"Viņš nestaigās, viņš nerunās, viņš visu mūžu būs gulošs un kopjams. Varbūt jums jāapdomā un jāatstāj zēns pie mums," šādus vārdus Roberta vecāki dzirdēja slimnīcā līdz ar ārstu noteikto diagnozi – bērnu cerebrālā trieka.
Ir pagājuši 19 gadu, un Roberts Jurka šajā pavasarī ar teicamām atzīmēm absolvēja Valmieras Viestura vidusskolu. Roberts staigā, runā, pabeidzis Teātra klasi un izvirza sev jaunus mērķus. Viņš vēlas kļūt par sporta žurnālistu un spēļu komentētāju.
Roberta ceļš līdz vidusskolas beigšanai bija gluži kā smaga maratona distance – dažkārt garākajos posmos arī ar bezspēku un klupieniem. Piedzīvotas epilepsijas lēkmes, operācijas un stipras fiziskas sāpes. Bet vidusskolas izlaidumā Roberts uzvaroši finišēja. Un tas nebūtu iespējams, ja blakus nebūtu viņa trenera dzīves garumā – tētis Ints.
Var teikt, ka Ints Jurka savā mūžā vidusskolu ir pabeidzis divreiz. Jau pamatskolā uz stundām tētis ar Robertu sāka iet kopā. Viņš palīdzēja dēlu pārnest no viena stāva uz otru. Tāpat tētis Ints stundās pierakstīja uzdevumus, ja Roberts nepaguva. Ints daudzu gadu garumā skolā bija dēla rokas un kājas.
"Tie rīti vienmēr bija tādi, ka ar Robertu jādomā, lai laikus paspētu… Uz priekšu jādomā tie laiki, lai paspētu. Bet mēs ar Robertu gandrīz vienmēr bijām vieni no laicīgākajiem," stāsta Ints.
Otro reizi nosēdēt skolas solā un iziet 12 klases – tas nav viegli, tā saka Roberta klases audzinātāja Ina Tunķele.
"Skola nebija aprīkota un domāta tam, lai šeit mācītos tāds bērns, bet viņam tas izdevās. Tāpēc viss, kas izdarīts, ir uz viņa pleciem, uz viņa rokām un uz viņa sirdsapziņu. Tētis ar lielo burtu," bilst klases audzinātāja.
Par Robčiku – kā viņu sauc mājinieki – jau no mazotnes rūpes uzņēmās visa ģimene. Mamma Inga kļuva par dēla fizioterapeiti un logopēdi, savukārt Ints nolika malā savu sportista karjeru.
"Mūsos bija tāda milzīga savstarpēja mīlestība. Un Ints nekad nav raudzījies uz Robertu, kā uz cilvēku ar invaliditāti. Tajos brīžos, kad es paguru, viņš man to neatļāva," saka Inga.
Roberta ģimene ir ticīga, mamma un tētis sarunās bieži piemin Dieva vārdu. Vecāki ir pārliecināti, ka Roberts – tāds, kāds viņš ir – nav nejauši nācis šajā pasaulē. Robčiks ir ar savu īpašu misiju – iedvesmot un dot spēku nepagurt citiem. Un tieši baznīcā tētis Ints rod ticību, ka Robertam arī turpmākajā dzīvē būs savi sargeņģeļi.
"Es nekad neesmu redzējis, ka viņš šaubītos par to, kas viņam ir iedots. Viņš ir pieņēmis to, kas viņam ir un tam ir gatavs visu savu dzīvi veltīt. Mēs nekad neesam filozofējuši, kāpēc…, esam meklējuši izejas punktus. Lai puika varētu staigāt un būt patstāvīgs, tā ir cīņa," saka Valmieras Romas katoļu baznīcas prāvests Lauris Malnačs.
Roberts par līdz šim padarīto un sasniegto ir ļoti pateicīgs, viņš saka: "Viņš man ļoti palīdzēja. Nevajag baidīties šiem tētiem. Daudzi ir tādi, kas nobaidās un aizmūk, un atstāj mātes un vecmammas ar šiem bērniem… Nerēķinās, viņiem galvenais, lai viņiem būtu labi, bet vajag iedziļināties otrā cilvēkā. Es viņam esmu teicis, ka viņš ir Supermens un ka bez viņa man nebūtu izdevies tas, kas es esmu tagad. Es ceru, ka arī turpmāk viņš man palīdzēs."
Svinīgajā godināšanas ceremonijā “Latvijas Lepnums” ik gadu tiek apbalvoti līdzcilvēki, kuri ar savu darbu un pašaizliedzību padara Latviju labāku, veicinot pozitīvas pārmaiņas, vairojot iejūtību, iekļaušanu, uzlabojot cilvēku savstarpējās attiecības un sabiedrības domu. Svinīgā godināšanas ceremonija ir kļuvusi par tradīciju, kas aicina novērtēt cilvēkus, kuri ik dienas ir mums līdzās, iepazīstinot ar stāstiem par izciliem, sirsnīgiem, labiem cilvēkiem, kuri ir tepat starp mums. Laureātiem apbalvojumu pasniedz gan Latvijā atpazīstamas personības, gan arī balvu saņēmējiem svarīgi cilvēki, ar ko krustojušies dzīves ceļi.
