Pašmāju "drag queen" Venčeska: Tas, kas man ir starp kājām, man neko nenozīmē

Drag ir māksliniecisks veids, kurā ar izskata pārveidošanu bez ķirurģiskām manipulācijām cilvēks pārvēršas pretējā dzimuma pārstāvī. Kā skaidro Venčeska, pirmkārt tā ir pašizpausme. "Otrkārt, kāpēc kāds dzied, ir aktieris? Vai nu patīk izklaidēt, būt uz skatuves, vai arī patīk uzmanība, kā, piemēram, man. Caur dragu es atradu savu dzimumidentitāti, un tas man palīdzēja izpausties un atrast sevi," stāsta Venčeska.

Viņa stāsta, ka trīs četru gadu vecumā stāvēja pie spoguļa ar ķemmi kā ar mikrofonu. "Uzliku mammas šinjonu, no dvieļiem uztaisīju kleitu. Kad ģimenē bija svētki, es gatavoju koncertprogrammas. Biju teatrāls bērns," atminas Venčeska. Vecākiem ar to nav bijušas problēmas, jo uzskatīja, ka tādā veidā bērns rotaļājas, izpaužas, cenšas iepazīt pasaulei.

Kad viņa bija pusaudžu vecumā, vecāki "saprata, ka tā nav fāze". 15 gadu vecumā viņa atklāja "RuPaul’s Drag Race", kurās "drag queens" sacenšas savā starpā. "Mana pirmā reakcija bija – eu, kaut kā ļoti pārspīlēti, nešķiet īsti, kāpēc to visu darīt. Sākumā es to pilnīgi nesapratu, un domāju, ka daudziem tā ir, jo drag ir ļoti hiperbolizēta lieta, tas ir tēls, visa ir par daudz, viss ir spilgts." Venčeska neslēpj – sākumā "drag queens" šķituši kā klauni. "Reku es tagad esmu!"
"Ļoti iepatikās. Bija brīdis, kad es pa kluso, kad neviena nebija mājās, mēdzu ieiet vannasistabā, nozagt mammas kosmētiku un sāku eksperimentēt ar meikapu. Sāku no pilnīgas nulles, man nebija nekādu prasmju.

Tranformācija, pārģērbšanās man iepatikās jau bērnībā. Arī izklaidēt cilvēkus. Ar dragu tas viss sagāja kopā," norāda Venčeska.

Nākamais solis bija, sasniedzot 18 gadu vecumu, pirmā došanās uz geju klubu, kur norisinājās Halovīna ballīte, un tā bija pirmā reize, kad viņa iejutās "drag queen" tēlā. "Es biju kā Frīda Kalo, bet tāda piedauzīga."

Sapostiem vakaram palīdzēja mamma un viņas labākā draudzene, kuru Venčeska sauc par savu labo feju.

"Man paveicās, ka mana ģimene bija tāda, ka es varēju darīt jebko, mani vecāki mani atbalstīja. Varbūt viņi līdz galam nevarēja saprast, ko es daru, varbūt viņi no citiem cilvēkiem dzirdēja daudz pārmetumu, bet viņi vienkārši mīlēja savu bērnu. Man šķiet, tā ir norma, tam tā ir jābūt.

Viņi varbūt joprojām ne līdz galam saprot visu, ko es daru, bet tāpat atbalsta un pieņem. Esmu ļoti pateicīga par to."

Halovīna ballīte Venčeskai bija "pirmais punkts, no kura viss aizgāja", jo drīz vien no citas ballīšu vietas saņēma piedāvājumu kļūt par mākslinieku-izklaidētāju. "Es vienmēr cenšos būt autentiska un sniegt savu vīziju, savu konceptu. Es dažreiz izvēlētos vairāk zināmu dziesmu, bet tikai tāpēc, ka man tā patīk un tā iederas vietā un laikā, ne tāpēc, lai izpatiktu kādam," stāsta Venčeska.

Pēdējos gados viņa paralēli darbam viesnīcā un mākslas centrā nodarbojas ar kvīru kopienas ballīšu rīkošanu, pati tur arī uzstājas.

Venčeska atzīst – daļai sabiedrības joprojām ir grūti pieņemt kvīru kustību un viņa to izjūt ikdienā. "Arī ārpus tēla es esmu sievišķīga.

Esmu nebināra persona un, kad neesmu uz skatuves, es "peldu" starp maskulinitāti un sievišķību. Man tā ir kā svešvaloda. Es nesaprotu, kas ir vīrietis un kas ir sieviete, kā ir jābūt, kāpēc ir kaut kādas normas.

Vairākums cilvēku piedzimst un viņiem sabiedrība iemāca, kas ir sieviete, kas ir vīrietis, un viņiem tas ir skaidrs. Man tas joprojām nav skaidrs, jo, piemēram, tas, kas man ir starp kājām, man pilnīgi neko nenozīmē un man nav jāuzvedas noteiktā veidā. Man šķiet, ka tas ir baigi muļķīgi. Ja kādam tas ir ērti, ja kāds uzskata, ka tas ir pareizi, super – jūs darāt jūsu lietu, es daru savējo.

Es uzskatu, ka viss par pastāvēt līdzās. Es ļoti bieži dzirdu, ka mēģinām izmainīt, kas ir laulība, kas ir dzimums. Neko mēs nemēģinām izmainīt. Mēs vienkārši parādām, ka reku ir arī šādi, ir daudzveidība. Nav kaut kas viens.

Visi uzskata, ka viss ir tik viennozīmīgi. Ir daudzveidība, un tā ir skaista, un tas šķiet tik pašsaprotami. Bet es par to runāju ļoti daudz, gandrīz katru dienu un mēģinu pierādīt, ka opciju ir ļoti daudz. Kāpēc sevi jāierobežo?" pauž Venčeska.

Vienlaikus Venčeska neslēpj – ir plāns emigrēt uz Spāniju, kas LGBT kustībai ir daudz draudzīgāka, lai uzkrātu jaunas pieredzes. "Man patīk šī valsts kopumā. Man šeit ir ģimene, draugi, es šeit piedzimusi. Vienlaicīgi esmu patriotiska un pasaules iedzīvotāja. Man vienu brīdi šķiet, ir par šauru, par maz vietas, es gribu kaut ko vēl.

Bet varbūt kādu brīdi es atgriezīšos Latvijā un varēšu vēl kaut ko jaunu darīt un turpināt virzīt uz priekšu mūsu komūnu. Es tagad jūtos, ka visu iespējamo esmu izdarījusi, man beidzas iedvesma. Es gribu paskatīties, kas notiek ārpus Latvijas. Es jūtu, ka man ir potenciāls un pagaidām šeit es to nevaru realizēt," skaidro Venčeska.

Jautāta, vai ar šo tēlu arī ikdienā identificējas, Venčeska skaidro: "Tas ir skatuvei. Mani draugi mani sauc par Venčesu arī, kad es neesmu Venčeska. Tāpēc, ka esmu nebināra persona – citiem dragkvīniem tā nav –, Venčeska dažreiz ir Vladlens (personas īstais vārds ir Vladlens Bahtins – red.) un Vladlens dažreiz ir Venčeska. Viņi dažreiz krustojas un dažreiz es pati nevaru pateikt, kas šobrīd es esmu – Venčeska vai Vladlens.

Protams, kad esmu uz skatuves, tēls ir krāšņāks, spožāks, vairāk pārspīlēts. Tā ir tikai fasāde. Iekšēji, man šķiet, es jūtos plus mīnus vienādi, jo agrāk Venčeska bija mans pašpārliecinātības avots." Viņa spriež, ka varbūt ir pat vairāk nekā divas personības. "Bet es uzskatu, ka tas ir normāli."

Venčeska mīt Purvciemā un atklāj kādu interesantu novērojumu: "Kad es esmu Vladlens un dīvaini ģērbjos, dažreiz izraisu vairāk reakcijas nekā tad, kad esmu Venčeska. Man šķiet, ka cilvēkiem ir bail. Spalvas, divi metri, papēži, liela kleita – tas ir slānis, kas pasargā un uzbūvē pašpārliecību, tā ir maska, un cilvēki sākumā nesaprot, uz ko viņi skatās, ir ieintriģēti, uzreiz nav agresīvas reakcijas."

Skaties pikanto sarunu raidījumu "Dziļi ar Džili" sestdienās pulksten 22 kanālā TV6, kā arī pirms ētera nākamās paaudzes televīzijā Go3.