"Tuvākais cilvēks." Elīna Maligina un viņas draudzene Leila skaidro, kāds ir viņu attiecību statuss

Elīna smejoties saka, lai nebūtu lieku uztraukumu sabiedrībā, viņas izlēmušas publiski atzīt, ka viņas saista īsta, patiesa draudzība, kuru viņas meklējušas gadiem ilgi, tāpēc, iegūstot, sargā, vairāk par visu.

"Jau sen publiski atzinu, ka esmu biseksuāla, tāpēc arī jautājumi un centieni mani salikt pārī ar kādu no cilvēkiem, kuri ir man līdzās. Ikvienam no mums var būt 150 paziņas, bet tikai viens īsts draugs, kāda tad ir draudzības formula, kuram man jāprasa atļauja ar ko varu un ar ko nevaru draudzēties? Viņa ir mans, iespējams, tuvākais cilvēks uz visas šīs planētas. Mūsu draudzība man ir ļoti nozīmīga, viņa ir mans lielākais atbalsts un ceļvedis gan dzīvē, gan biznesā," skaidro Elīna.

Leila atklāj savu iepazīšanās stāstu ar latviešu mākslinieci, tas noticis Spānijā, Elīna pirkusi īpašumu, bet Leila pārstāvējusi viņas intereses kā jurists.

Klienta un jurista attiecības pārvērtušās par draudzību, kad Elīna izlēmusi dzīvot divās valstīs – 9 mēnešus Spānijā, kur meita Hanna mācās skolā, bet atlikušos gada mēnešus pavadīt dzimtenē. Māksliniece atvērusi arī savu biznesu, kurā darbojas arī Leila. Tieši draudzību Elīna sauc par iemeslu, kāpēc svešā valstī jūtas gaidīta.

"Sākumā mūsu draudzība nebija tik vienkārša, manā dzīvē norisinājās smags šķiršanās process. Elīna man palīdzēja grūtajā dzīves posmā, emocionāli atbalstīja, neļāva nokārt degunu, biju emocionāli sagrauta un nespēju darbā koncentrēties, viņa mani vilka ārā no mājas, apmeklējām dažādus pasākumus, lai es "atslēgtu" domas. Tad arī satuvinājāmies, ļoti novērtēju tā laika atbalstu, jo arī viņai tad nebija viegli, bet viņa parūpējās par mani," skaidro Leila, piebilstot, ka bija laiks, kad viņas viena otru izvilkušās no "bedrēm".

Pavadot daudz laika kopā arī viņu ģimenes iepazinušās un ātri vien atradušas kopīgu valodu, tāpēc bieži brīvo laiku pavada kopā ar ģimenēm, gan ceļojot, gan vienkārši gatavojot ēst, pastaigājoties. Draudzību vieglu padara arī fakts, ka abas ģimenes dzīvo netālu viena no otras un var tikties, cik bieži vien vēlas.

"Man nekad nav bijušas draudzenes, tikai māsas un mamma. Vienmēr biju biznesa lēdija, ļoti spēcīgs cilvēks un sievietes no manis izvairījās, baidījās. Dzīvē vienmēr apkārt bijuši vīrieši, jā, viņiem ir sievas, bet draudzība neveidojās. Esmu pārsteigta un priecīga, ka man jau četrus gadus ir tik laba draudzene, ka izveidojās emocionāla pieķeršanās, saprotu, man kādreiz dzīvē pietrūka tieši šāda cilvēka, īsta drauga," prāto Leila.

Leila uzskata, ka īsta draudzība ir kā attiecības, ar visiem to neizveidosi, parādās īpaša saikne, bet tās rašanās nav atkarīga no mums. Juriste ļoti ciena savu draudzeni mākslinieci, kuru raksturo, kā ļoti erudītu personību, par draudzību viņa saka, ka tā ir dvēseliska savienība, nereti liekas, ka viņas saista asinsradniecība.

"Esmu no Kaukāza tautām, man ir būtiska ģimene, gribu visus savākt ap sevi, veidot ligzdu. Iztēlojos, kā ar mazbērniem pavadīšu laiku, aicināšu viņus atvērt grāmatas, lasīšu pasakas pirms nakts miega. Tas darbojās arī uz draugiem, ļoti sargāju mūsu kopā pastāvēšanu," skaidro Leila.

Elīna steidz piebilst, ka tieši šī aizsardzība, palīdzība ir tas, kas viņai ir nepieciešams. Viņai dzīvē ir bijis, ka draudzene drīzāk "apēdīs", apskaudīs, "nograuzīs" aiz muguras, nu viss ir citādāk, līdzās ir īsts draugs par kuru viņa ir 100% droša, ka viņa patiesi stāv aiz viņas muguras, "deg" par viņas veiksmēm, paturēs roku neveiksmju gadījumos.

"Protams, stāvēšu kā kalns, tāds ir mans raksturs. Ar galvu varu lauzt sienu, ja galva nogurs, es neapstāšos, kad siena sagrūs, es meklēšu citu. Nekad nevar apstāties. Kas ir dzīve? Uz kapakmeņiem ir rakstīts dzimšanas datums, seko strīpiņa un nāves datums, sanāk, ka mūsu dzīve ir tā strīpiņa. Tas, kā to pavadīsim, ir atkarīgs tikai no mums – laimīgs, skumjš, gudrs, idiots, sekosi sirdij vai nesekosi, veidosi karjeru, tas viss ir atkarīgs tikai no tevis," tā Leila.

Leilas dzīvē būtiska ir cilvēciskā cieņa. Viņa ir audzināta, ka ir bērni un pieaugušie, pieaugušie ir jāciena. Tāpat kā ir jāatceras, ka ne tikai vecākiem ir pienākumi, bet arī bērniem, tas jāiemāca no dzimšanas un arī šajā lietā draudzenēm domas sakrīt.

Draudzenes kā nākamo kopīgo lietu nosauc palīdzēšanu apkārtējiem – Leila izvēlējusies jurista profesiju, lai palīdzētu cilvēkiem, lai saglabātu labestību, arī Elīna neslēpj, ka viņai ir grūti pateikt NĒ, viņa var atdot pēdējās kurpes, lai palīdzētu otram.

"Uzskatām, ka empātija ir ļoti būtiska, bet tā ir retums mūsdienās. Ļoti maz patiesas līdzcietības. Ticam, ka mīlestība izlabos cilvēci. Ticam, ka bērni ir lielākā vērtība, kuriem nodot tālāk mūsu vērtības, atmiņas, kā nekā vēsture kā tāda neeksistē, vēsture ir tā, ko mēs stāstam tālāk saviem bērniem, ko nododam no savas pieredzes un no mūsu vecāku pieredzes," nosaka Elīna un Leila.

Tāpat abas dāmas ir drošas, ka cilvēcību nevar aizvietot mākslīgais intelekts, ir jāsarunājas, jāskatās vienam otram acīs, nevajag kautrēties, nav jābaidās no emocionālām jūtām, nav jābaidās raudāt, kliegt.

"Runājot arī par viendzimuma attiecībām, ir jāļauj cilvēkiem mīlēt, jāļauj dzīvot, nevajag aiztikt bakstīt, nevajag apmētāt ar tomātiem, nav būtisks materiālais stāvoklis, ādas krāsa, valsts no kuras nāc. Ir jāļauj vienam otram normāli eksistēt. Tad būs arī vairāk normālu, saliedētu ģimeņu. Sabiedrība ir ļauna, visi sadalās frontēs un karo, tā vietā, lai pievērstos sev," nosaka Elīna.

Leila papildina, ka ir daudzas sievietes, kuras ienīst vīriešus, vīrieši, kuri ienīst sievietes, piedevām vēl nacionalitāšu cīņas, bet patiesībā mēs visi esam tikai cilvēki, nepazīstot cilvēku, mēs nevaram nevienu ienīst, neatkarīgi no dzimuma.

Elīna un Leila aicina ikvienu vairāk pievērsties savām dzīvēm, savām vērtību sistēmām, ģimenēm, draudzībām un dzīves mērķiem, jo tikai uzlabojot sevi, strādājot ar sevi, mēs visi kopā veidosim labāku sabiedrību sev un sev mīļajiem.

Ieskaties Elīnas jaunākajā projektā!