"Latvijas Lepnums" Alvids Pupšis – vada bezmaksas kokamatniecības nodarbības, rīko talkas un mācības bērniem

Pēc profesijas Alvids ir veterinārārsts, bet dzīvē iekārtojies tā, ka otra dienas puse viņam ir brīva un to viņš velta sabiedriskajam darbam.

Alvids Ezerē vada bezmaksas kokamatniecības nodarbības. Pašmācības ceļā iemācījies darināt koka skulptūras, kas tagad rotā teju jebkuru Ezeres sētu. "Es mācu amatu, kā var no vienkāršām lietām, teiksim, no dēlīša ar vienkāršākajiem instrumentiem kaut kādu lietu uztaisīt. Jo laukos jau to zina, ka nodarbību iespēju nav. Viss ir ap Saldus pilsētu. Ir ļoti daudz mazturīgas ģimenes, viņiem nebūs tā iespēja izbraukāt. Tāpēc es cenšos dot iespēju, ka viņiem tepat mājās ir nodarbības."

Savas zināšanas viņš nodod dažādu paaudžu cilvēkiem, kuriem tas kļūst ne vien par hobiju, bet maizes darbu.

"Es vēlos, lai cilvēki, atbraucot uz Ezeri, nesaka, cik labi, ka jūs dzīvojat blakus mežam. Ka mūsu vēsturisko parku nosauc par mežu. Tas man ir vissāpīgākais, ko var dzirdēt. Tas man bija viens no stimuliem, ka es gāju, ņēmos un palīdzu visu šo dabūt augšā. Jo citādi, ja šo parku sauc par mežu, tas ir vislielākais apvainojums man," stāsta Alvids.

Alvids ir arī biedrības "Ezeres makšķernieku klubs" valdes priekšsēdētājs, kas vairākus gadus organizē vasaras nodarbības – apmācības makšķerēšanā bērniem un jauniešiem, tā veidojot interesentiem jaunas prasmes, saudzīgu attieksmi pret dabu, apkārtējo vidi un vienam pret otru.

"Nu, nākat, skatieties, kā kociņš ir jāstāda. Paņemam vispirms otrādi, šādā veidā, izņemam ārā no podiņa un tad liekam kociņu iekšā zemītē. Iestādām tik dziļi, cik to ir paredzēts stādīt. Pārāk dziļi nedrīkst stādīt tādu kociņu. Un tad pieberam zemīti klāt un spiežam iekšā," kā stādīt kociņu vietējiem bērniem rāda Alvids. "Koki ir mūsu nākotne. Bērni viņus stāda sev. Mēs tos pilnā ziedēšanā jau vairs neredzēsim, jo tad, kad koki būs izauguši, tad bērni būs manā vecumā," nosaka Alvids.

Tāpat viņš organizē arī talkas, kurās tiek sakārtota Ezeres pagasta teritorija. "Ja nedarīšu es, nedarīs neviens. Kādam ir jābūt, kurš velk vilcienu uz priekšu. Es uzskatu, ka Ezerē kādam ir jāuzņemas iniciatīvu, un jādzen tos visus darbus uz priekšu, lai mums tiešām būtu tā, kā savās mājās – viss sakārtots. Jo lielākā daļa cilvēku pasaka: "Man to nevajag!" Bet man gribas, lai bērniem būtu nākotne. Ja bērni ir ieguldījuši savu darbu, viņi to nekad nepostīs. Līdz ar to es bērniem mācu un cenšos radīt apziņu, ka savas mājas ir jākopj, jāmīl sava dzimtā vieta," stāsta balvas "Latvijas Lepnuma" nominācijā "Skolotājs" ieguvējs, norādot, ka tic bērniem un stiprām ģimenēm.

Intervijā "Skaties.lv", ka bērniem makšķerēt sāka mācīt jau 2014.gadā, vēlāk arī kokamatniecību. Tagad jau atkal paaudzes ir nomainījušās, un izauguši diezgan spēcīgi makšķernieki, kas arī lielās karpas makšķerē.

Vaicāts, vai tagadējos bērnus neesot grūti atraut no digitālajām ierīcēm, viņš atzīst, ka sākumā ir. Taču tad bērni ir jāpamudina izmēģināt jaunas lietas, atrast savu vaļasprieku, lai bērns izdara savu izvēli, citādāk viņš jau nepamēģinās. "Lai atnāk pie manis. Bērniem, kad pastāstu par koka amatniecību, acis zib, kad viņi ierauga tos darbiņus… Mums arī kopijas stāv, ja bērni ierauga, tad viņi arī grib. Tas var būt jebkas – koka lidmašīna, Lieldienu zaķītis. Kad viņš redz, kāda veidotu paraugu, viņam arī acis iezibas, viņš arī sagrib," saka Alvids, atzīstot, ka ir grūti apmācīt visus gribētājus – paredzētais 20 apmācāmo bērnu pulks mēdz sasniegt 25 un pat vairāk. Taču, pieaugot un beidzot pamatskolu, atkal mainās paaudzes, jo jauniešiem parādās citas intereses. "Tad jau sākas laiks, kad mainās intereses. Tad bērni nāk: "nu, es tā kā vairs negribētu, Tu nebūsi dusmīgs? Es saku: "nē, vienkārši jūsu laiks ir beidzies, jo jums ir cita domāšana, citas darīšanas."

Lai arī attālinātās mācības ieviesa savas korekcijas, praktiski Alvids nav pārtraucis nodarbības nevienu dienu. "Tagad ir vēl viens pluss. Bērniem ļoti gribas ar tēvu pastrādāt un tagad ir tā iespēja tos darbiņus veidot kopā ar vecākiem. Vienīgais tas, ka tēviem ir jāpelna naudiņa, bet tās divas stundiņas laika brīvdienās viņi jau varētu atlicināt. Ir bērni, kas atnāk un saka, ka tētis nevar, jāstrādā, es saku – "vismaz divas stundas viņš var atrast laiku"," viņš stāsta.

Kad lielie bērni atgriežas mājās, apciemot vecākus, tad arī pie Alvida atskrien, gatavi palīdzēt ar darbu, piemēram, parkā. "Tas patriotisms jau tā arī ieaudzinās, ja mājas sakārto, tad arī visu apkārt gribēsies sakārtot," saka Alvids. Parks pastāv tikai gadu, bet cilvēki pat no tālienes jau brauc to apskatīt. Pēc pieciem gadiem – 2025.gadā, plānots, ka parkam jābūt gatavam. "Pats braucu turp, kad kaut kas vēl jāpielabo, pats uzstādu un cilvēki nāk un prasa, kādas ir idejas. Kaut kas jau ir jādara, ko laukos sēdēsi? Cilvēkam ir divas rokas un divas kājas, tās ir jākustina," pārliecināts Alvids.

Pirms balvas saņemšanas uz skatuves Alvids teica, ka vetārsts viņam ir maizes darbs, bet bērni un viņu skološana – dvēseliskā puse. "Cenšos bērniem dot visu labāko, nekad nevienu nešķirot, ja bērns ir no nelabvēlīgas ģimenes, atdošu viņam pēdējo zeķi. Mācu bērniem, ka ikvienam pašam sava pacietība ir jānorūda, ne visi esam galdnieki, bet amatnieks var būt jebkurš," viņš ir pārliecināts.

Balvu Alvidam pasniedza bijusī audzēkne, studente un matemātiķe Ketija Černika, kura visu Ezernieku jauniešu vārdā pateicās Alvidam par viņa vadītajām nodarbībām bērniem, pagasta labiekārtošanu un lopiņu dakterēšana, kas ir fantastiskas lietas un paliekoša vērtība, ko apliecina visu bērnu priecīgās atmiņas par nodarbībām un gandarījums par paveikto: "Paldies par to, ko dari," viņa sacīja, norādot, ka Alvids allaž atrod pareizos vārdus, motivē un saka saviem audzēkņiem, lai viņi nekad nepadodas, pat apbalvo par vismazāko noķerto zivtiņu. Viņa novēlēja, kaut Latvijā būtu vairāki tādu tēvu un skolotāju kā Alvids, kas iedvesmo.