"Ir kaut kas augstāks, ko mēs nezinām," Jubalts dalās emocionālā mirklī pēc Svalbāras ekspedīcijas

"Manā atmiņu failā šis dzīves mirklis paliks kā nospiedums, par ko es runāšu un stāstīšu cilvēkiem. Sev es apliecināju, ka 50 gadi nav šķērslis – tu vari doties un iet, un izaicināt sevi," pēc pārgājiena intervijā saka grupas "Prāta vētra" ģitārists Jānis Jubalts.

Ekspedīcijā grūtākais bijis ceturtās dienas rīts, kad bija jāpieveic vertikālais gājiens. Tomēr "Prāta vētras" ģitārists sevišķi uzsver komandas spēku – tas palīdzējis grūtos brīžos, kad kāds paguris.

"Zinu, ka paņemšu psiholoģiski daudzas lietas, kas atnāks pie manis ar laiku- domas un pārdomās. Ejot šo ceļu, tu visu laiku domā kādas domas, visu laiku esi procesā. Paņemšu līdzi laiku, ka man bija iespējas pabūt pašam ar sevi," bilst Jubalts.

Jubalts intervijā dalās arī emocijās par brīdi, kurā ceļojums noslēdzies garīgi – tas bijis mirklī, ko viņš veltījis tuviem cilvēkiem un savai mammai, kura devusies mūžībā.

"Ir mirklis, kur ceļojums sākas, un kur beidzas. [..] Garīgi un psiholoģiski ceļojums man beidzās četrarpus kilometrus pirms beigām, tur kur mums bija pēdējā nometne. Es sapratu, ka man jābūt pateicīgam, pirmkārt, par to, ka es šeit esmu un man jāpasakās ļoti daudziem cilvēkiem, kāpēc es šeit varēju vispār nākt. Es liku skaistu akmens krāvumu, katru akmeni liku ar lielu pateicību savai ģimenei, meitām, sievai, grupas biedriem, draugiem, tētim, brālim… Un šajā ceļojumā es īpašu akmeni liku savai mammai, kura tieši pirms ceļojuma devās gaišajā dzīves ceļā, un viņa mani sargāja. Es noliku to akmeni ar domu tādu – tu mani pavadīji un devi tādu labu ceļamaizi tam ceļojumam. Saliku torni, mēs gājām prom, es uzliku mugursomu, un cik zīmīgi – tas tornītis sagāzās, un man tik viegli palika. Domāju, ir tomēr kaut kāda netverama sajūta, par ko mēs nezinām. Ir kaut kas augstāks, ko mēs nezinām, un mēs katrs to saucam dažādos vārdos. Tieši tajā brīdī tas ceļš man beidzās garīgajā ziņā," stāsta Jubalts.