"Latvijas Lepnums" Vija un Oskars Nilles, kuri izaudzinājuši septiņus savus un vēl ap 70 audžubērnu

Viņu ikdiena rit ap audžubērniem, kuriem dzīve ir atņēmusi drošības sajūtu, bet iedevusi iespēju satikt Viju un Oskaru. Rītos viņi modina bērnus ar smaidu un apskāvienu, virtuvē smaržo brokastis, un virmo lauku tējas smarža. Katrs bērns tiek iedrošināts ar mīļu vārdu. Pēc brokastīm skan sarunas, smiekli un reizēm arī strīdi – gluži tāpat kā jebkurā ģimenē. Vija un Oskars zina – strīdi pāriet, bet mīlestība paliek.

Viņu māja nav tikai bērniem, kas "atnākuši uz laiku". Katrs bērns pie viņiem kļūst par daļu no ģimenes, par daļu no viņu stāsta. Tie bērni, kuri devušies savā dzīves ceļā, vienmēr atcerēsies sajūtu, ka bija vieta, kur viņus mīlēja un kur viņi jutās ļoti labi. Vija un Oskars ir pierādījums tam, ka ģimeni neveido tikai asins saites. Ģimeni veido mīlestība, rūpes un sirdsmiers.

Vija ar savu dzīvesbiedru Oskaru ir izaudzinājuši savus septiņus bērnus, bet tas neliedz joprojām rūpēties par bērniem, kuri tiek izņemti no savām bioloģiskajām ģimenēm. Tā ir fantastiska audžuģimene, kas ļoti klusi bet ar lielu atdevi, mīlestību un lielām cilvēkvērtībām audzina savā paspārnē bērnus tik ilgi, kamēr bērnam tiek atrasti aizbildņi vai adoptētāji. Vairāki bērni arī ir uzaudzināti līdz pilngadībai.

Vija un Oskars ir ļoti lieli profesionāļi bērnu audzināšanā, savstarpējo attiecību uzturēšanā bērniem ar bioloģiskajiem vecākiem, kā arī ļoti labā sadarbībā ar Bāriņtiesu pārstāvjiem. Viņi noteikti ir paraugs un atbalsts Latvijas ģimenēm, kuras vēlas uzņemties audžuģimeņu atbildību un būt par atbalstu bērniem, kuri uz īsāku vai ilgāku laiku ir palikuši ārpusģimenes aprūpē.

Sarunā ar "tv3.lv" Vija stāsta, ka kļūt par audžuģimeni abus pamudinājis fakts – pašu bērni izauga un aizgāja savā dzīvē. Māja palika tukša, un abi nolēma, ka varētu palīdzēt citiem. Tā Nilles bijuši audžuģimene jau teju 70 bērniem 20 gadu garumā.

Oskars pie motivācijas kļūt par audžuģimeni ar humoru iestarpina: "Sieva tā nolēma, un es piekritu. Tātad mēs nolēmām."

Svešu bērnu nav – tā sarunas laikā vairākkārt uzsver Nilles. Tam pierādījums ir arī tas, ka viņu pašu septiņas atvases, kad atbrauc ciemos un satiek audžubērnus, uztver tos kā savējos.

Visi arī vairākkārt mēģinājuši sanākt kopā – tad sanāk vairāk nekā pilna māja, smej Vija.

Abi stāsta, ka audžubērniem mēģina iemācīt pienākumu apziņu, tradīcijas, kopā sanākšanas vērtības. Tas gan nenotiek ļoti mērķtiecīgi, bet pavisam dabiski, lieki par to nepiedomājot. Un nav nozīmes tam, kādi bērni pie Nillēm nonāk. Visi saņem vienlīdzīgas rūpes un mīlestību.

"Viņi reizēm atnāk pie mums tādi šķībi, greizi, ar raksturu, bet tu vienkārši dari, par nedomā. Tas vienkārši ir jādara," saka Oskars.

Viņš uzsver, ka pašos bērnos dzimšanas brīdī nekā nav un vecāku uzdevums ir viņos kaut ko ielikt, tiem ko iedot. Tiesa, ne visiem izdodas iemācīt labās dzīves vērtības vai vismaz ne uzreiz tas ir redzams, taču nereti laiks parāda, ka abiem ir izdevies audžubērniem ko no sevis iedot.

Bērnu audzināšana noteikti nav viegls uzdevums. Vija un Oskars viens otru ikdienā atbalsta, mēģina attiekties ar sapratni un vienmēr ir par izrunāšanos. Tāpat viņi kopā ar bērniem regulāri mēģina doties kādos izbraukumos, lai kopīgi atpūstos, piemēram, pagājušajā vasarā devušies ceļojumā uz Vāciju. Tas gan paver plašāku skatu uz pasauli, gan palīdz atjaunot spēkus.

Tos, kas par to ir domājuši, bet vēl nav spēruši soli pretim audžuģimenes statusam, Nilles aicina uzdrīkstēties. "Vajag vienkārši darīt," vairākkārt uzsver Vija un Oskars. "Jāiet un jādara, tad arī kaut kas notiek. Nevajag baidīties, ka kaut kas var notikt, jo notikt var arī ar saviem bērniem. Tu nekad nevari paredzēt, kas būs."

Vienlaikus abi vērš uzmanību, ka jārēķinās – laika ikdienā kļūst mazāk, vismaz sev pašam, taču tam nevajadzētu būt galvenajam iemeslam, kas attur no kļūšanas par audžuvecākiem.

Tāpat Oskars mudina prātu turēt atvērtu un ikvienu audžubērnu pieņemt tādus, kādi viņi ir, kā savējos. "Viņi nav ar ko savādāki. Nevajag šķirot – svešu bērnu tomēr nav," viņš saka.

Un turpina: "Teikšu tā – bērnam vecāki nav tie, kas viņu ir radījuši, dzemdējuši. Vecāki ir tie, kas izaudzina, iegulda [viņos]. Uztaisīt nav māksla. Iedot pareizās vērtības un parādīt pareizo ceļu – ir."

Gan Vija, gan Oskars attrauc, ka "Latvijas Lepnums" balvu nav pelnījuši, jo abi neko sevišķu nedara, vismaz pašuprāt. Vecākiem ir jābūt vecākiem, un tas arī viss. Abi gan atzīst, ka ar sevi lepoties neprot.

"Neuzskatu, ka būtu ar kaut ko jālepojas. Tas ir pats par sevi, notiek dabīgi, tāpēc neteiktu, ka mums dikti jālepojas. Vienkārši pašiem ir prieks, lielākais lepnums, ka tie bērni neaiziet atpakaļ un nenogrimst tur, no kurienes nākuši, bet gan aiziet paši savu ceļu. Ar visiem tā nesanāk, bet, ja tas ir sanācis, tad ir tā vērts. Ja sanāk kaut tikai vienu dabūt uz kājām, tas jau ir labi," saka Nilles un piebilst, ka viņi visiem šiem bērniem paliks par omi un opi arī pēc tam, kad tie aizgājuši savu dzīves ceļu.