"Latvijas Lepnums 2024" balvu nominācijā "Iedvesmotājs" saņem ķīmijas skolotājs Uldis Purviņš, kurš aizvien 87 gadu vecumā strādā Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikumā, kā arī aizrautīgi rūpējas par savu dārzu.
Karjeras laikā strādājis daudzās skolās, kur ar ķīmiju spējis aizraut topošos zinātniekus. Uldis ir patriots, kurš jau no pirmajām pastāvēšanas dienām iestājās Latvijas zemessardzē. Tur viņš paspējis iziet apmācības dronu vadīšanā.
Uldis ir aizrautīgs ceļotājs – kopā ar skolēniem, zemessargiem vai ģimeni apceļo Latviju un joprojām katru gadu viņš dodas kādā tālākā ekskursijā ārpus Latvijas, bet viņa lielais sapnis ir aizbraukt uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem.
Uldis sevi uztur lieliskā fiziskajā formā un saglabā možu prātu – daudz pastaigājas, brauc ar velosipēdu, slēpo un peldas, kā arī stingri pieturas pie uzskata, ka nepārtraukti ir jāmācās un jāapgūst kaut kas jauns. Mājās viņš ir ierīkojis vietu treniņiem, kur cilā paštaisītas hanteles un svaru stieni.
Zvanu no "Latvijas Lepnums" komandas Uldis saņēma, atrodoties Sicīlijā. Pirmajā mirklī aicinājums saņemt balvu viņam šķitis kā muļķīgs joks. Arī tagad grūti apzināties, ka tā patiesi piešķirta viņam, jo, kā pats saka, "tādu cilvēku ir tūkstošiem. Kādēļ man? Labprāt es kādam to atdotu."
Uldim jau pulka gadu aiz muguras – nule kā aizvadījis 87. vasaru, taču, satiekoties dzīvē, vairāk par 80 gadiem dot viņam negribas. Atbildot uz jautājumu, kāds ir viņa jauneklīguma noslēpums, Uldis pastāsta: "Es nekad neesmu smēķējis. Iedzēris ar mēru. Arī vienmēr kustībā. Protams, sportā rekordus netaisīju, bet mūžīgi kaut ko darīju – slēpoju, skrēju… Arī mājās pavingroju. Uztaisīju savus svara stieņus – tātad vienmēr kustībā!"
Lielāko savas dzīves daļu Uldis aizvadījis, strādājot skolā – viņš ir ķīmijas skolotājs jau 63 gadus un nebūt neplāno doties pensijā. Kāpēc? "Man vajadzīga sabiedrība," atbild Uldis un piebilst, ka strādās līdz savai pēdējai dienai.
Tiesa, jaunībā viņš nemaz nav gribējis būt skolotājs. Viņa vecāki strādāja šajā profesijā, kā dēļ pats sākotnēji nozvērējies neiet to pašu ceļu, taču liktenis viņu tajā iegrūdis. "Es gribēju būt inženieris, bet tā sanāca, ka mani aizsūtīja uz skolu un tā es tur paliku," teic Uldis.
Un tomēr izdevies sevi relizēt eksaktajā lauciņā. Kas ķīmijā viņu tik ļoti saista? Tā mums ir visapkārt, uzsver iedvesmotājs. "Es vienmēr grāmatas, gudrības cenšos saistīt ar dzīvi. Ķīmija ir mums visur riņķī, sākot no virtuves un beidzot uz ielas."
Skolotājs ir tikai viena loma, kuru ikdienā Uldis pilda. Tāpat viņš šiverējas pa savu dārziņu, dien zemessardzē, ir vispārīgi ļoti aktīvs un sabiedrisks. Lūgts paraksturot savu ikdienu, "Latvijas Lepnums" laureāts norāda, ka viss seko laikam. "Kad pienāk pavasaris, jāstrādā dārzā. Kad pienāk ziema, atkal slēpošana. Viss ir laika rīcībā. Neviena diena nepaiet vienkārši guļot. Laiskoties nesanāk, vienmēr kaut kas ir."
Spēku un enerģiju visu aktivitāšu izpildei Uldes smeļas tai pašā nerimstošajā kustībā. Tāpat svarīgs ir miegs un pozitīvas emocijas – nekad nevajag bēdāties par neveiksmēm, visam vajag viegli iet pāri, uzsver Uldis.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Bet kas iedvesmo pašu iedvesmotāju? "Grūti pateikt. Kamēr es dzīvoju, kaut kas ir jādara. Dzīve pati par sevi – ir jādzīvo!"
Svinīgajā godināšanas ceremonijā “Latvijas Lepnums” ik gadu tiek apbalvoti līdzcilvēki, kuri ar savu darbu un pašaizliedzību padara Latviju labāku, veicinot pozitīvas pārmaiņas, vairojot iejūtību, iekļaušanu, uzlabojot cilvēku savstarpējās attiecības un sabiedrības domu. Svinīgā godināšanas ceremonija ir kļuvusi par tradīciju, kas aicina novērtēt cilvēkus, kuri ik dienas ir mums līdzās, iepazīstinot ar stāstiem par izciliem, sirsnīgiem, labiem cilvēkiem, kuri ir tepat starp mums. Laureātiem apbalvojumu pasniedz gan Latvijā atpazīstamas personības, gan arī balvu saņēmējiem svarīgi cilvēki, ar ko krustojušies dzīves ceļi.
