivita.

Viņa atzīst pēc pēcdzemdību periodā viņai visvairāk trūka emocionālā atbalsta. "Fiziskā ne tik ļoti. Kaut gan man visi bija "ķeizari", pēc tam ir grūti pārvietoties, piecelties.

Bet tie ir sīkumi, ja salīdzina ar emocionālo stāvokli."

Ivita tik koši atceras vientulības sajūtu, kas bija pārņēmusi, lai gan bija bērns, apkārt liela ģimene. "Jūties tik viens, un neviens tevi nedzird."

Ivita atbalstu prasījusi vīram, taču īsti nav saņēmusi. "Vīrieši laikam to redz citādi. Viņš saka: "Sieviete ir tā, kas sēž mājās, rūpējas par bērnu, tas ir tavs pienākums, es eju uz darbu, pelnu naudu tev un tagad vēl bērnam – tu tiec galā ar sevi, es tieku galā ar sevi." Tas īstenībā "sašauj" vēl vairāk, kad tu palūdz un pat tad nesaņem atbalstu. Tie laikam ir lielākie lūzuma mirkļi, kad esi gatavs… viss, tev vairs neko nevajag," stāsta Ivita.

Pēcdzemdību periodā pašnāvības esot lielākais mirstības faktors, tas veido 20 procentus no visiem mirstības iemesliem. Šajā periodā Latvijā katru gadu mirstot piecas līdz astoņas mātes. Agrāk šie statistikas rādītāji esot bijuši pat lielāki. 2016. gadā Cēsīs notika traģēdija. Jaunā māmiņa nakts vidū ar septiņas dienas vecu zīdaini nolēca no vairākus metrus augstas klints, mazulis gāja bojā.

"Jūties bezizejas stāvoklī. Tu netiec galā ne ar sevi, ne bērnu. Varbūt kaut kādā ziņā ir kauns, jo riņķī taču visi tiek galā," iemeslu pašnāvnieciskām domām skaidro Ivita. "Tagad vēl sociālie tīkli ļoti uzspiež perfekto mammu statusu. Redzi, ka bērniņi tikai smaida, visi ir tik laimīgi, tikai pucējas. Tu paskaties spogulī, tur pretī noplukusi, sapampusi, neizgulējusies, bērns mauro, un šķiet, kāpēc, kā? Šķiet, ka jūc prātā. Vairs neatbildi par savām darbībām."

Mēnesi pēc trešās atvases nākšanas pasaulē Ivita sāka strādāt pusslodzi. "Man nebija pēcdzemdību depresijas. Socializējies un vairs neesi viena. Tajā pašā laikā esi kopā ar bērnu," par to, kā izvairījās no pēcdzemdību depresijas trešo reizi, stāsta Ivita. "Tas bija glābiņš, ka vairs nejūties pamesta."

Ja arī tev ir pieredze vai pārdomas par sarunu šovā runāto, aicinām dalīties ar savu viedokli šā raksta komentāros. Raidījuma mērķis ir vairot toleranci un izpratni sabiedrībā.

"tv3.lv" aicina būt iecietīgiem un empātiskiem kā reālajā, tā digitālajā vidē, rakstot komentārus. Atgādinām, ka arī komentāros pausto viedokli un tā rakstītājus regulē normatīvie akti.

Projektu " Zilonis studijā" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Zilonis studijā" saturu atbild SIA All Media Latvia. #SIF_MAF2024

Piesaki savu "ziloni" – tēmu, par kuru vēlētos dzirdēt kādā no 8. sezonas raidījumiem!