Uz saturu

"Latvijas Lepnums" Ināra Oļena: valstiskā līmenī jāsakārto skolas bērniem ar īpašām vajadzībām

Valstiskā līmenī ir jāsakārto skolas, kurās mācās bērni ar īpašām vajadzībām, lai atslogotu viņu vecāku ikdienu un sniegtu iespēju vecākiem būt aktīviem darba tirgū, intervijā "tv3.lv" sacīja "Latvijas Lepnuma 23" balvas nominācijā "Cilvēks cilvēkam" saņēmēja, "Viduskurzemes pamatskolas – attīstības centra" direktore Ināra Oļena, kura jau 18 gadus nenogurstoši rūpējas par bērniem ar īpašām vajadzībām.

2023. gada 20. novembrī 17:00

Viņa atzina, ar bērnu ar garīgo atpalicību skaits palielinās, kā iemeslus jājautā speciālistiem, bet viena no problēmām ir ģenētiskā pārmantojamība, tāpat daudz labāki speciālisti un jaudīgākas ierīces nodrošina labāku diagnostiku un diezgan agrīnā vecumā var noteikt problēmu.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Viņa neslēpa, ka bērnu ar īpašām vajadzībām vecāki gribētu, lai viņu bērni mācās vispārizglītojošā skolā, kas ir valsts demokrātiska pazīme – šos cilvēkus pieņemt. Un savukārt ir daļas bērnu vecāki, kuri grib šos bērnus no sava bērna klases izstumt, jo viņiem šķiet, ka viņu bērniem traucē šie bērni.

"Manuprāt, šeit ir jautājums, kas jārisina. Ja mēs sakārotu šīs skolas, kurās mācās bērni ar īpašām vajadzībā tā, lai vecākiem atslogotu viņu ikdienu, lai vecāki būtu nodarbināti darba tirgū, manuprāt, tas būtu ceļš, kas ejams – bērni varētu mācīties, vecāki varētu būt aktīvi darba tirgū un savukārt šīm skolām dot iespēju. Mēs arī savā skolā sagatavojam četras profesijas, lai tad, kad pabeidz skolu, nav jautājuma, ko pēc tam darīt – lai būtu darbs.

Viņa saka, ka pati daudz strādā pie tā, lai bērniem ar īpašām vajadzībām būtu nākotne. Tas arī izdodoties un par to ir liels prieks, jo "Viduskurzemes pamatskolas – attīstības centrā" paveiktas tādas lietas, ko šobrīd vēl nedara citās speciālajās skolās, jo tās vairs nesauc par speciālajām skolām.

"Mēs savus skolēnus, kuri pie mums mācās, iegūst profesiju sūtām praksē, viņi mācās iegūst, izglītību un tad dodas uz reālu uzņēmumu realizēt darba vidē balstītas mācības. To dara tehnikumā, bet to nedara tādās iestādēs, kur mācās bērni ar īpašām vajadzībām. Kopš brīža, kad sāku šajā skolā strādāt, ja mums pēc absolvēšanas iestājās darba tirgū iestājās 2-3, tad šobrīd mēs runājam par 50-60% izglītojamo. Tas skaits, kas tiek iesaistīti un kas noturas darba tirgū, ir strauji audzis. Tas ir ļoti labs rezultāts, kas ir sasniegts. Mēs visi par to priecājamies un te ir tas atbalsts vecākiem šādā veidā – nevis materiāla palīdzība, bet dot iespēju bērniem pašiem pēc tam justies pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem."

Viņa teica, ka sabiedrība pamazām kļūst iekļaujošāka pret bērniem ar īpašām vajadzībām. "Manuprāt, kad nomainīsies paaudzes, tas notiks vēl izteiktāk. Tgadējā jaunā paaudze ir daudz atvērtāka un priecē, ka viņiem nav šo aizspriedumu tik daudz kā manas paaudzes cilvēkiem. Tas vieš cerību," norāda "Viduskurzemes pamatskolas – attīstības centra" direktore Ināra Oļena.

Viņa teica, ka pati praktizē moderno burtu metodi gan kā skolas direktore, gan individuālās nodarbībās, lai konkrētais bērns saņemtu sev nepieciešamo. Tādas apguvei viņu uzrunāja ārzemju latviete Daniela Utāne, kas meklēja cilvēkus, kas caur "Giving for Latvia" organizāciju, kas apmaksā šīs studijas, apgūtu šo metodi. Lai arī bērniem Latvijā būtu šī iespēja.

"No sākuma mēs bijām divas. Pēc tam es teicu, ka varbūt tomēr ir jāizvēlas jaunāku cilvēku, kas ilgāk varēs šo metodi attīstīt. Tā otra meitene pazuda un es paliku viena pati un nekas cits neatlika, kā mācīties. Metodi nav viegli apgūt, Sākotnē tā izdomāta Indijā ar mazliet citu nosaukumu, bet šīs metodes autore ļoti rūpīgi skatās, lai šie standarti tiktu ievēroti. Latvijā es nevaru iziet praksi, jo šeit tā metode vēl nepastāv – man bija Anglijā jāiziet prakse. Pilnīgi esmu celmlauze šai metodei mūsu valstī," saka Oļena.

Viņa neslēpj, redzot, ka šī metode var palīdzēt kādam bērnam, viņai ir milzīgs gandarījums. Tas ir veids, kā nevis nostāties ar bērnu vecākiem katram savā ierakumu pusē, bet veids, kā sadarboties ar vecākiem un dot gan cerību, gan arī reālu dzīves kvalitātes uzlabošanos.

"Ja bērns nekomunicē, tad nereti kļūdaini tiek pieņemts lēmums, ka viņš ir garīgi atpalicis, bet nespēja komunicēt ne vienmēr nozīmē garīgu atpalicību. Bērnam var būt muskuļu vājums vai vēl kādas citas problēmas. Un šī metode ļauj parādīt, kā pareizi to īstenojot, bērnam piemīt intelekts un, iespējams, esam viņu nepareizi notestējuši. Jo nav neviena aparāta, kas spētu noteikt bērna garīgās attīstības līmeni, ja viņš nerunā, nespēj komunicēt. Līdz ar to tiek izdarīti nepareizi slēdzieni un izskatās, ka tie jaunieši, kuri ir apguvuši šo metodi, pēc tam ir sarakstījuši grāmatas."

Viņa pauda cerību, ka drīzumā ar Danielas Utānes atbalstu grāmatnīca "Zvaigzne ABC" izdos grāmatu, kur stāstīts, kā ieiet šādam cilvēkam, kurš kafejnīcā vēlas pasūtīt, piemēram, vistas fileju, bet nemāk runāt. Tad viņam atnes ēdienkarti, viņš vēlas parādīt to, ko grib, bet roka parāda zivi, ko šis cilvēks vispār nespēj ciest. Ķermenis ar prātu nesavienojas, jo informāciju cilvēks saņem, bet tā tiek lauzta un viņš to atspoguļo nepareizā veidā. Tātad prāts nesatiekas ar sirdi.

Pēc Oļenas teiktā, cilvēks šādās situācijas saprot, ka vēlas kustēties, bet nevar. Viņa pati izlasījusi praktiski visas viņai sūtītās grāmatas par šo tēmu un tajās jaunieši raksta, kā viņi ir iesprostoti savā ķermenī un tas ir prātam neaptverami." Tajā pašā laikā viņiem ir tik bagāta emocionālā pasaule, ka viņi redz cilvēkus un mūziku krāsās. Viņi nevar pastāstīt, jo ir ieslodzīti savā ķermenī un šī ir tā metode, ar kuru mēs varam to panākt. Es redzu šai metodei nākotni. Protams, arī turpmāk strādāšu, nav izvēles, nebūs rezultāta ar šo metodi, meklēšu citu efektīvāku," viņa apņēmības pilna noslēdz.

Ziņo par kļūdu rakstā

Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.

Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!

Par projektu

Svinīgajā godināšanas ceremonijā “Latvijas Lepnums” ik gadu tiek apbalvoti līdzcilvēki, kuri ar savu darbu un pašaizliedzību padara Latviju labāku, veicinot pozitīvas pārmaiņas, vairojot iejūtību, iekļaušanu, uzlabojot cilvēku savstarpējās attiecības un sabiedrības domu. Svinīgā godināšanas ceremonija ir kļuvusi par tradīciju, kas aicina novērtēt cilvēkus, kuri ik dienas ir mums līdzās, iepazīstinot ar stāstiem par izciliem, sirsnīgiem, labiem cilvēkiem, kuri ir tepat starp mums. Laureātiem apbalvojumu pasniedz gan Latvijā atpazīstamas personības, gan arī balvu saņēmējiem svarīgi cilvēki, ar ko krustojušies dzīves ceļi.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Uzgaidiet...

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm