Šogad "Latvijas Lepnuma" balvu nominācijā "Cilvēks cilvēkam" saņēmusi Ināra Oļena, "Viduskurzemes pamatskolas – attīstības centra" direktore, kura jau 18 gadus nenogurstoši rūpējas par bērniem ar īpašām vajadzībām.
"Viduskurzemes pamatskolas – attīstības centra", kurā mācās 300 bērni, direktore uzskata, ka patiesībā pedagoģija kopumā iemāca divas lietas – bērnu ir jāmīl un jāparāda viņam arī robežas. "Viņi vienkārši ir bērni, jaunieši, es viņus neuztveru kaut kā citādāk. Citi vaicā: "kā es varu strādāt ar bērniem ar īpašajām vajadzībām neraudot". Es prasu: "Kāpēc jāraud? Es zinu, kā viņiem var palīdzēt, kā viņiem var uzlabot dzīves kvalitāti. Man nav jāraud, es vienkārši eju un daru"," saka Oļena. Viņa turpina, ka tādu labestību un atzinību, kā saņem speciālajās izglītības iestādēs strādājošie pedagogi, citur izglītības jomā, viņasprāt, nav iespējams gūt.
Ināras vadītās skolas bērni dodas iegūt darba pieredzi Somijā, kā arī apgūst prasmes, kas citur nav pieejamas, kā piemēram, divriteņu mehāniķa profesiju. Paralēli darba skolā, viņa darbojas vairāku organizāciju valdēs, lasa vieslekcijas, sadarbojas ar BKUS, organizē darbinieku apmācību vizītes ārzemēs, kā arī pati nemitīgi turpina apgūt jaunas zināšanas, lai tās pielietotu darbā vai dalītos ar citiem jomas profesionāļiem.
Uz "tv3.lv" jautājumu, kā atradusi savu profesionālo aicinājumu, Ināra neslēpj – nejauši. Pirms 18 gadiem, kad es vadīja Kurzemes reģionālo informācijas centru, viņu uzrunāja ar aicinājumu pāris mēnešus aizvietot atstādinātu direktoru. "Viduskurzemes pamatskolas – attīstības centram" tolaik bija diezgan lielas finansiālas un ar publisko tēlu saistītas problēmas. Tobrīd Kuldīgas rajona padome nespēja atrast nevienu piemērotāku kandidātu šim amatam. Viņas stāšanās šajā amatā, izvēloties glābt attiecīgo situāciju, bija apkārtējo cilvēku lēmums. Sākums nebijis no vieglajiem – skolai bija daudz samilzušu problēmu, arī tās kolektīvs Ināru neuzņēma ar prieku, drīzāk sieviešu kolektīvs sagaidīja šajā vīrieti.
"Viduskurzemes pamatskolas – attīstības centra" direktore
"Daži man arī pateica, ka sieviete šajā skolā nebūs direktore. Man atlika tikai pateikt, ka tā nebūšu es, kas ies prom, jo kādu brīdi vēl izturēšu. Pastāvēja stereotips, ka vadītājam jābūt vīrietim. Ja nemaldos, vīrietis skolu bija vadījis jau 18 gadus un tagad ieradusies sieviete, par kuru neviens neko nezina. Pastāvēja šaubas, vai viņa kaut ko paveiks, vai viņa kaut ko spēs – tā saucas "laipna" sagaidīšana. Lai gan sākums bija diezgan smags, jo visu laiku gāja trīs tiesvedības procesi, turpināju iesākto, pat necenšoties neko viņiem pierādīt."
Kad Ināra emocionāli izturējusi, viņai bija diezgan liels prieks, uzzinot, ka attiecīgajā amatā paliks uz ilgāku laiku. Kā 2005. gada 1. septembrī sākusi skolu vadīt, tā šis laiks ir ieildzis jau 18 gadus. Patiesībā, šim visam ir piedzīvota pilngadība. Pirmkārt, bija būtiski izvilkt no krīzes situācijas skolu, bet tas bija iesākums. "Man mērķis bija pierādīt, ka arī šāda skola var būt laba, ka tā var dot iespējas un uzlabot bērniem dzīves kvalitāti," viņa stāsta.
Viņa neslēpj, ka izglītojamie skolā ir vecumā no 3-33, jo nereti viņi vien vēlāk iemācās to, ko citi skolēni apgūst agrāk. Dažs, iespējams, vien 30 gadu vecumā ir sācis staigāt. Citi nekomunicē arī, skolu pabeidzot. Tomēr nereti, lai arī nav iespēju komunicēt verbāli, šiem bērniem ir citi saziņas veidi.
Izglītības iestādes darbinieki saka, ka direktore Ināra ir augstākās raudzes profesionāle, ar iedzimtu vadības talantu, spēju redzēt cilvēku stiprās un vājās puses, ārkārtīgi vispusīga, ar asu prātu, labestīga, darbīga un čakla. Viņai pilnībā var uzticēties un viņai ir spēja aizraut cilvēkus. Inārai piemītot spēks, jauda un mērķtiecība. Viņa ir piemērs, kuram sekot.
Ināra Oļena
"Viduskurzemes pamatskolas – attīstības centra" direktore
"Man nevis šķiet, bet es esmu pārliecināta, ka es daru svētīgu darbu. Tā nav nekāda pompozitāte, jo mēs nenonākam šādās iestādēs nejauši. Man jau skolas laikā nepatika ielikšana kaut kādos rāmjos. Vienmēr bija vēlme kaut kā savādāk, no citas puses paskatīties un tur, kur citi vairs nesaskata izeju, ieraudzīt vēl vismaz divas. Tāpēc man vienmēr ir interesējis, kā vēl var savādāk. Tikko Latvijā parādījās iespēja mācīties lietišķās uzvedības analīzi, tad man, protams, bija ļoti liela interese."
Ināra ne brīdi nepārstāj mācīties. Šobrīd, paralēli darbam un lekcijām, viņa ir vienīgā Latvijā, kura apgūst īpašu, inovatīvu burtu tāfeles metodi, kas atgriež nerunājošiem bērniem ar autisko spektru spēju komunicēt, kas Latvijā absolūts jaunums. Pateicoties Danielai Utāne, kura Lielbritānijā vada organizāciju "Giving For Latvia", Inārai izdevās attiecīgo metodi apgūt un viņa ļoti cer, ka šī metode dos iespēju daudziem vecākiem, kuri šobrīd prāto – viņu bērni kaut kad runās vai nē. Ja bērni tā arī nesāks runāt, tad viņiem būs iespēja komunicēt, izmantojot šo metodi.
Burtu metode, pēc Ināras stāstītā, ir alternatīvā komunikācija, veids, kā neizmantojot nekādus "burvju līdzekļus", uz plāksnes ar burtiem un, sākotnēji sazinoties, pēc speciāli gatavotas metodoloģijas rokas kustību sinhronizē ar prātu. Vienas šādas stundas sagatavošana pedagogam aizņem divas stundas. "Prātu sinhronizē ar rokas kustību, jo uz tāfeles ir jāparāda burti. Ja jautāju: "kas sāp?" un bērns var parādīt – "sāp kakls.", man nav jāuzmin, bet bērnam nav jākrīt gar zemi, jāsper vai jākliedz, viņš var parādīt, kas viņam sāp. Tā ir dzīves kvalitāte," viņa saka.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Ināra stāsta, viņa šiem bērniem ir līdzās un mācās, jo lektori milzīgu pieredzi un teorētisko bagāžu brauc no ārzemēm, pilnīgi apgāžot kājām gaisā daudzas viņai pašai augstskolā mācītās lietas un dodot citu uzrāvienu, ka viņa pedagoģijas jomā varēja padarīt daudz ko vairāk. Ināra atzīst – pasaulē neviens vecāks nav gatavs bērna ar īpašām vajadzībām ienākšanai ģimenē. "Ir tāds nezināma autora teiciens – es skatījos un brīnījos, kāpēc neviens neko nedara līdz sapratu, ka esmu viens no viņiem. Un tad jau tev nav izvēles, vienkārši celies un ej vai neej," viņa saka.
Uz "tv3.lv" jautājumu, kā jūtas, saņemot balvu, Ināra teic, ka brīdī, kad skanēja mūzika, emocijas kāpa uz augšu un šķita, tūlīt kaklā kāps kamols – būs jāraud. Sajūtas, redzot arī apkārt citus nominantus, kas sniedz tik daudz pozitīvā, ir foršas.
Ināra apliecina, ka pati ir apņēmības pilna turpināt iesākto darbu.
Svinīgajā godināšanas ceremonijā “Latvijas Lepnums” ik gadu tiek apbalvoti līdzcilvēki, kuri ar savu darbu un pašaizliedzību padara Latviju labāku, veicinot pozitīvas pārmaiņas, vairojot iejūtību, iekļaušanu, uzlabojot cilvēku savstarpējās attiecības un sabiedrības domu. Svinīgā godināšanas ceremonija ir kļuvusi par tradīciju, kas aicina novērtēt cilvēkus, kuri ik dienas ir mums līdzās, iepazīstinot ar stāstiem par izciliem, sirsnīgiem, labiem cilvēkiem, kuri ir tepat starp mums. Laureātiem apbalvojumu pasniedz gan Latvijā atpazīstamas personības, gan arī balvu saņēmējiem svarīgi cilvēki, ar ko krustojušies dzīves ceļi.
