"Latvijas Lepnums" Regīna Grebežniece, kura ar dejas palīdzību omītes pārvērš dāmās

Viņa organizē lielus koncertus, kuros piedalās daudzi seniori, rakstīts "Latvijas Lepnums" pieteikuma vēstulē. Regīna strādā Gaismas internātpamatskolā – skolā izglītojamiem ar garīgās attīstības traucējumiem. Viņa ir viena no organizatoriem skolēnu Dziesmu un deju svētku koncertam, kas norisinājās Vērmanes dārzā, kurā uzstājās šie īpašie bērniņi.

Pateicoties Regīnai, seniori daudzās kultūras iestādēs un sociālajos namos dejo viņas radītas dejas. Viņa organizē deju seminārus, kuros apgūst jaunas dejas. Viņa daudzu senioru dzīvi Latvijā padara krāšņāku, cīnās, lai visi bērni ir svētku dalībnieki, nesavtīgi sevi atdod kultūras tai daļai, kas nav tik ierasta un "tradicionāla".

Regīna ar savu mīlestību uz deju, enerģiju un dzīvesprieku neļauj novecot, bet liek kolektīva meitenēm būt tikpat dzīvespriecīgām un varošām.

Sarunā ar "tv3.lv" Regīna stāsta, ka deja viņas dzīvē ienāca piecu gadu vecumā, kad viņa sāka iet deju pulciņā. Pēc vidusskolas viņa vēlējusies studēt vēsturi, bet palikusi otrā aiz svītras, kā dēļ nolēmusi iestāties toreizējā Kultūras darbinieku tehnikumā. Un tā tas viss arī aizgāja.

"Turpinājās ar jauniešu kolektīviem, ar bērnu kolektīviem, ar vidējās paaudzes kolektīviem un tagad senioriem, jo pats jau kļūsti arvien vecāks un tie kauli vairs nav tie, lai varētu jaunajiem lekt līdzi, bet mazliet mierīgāk," teic Regīna.

Viņa gan ir ļoti priecīga par senioru deju kolektīvu vadīšanu. "Manuprāt, katrs vadītājs, kas vairs nevar strādāt ar jauniešiem, varētu pievērsties arī šai dejas pakāpei, jo ir tik daudz sieviešu, kas grib dejot, bet ir tik maz vīriešu, kas grib dejot," saka Regīna un piebilst, ka pa visu Republiku pašlaik ir kādi astoņi kungi, kuri vismaz piedalās viņas rīkotajos lielkoncertos un citos pasākumos.

"Latvijas Lepnums" laureāte stāsta, ka nu jau deja ir viņas dzīvesveids, bez kā vairs nespēj iztikt. Regīna teic, ka jūtas atbildīga par līdz šim paveikto, kā dēļ nevar atļauties pēkšņi pārtraukt organizēt deju pasākumus. "Mēs esam tik tālu tikuši ar lielkoncertiem – jau pieci lielkoncerti katru vasaru bijuši dažādās Latvijas vietās. Tas ir fantastiski! Ko Tās manas, kā es saku, meitenes var pavilkt un reizēm pat bez kultūras nama vai iestāžu palīdzības, bet ar savu naudiņu, lai arī pensionāriem tā ir maza. Tērpus bieži gādā pašas."

Regīna stāsta, ka dejas kolektīvu vadīšana un pasākumu organizēšana faktiski ir sabiedriskais, sociālais darbs. Tas palīdz cilvēkus "izvilkt no mājas", it īpaši tad, ja viņš palicis viens. Viņš vairs nesēž viens, negarlaikojas un neskumst par bijušo, bet gan skatās uz priekšu. "Nākotne ir šīm meitenēm. Es viņām saku: "Jūs esat mūžīgas, jo deja ir mūžīga." Nav divu domu – ir jānāk un jākustas!" saka balvas ieguvēja.

Kā izrādās, senioru deju kolektīvi Latvijā savā ziņā ir atstumti no visiem pārējiem. Regīnai zināms, ka mūsu valstī ir vismaz 68 senioru deju kopas, kas regulāri apmeklē viņas rīkotos pasākumus, taču viņa min, ka to varētu būt krietni vairāk – kopumā pat vairāk nekā 100. Taču izcelti un, piemēram, uz Dziesmu un deju svētkiem tiek tikai bērnu un jauniešu kolektīvi, līdz ar to lielie svētki senioriem iet secen.

Regīna ir runājusi ar Latvijas Pensionāru federācijas un Latvijas Nacionālā kultūras centra pārstāvjiem par iespējam ko mainīt, taču patlaban viss ir iepauzējies. "Mums jau nevajag daudz – vienu parku, kurā var no vienas puses uziet, bet no otras noiet. Mēs gatavojam paši savu programmu. (..) Mēs labprāt piedalītos svētkos, un par to būtu liels prieks un gandarījums. Esam par sevi informējuši, bet pašlaik viss ir apstājies. Tagad ir budžets, valstij ir citi svarīgāki jautājumi, un par mums neviens neliekas ne zinis," atzīst Regīna, bet piebilst, ka tas neattur no savu pasākumu rīkošanas.

Viņa gan izteic cerību, ka "Latvijas Lepnums" balva varētu šim jautājumiem pievērst jaunu uzmanību. Gods un slava tomēr neesot tā vērti, ja par iespējām un vajadzībām neuzzina vairāk cilvēku.

Sarunā Regīna savas dejotājas vairākkārt sauc par meitenēm. Viņa norāda, ka deja ļoti palīdz atvērt cilvēku, patiesībā pat pārvērš. Vairākas kolektīva dejotājas teikušas, ka deja bijusi viņu mūža sapnis, bet nekad nav spējušas uzdrošināties vai tam nav bijis laika.

"Viena kundzīte jau pāri 70 teica: "Mēs bijām tādas vecmāmiņas, omītes, babiņas un sēdējām vienas mājās vai parkā uz soliņa, ar kaimiņiem runājām. Bet tad tu atnāc uz deju kolektīvu, un es kļuvu par dāmu!" saprotiet, viņas pašas jūt, ka viņas ir kaut ko vērtas. Ne tikai mazbērnus pieskatīt vai uztaisīt konservu burciņas ziemai. Nē, viņas ir ļoti pašpietiekamas!," atminas Regīna.

Viņai vienmēr interesanti skatīties, kā dejotājas pasniedz deju, kāpj uz skatuves arī tad, kad sākumā šķietami kaut kas sāp. Sejās parādās smaids, un dāmās ar laiku nāk uz mēģinājumiem ar uzkrāsotām lūpām, ieveidotām frizūrām un katru reizi citu kleitu.

"Tad es redzu, ka ir vērts to darīt. Ir ļoti daudz sirsnīgu sveicienu pēc katra lielkoncerta, pēc katra pasākuma. Viņas tik sirsnīgi, tik mīļi mani vienmēr apsveic, ka asaras acīs arī tagad!" stāsta Regīna.

Uz jautājumu, kur izdodas rast enerģiju novadīt trīs senioru deju kolektīvus, vienu jauniešu kolektīvu, vēl pieskatīt mazbērnus un atrast laiku sev, Regīna nosaka, ka ir vecā kaluma cilvēks. Proti, vienkārši ir jādara – ja ir iesākts, nevar apstāties, ir jādara līdz galam. "Es domāju, ka viņas arī dod spēku un gribēšanu darīt tālāk," par savām meitenēm piebilst laureāte.

Regīna norāda, ka "Latvijas Lepnums" tituls nav viņai vienai, bet katrai dejotājai, katram cilvēkam, katram kolektīvam, kas bijuši ar viņu. Uzzinot faktu par nomināciju, viņai bija pārsteigums, kas, protams, bijās ar prieku. Lai arī grūti pieņemt, ka šāds gods ticis tieši viņai, prieks ir par to, ka arī dejotāji beidzot tiek ieraudzīti.

"Ziniet, kā ir ikdienā, tu skrien, dari kaut kādus savus ikdienas darbus, vadi mēģinājumus, organizē koncertus. Un tad pēkšņi kādam ienāk prātā, ka es varētu būt arī "Latvijas Lepnums". Tas ir pārsteidzoši un ļoti jauki. Paldies viņiem par to," saka Regīna.

Viņa atzīst, ka lepoties ikdienā ir vieglāk par citiem, nevis sevi. "Es saviem dejotājiem vienmēr saku – kamēr jūs dejosit, jūs būsit mūžīgi. Tā kā viņiem jāsaprot, ka nedrīkst pamest pulciņu, un viņas arī turas. (..) Tas rāda, ka tas ir viņām tāds piesaistes punkts, tāds āķis, no kura nekādi negrib norauties."