Jaunā Go3 sociālā projekta vīriešiem vadītājs Edijs Vītoliņš: Man neizdevās nomirt – nācās mēģināt dzīvot

Ar Ediju runājam bez aplinkiem – cik zemu viņš pats bija nokritis, cik naudas atstājis atkarībās, kāpēc cerēja nomirt, kā nokļuva rehabilitācijā un ko viņš šodien pateiktu čalim, kurš domā: "Man jau ir par vēlu."

Kas bija tavs zemākais punkts? Tas brīdis, par kuru šodien vari pateikt – dziļāk es nevarēju krist?

Man ir divi tādi spilgtākie momenti. Viens bija otrajā lietošanas gadā. No rīta pamodos, aizgāju mazgāt seju un šausmīgi nobijos no kaut kā pelēka sev blakus. Paskatījos – un sapratu, ka tas ir spogulis. Es vienkārši neatpazinu sevi. Es biju tāds dzeltenīgi pelēks, izkāmējis. Tajā brīdī sapratu, ka laikam kaut kas dzīvē īsti nav kārtībā. Kaut kur esmu aizgājis ne tur. Tas bija pirmais reālais skats uz sevi no malas. Es tik sen nebiju skatījies spogulī un biju fiziski tā izmainījies, ka pats sevi vairs nepazinu.

Otrs moments bija pirmā zādzība no guļoša cilvēka. Es biju atlaists no kārtējā darba. Vairs nebija, ko apmānīt, no kā aizņemties, ar ko manipulēt. Bet naudu vajadzēja. Vasara. Skatos – uz soliņa guļ cilvēks, un viņam kabatā rēgojas mobilais telefons. Es to izvilku un aizskrēju…

Tajā laikā tu vispār domāji par to, ko nodari savai ģimenei un cilvēkiem sev apkārt?

Nē. Tajā brīdī es par to pilnīgi noteikti nedomāju. Ne par vienu. Šodien saprotu, ka darīju pāri omei, citiem cilvēkiem. Kam esmu varējis – esmu atvainojies. Kur vēl neesmu, tur cenšos kaut kā atlīdzināt, kaut vai vienkārši šodien būdams labāks cilvēks. Bet toreiz es par to nedomāju vispār. Mani interesēja tikai nākamā deva un tas, kā nejust to sevis niecīgumu, pārdzīvojumus, tās sajūtas, kas manī bija. Tas bija mans vadmotīvs lietošanai. Un viss. Ārpasaule neeksistēja.

Tu esi minējis, ka lietot narkotikas pamudināja mammas nāve tavā agrā bērnībā. Vai tici, ka bez šī traģiskā notikuma tava dzīve būtu izvērtusies savādāka?

Nē. Es, visticamāk, vienkārši būtu kļuvis par alkoholiķi. Manī vienmēr ir bijusi tā atkarības daba. Bērnībā tā izpaudās citādi. Skolā biju klauns – vajadzēja uzmanību, vajadzēja kaut kā izcelties. Man vienmēr bija sajūta, ka es neiederos. Jutos atšķirīgs. Lai gan realitātē es iederējos. Man bija draugi, viss bija kārtībā. Bet iekšēji jutos citādāks. Un vajadzēja kaut ko darīt ar šo sajūtu. Vai nu to paspilgtināt, vai nodzēst. Sākumā bija tas klauns. Es atklāju alkoholu, tad bija uzvaras sportā: es izcēlos, man pievērsa uzmanību. Man visu laiku vajadzēja kaut ko, kas izmaina to iekšējo sajūtu.

Aptuveni cik naudas tu savas dzīves laikā esi notērējis atkarībās?

Precīzi, protams, nevaru pateikt. Bet rehabilitācijas centrā mums bija uzdevums aptuveni sarēķināt. Ja pareizi atceros, sanāca ap pieciem tūkstošiem gadā. Seši gadi — tie jau ir kādi 30 tūkstoši. Tad vēl azartspēles. Pēdējos sešus gadus nespēlēju. Narkotikas nelietoju jau vairāk nekā 13 gadus, bet bija periods, kad biju tīrs no narkotikām un alkohola, bet biju atsācis spēlēt. Un tur, man liekas, pazaudēju pat vairāk nekā lietošanas laikā. Ja ļoti rupji rēķina, ap 100 tūkstošiem noteikti. Realitātē, visticamāk, vairāk.

Un tā jau nav tikai tā nauda, kuru esi iztērējis. Ir arī visa tā nauda, kuru tajā laikā neesi nopelnījis, jo visa dzīve griežas ap atkarību.

Bija brīdis, kad saprati – šādi vari nomirt?

Tajā laikā es vēlējos nomirt. Bija bezcerība. Es diezgan ātri sapratu, kā tas strādā – man apkārt cilvēki pārdozē un mirst. Zināju – nelietot es nevaru, un doma bija: cerams, ka vismaz drīz nomiršu. Tika pat meklēta tā saucamā "zelta deva" – deva, kas ir tik liela, ka, visticamāk, pārdozēsi. Bet man neizdevās…

Neizdevās atrast devu vai neizdevās pārdozēt?

Neizdevās nomirt. Pārdozēt izdevās. Mani vai nu atdzīvināja, vai vienā reizē meža vidū atrada kaut kādi dzērāji. Tā bija vieta, kur vispār nevienam nevajadzēja mani atrast. Bija ziema. Viņi kaut kā bija aizgājuši dziļāk mežā, nekā vajadzētu, mani tur ieraudzīja un aizstiepa līdz pašām mājām. Jā, kaut kādā mistiskā veidā toreiz ļoti paveicās…

Pārdozēšana bija apzināts mēģinājums pielikt punktu?

Ne tā, ka es būtu konkrēti izdomājis – tagad viss, pietiek. Drīzāk biju zaķpastala: ja būs, tad būs. Riskēju un cerēju, ka varbūt beidzot būs miers. Bet tās reizes man iemācīja, ka miera nāvē nav. Ir vienkārši tukšums. Pēdējie sirdspuksti, pēdējās ieelpas un tumsa – un pēc tam tevi atdzīvina, tu atgūsties un saproti, ka tas neko nav atrisinājis. Tad kaut kā atnāca doma – ir jādzīvo. Miers ir jāmēģina atrast te, dzīvē. Un tad kādreiz, cerams, vecumdienās, ar to iegūto mieru varēšu arī aiziet.

Kad tu šodien skaties uz sevi filmā "Caur adatu", ko tu tajā čalī redzi?

Bezcerību. Kaunu no sevis un no pasaules. Un ļoti daudz baiļu. Bailes stāties pretī jebkam – kaut vai jaunai dienai. Kur nu vēl atmešanai, kādai sarunai vai tam, ka kaut kas dzīvē jāmaina. Mūžīgas bailes.

Un atkarība to visu tikai padarīja vēl sliktāku?

Jā. Tieši tā. Tas ir nebeidzamais aplis. Tu lieto, lai to visu nejustu. Bet efekts sāk zust arvien ātrāk. Vajag arvien vairāk narkotiku, lai tikai uz brīdi dabūtu to sajūtu nost. Sākumā varbūt vēl ir kaut kādi piedzīvojumi, tusiņi, kaut kas notiek. Pēc tam tas laiks kļūst arvien īsāks – stundas, minūtes. Beigās es jau gāzu sevī iekšā visu – maisīju dažādas tabletes, alkoholu un narkotikas. Tikai pēc šādiem kokteiļiem kādu stundu spēju būt mierā, nejust sāpes, sajūtas un pārdzīvojumus. Bet, tiklīdz organisms mazliet attapās, viss nāca ar uzviju atpakaļ. Un atkal vajadzēja lietot. Tas ir nebeidzams aplis.

Kāpēc tu piekriti filmēties "Caur adatu"?

Nebija nekāda cēlā motīva. Manā dzīvē tajā brīdī vairs gandrīz neviens nebija palicis. Un te pēkšņi kādam es šķietu interesants. Varu parunāt, varbūt kādu naudiņu no viņiem izmānīt. Normālu cilvēku manā lokā vairs nebija. Sākumā tā bija tāda spēle – filmas veidotājiem kaut ko vajag no manis, un varbūt man izdosies kaut ko dabūt no viņiem. Rezultāts lielā mērā man bija vienaldzīgs, jo domāju, ka tāpat nomiršu. Kāda man starpība? Sākumā Edgars Aivars, filmas režisors, mēģināja man palīdzēt. Pēc tam, kad viņš saprata, ka es neesmu gatavs pieņemt šo palīdzību, viņa mērķis mainījās un viņš nolēma parādīt filmā, kas īsti tajā ēnu pasaulē darās. Es parakstījos uz jebko, man tas īsti neko nemainīja.

Kas bija grūtāk – atzīt, ka esi atkarīgs, vai paprasīt palīdzību?

Es neprasīju palīdzību. Bija pārāk liels kauns. Ik pa brīdim kāds mēģināja palīdzēt, bet mana reakcija bija: "Man nevajag neko. Man viss ir labi." Lai gan, protams, man nebija labi, es lietoju. Bet tajā pašā laikā pat nevarēju iedomāties, ka kaut ko iespējams mainīt. Kā dzīve vispār varētu būt citāda? Es biju pilnībā pieņēmis un padevies tam, ka es būšu šāds, un cerēju, ka tas viss vienkārši ātrāk beigsies.

Kas beigās lika kaut ko mainīt?

Viena lieta, kas man ļoti nepatika un ko es nesapratu, bija cietuma dzīve. Es neredzēju tur pilnīgi nekādu jēgu un negribēju tur nonākt. Man draudēja cietumsods par kabeļu zādzībām un narkotiku lietošanu. Bija vairākas tiesas. Un man ieteica iziet rehabilitāciju, lai tiesā vismaz būtu viens maziņš plusiņš. Jo nekā cita man nebija – nebija darba, nebija sociālās dzīves, nebija sievas, bērnu, nekā. Tad vismaz rehabilitācija varētu būt viens mazs plusiņš. Un es pēc tā viena plusiņa arī aizskrēju uz rehabilitācijas centru – un iekāpu pēdējā vagonā ar Edgara un visu pārējo palīdzību.

Tātad tu sākumā negāji uz rehabilitāciju ar domu – tagad es mainīšu dzīvi?

Nē. Bet kaut kādu laiku sanāca nelietot, un tad es tā piefiksēju – hmm… interesanta sajūta! Varbūt pamēģināšu. Kā lietot un ar ko tas beigsies, es jau zināju simtprocentīgi. Bet rehabilitācijā man apkārt bija speciālisti un tādi paši cilvēki kā es, kuri kaut ko mēģināja, kaut ko gribēja no dzīves. Un es sāku domāt – varbūt ir vēl kaut kas bez šī visa? Pie lietošanas es taču vienmēr varu atgriezties. Tur es visu zinu. Bet šeit es neko nezinu. Ir bail, bet – okei, mēģinām. Tiesā man beigās iedeva nosacītu sodu, nevis reālu, un es nodomāju: "Ok, varbūt ir vērts pamēģināt?"

Bet tad tev tomēr paslīdēja kāja?

Jā. Tāpēc, ka biju iedomājies, ka alkohols atšķiras no narkotikām. Viena pusglāzīte noveda līdz lietošanai. Pat nesapratu, kā. Tagad zinu – viena lietošanas reize ir par daudz, jo es nevaru apstāties. Es ar savu dzīvi kaut ko varu darīt tikai līdz tai pirmajai reizei.

Vai pietiek vienkārši pārstāt dzert un lietot? Vai tomēr jāmaina visa dzīve?

Protams, ka jāmaina dzīvesveids. Man ļoti ātri parādījās jauns paziņu loks – nelietojoši cilvēki no atbalsta grupām. Un man ar viņiem bija interesanti. Tad satiku vecos paziņas un sapratu, ka man ar viņiem nav interesanti. Mani arī brīdināja – šādi kontakti ir bīstami. Tie ir kā sērkociņš un dinamīts – kādā brīdī tie saskarsies un sprāgs. Bez variantiem. Noticēju, nomainīju telefona numuru, sākumā atrunājos – nav laika, ir tikšanās… Šodien varu vecos paziņas satikt, pasveicināt, bet mums vairs nav nekā kopīga. Par ko mēs runāsim?! "Pasēdēju, iznācu. Pasēdēju, iznācu. Palietoju. Tagad domāju, kur pastrādāt. Varbūt aizbraukt uz ārzemēm…" Es esmu reālajā dzīvē, viņi – turpina dzīvot savā fantāziju pasaulē.

Vai atkarība kādreiz pazūd pavisam?

Nē. Pirmais, kas ir jāsaprot, – atkarība ir slimība. Ar to ir jārēķinās. Tā būs uz mūžu. Tāpēc vienmēr jābūt modram. Jārēķinās, ka tā ir manī. Nebūs tā, ka es pēc 20 gadiem Jaunajā gadā varēšu saskandināt šampanieti. Man tas šodien vairs nav interesanti, un cerams, ka tā arī paliks. Ja neko nedarīšu, pēc 20 gadiem varu aizmirst, kas esmu un no kurienes nāku. Tāpēc labāk turu sevi modrībā. Es joprojām skaitu savas tīrās dienas.

Un cik tev šobrīd ir?

Šodien – 13 gadi, divi mēneši un 15 dienas.

Ja noliekam blakus Ediju no "Caur adatu" un Ediju šodien – tas tomēr ir viens un tas pats cilvēks. Kas jums abiem joprojām ir kopīgs?

Empātija. Es vienmēr esmu jutis visiem līdzi, un arī šodien tas man palīdz. Ticība labajam. Mīlestībai. Tas resurss jau cilvēkā ir. Vienkārši vajag kaut kur dabūt iedvesmu, pieņemt lēmumu un pēc tam iespaidoties no pareiziem piemēriem. Un turēties pie sava lēmuma. Pieņemt lēmumu – un punkts, un neatkāpties. Jo dzīve ir dzīve. Grūtības būs vienmēr. Es arī esmu sadraudzējies, šķīries, man ir miruši tuvinieki. Vecāmamma nomira man uz rokām. Es tam visam esmu izgājis cauri un turpinu dzīvot. Šodien pieņemu, ka dzīve vienkārši – ir.

Kas tev šodien ir tāds, ko toreizējais Edijs pat nespētu iztēloties?

Pirmkārt, mana otra pusīte Lolita. Mēs iepazināmies pirms trim gadiem. Pirms tam jau biju izgājis cauri vairākām attiecībām, kas deva pieredzi un arī sapratni, kāds esmu un ko varu otram piedāvāt. Pirms tam es attiecībās lielākoties centos ņemt, bet šodien domāju par to, ko varu dot, kā varu padarīt otra cilvēka dzīvi labāku. Tieši pagājušajā nedēļā mēs bijām ceļojumā pa Eiropu ar automašīnu. Draudzene pagriezās pret mani un saka: "Tu pirms 13 gadiem varēji iedomāties, ka tu brauksi pa Eiropu, pa kalniem…?" Es pat nevarēju iedomāties, ka man būs vadītāja apliecība! Kur nu vēl viss pārējais. Šodien es daru lietas, kuras toreiz man būtu bijušas pilnīgi neiedomājamas.

Arī tas, ka šodien esi fitnesa treneris, droši vien toreiz šķistu nereāli?

Jā. Patiesībā tur liels nopelns ir manai draudzenei. Es jau iepriekš biju sācis mācīties par treneri, bet tajā laikā man bija smaga šķiršanās, vecmāmiņa slimoja, un es nespēju turpināt. Ne finansiāli, ne morāli. Man bija grūts periods, kurā vajadzēja restartēties un atgūties. Trīs mēnešus nestrādāju, vienkārši centos tikt galā pats ar sevi. Tajā brīdī tas bija vienīgais, kad šķita būtiski. Pēc tam atkal parādījās iespēja, un draudzene teica: kāpēc tu neej mācīties par treneri? Es sākumā domāju – ja jau pirmajā reizē nesanāca, dzīvojam tālāk. Bet viņa teica – ir iespēja, ir laiks, es palīdzēšu, atbalstīšu. Un es padomāju: ja pirmajā reizē nesanāca, kāpēc nepamēģināt vēlreiz? Tā arī izdarīju.

Ja tu varētu šodien satikt to veco Ediju – to čali no filmas "Caur adatu" – ko tu viņam pateiktu?

Viņš taču neklausītos! (smejas) Nav tāda viena gudra teikuma. Es laikam būtu diezgan sarkastisks. Teiktu kaut ko tādu: "Tev vēl nedaudz vajag parāpot pa zemi. Jo gadās, ka tikai no zemes – no pašas apakšas – var atsperties, lai tiktu uz augšu." Dažreiz diemžēl tas ir tik skarbi, bet tā ir.

Kāpēc tu piekriti kļūt par Go3 sociālā TV projekta "saVĀCIES!" vadītāju?

Pirmkārt, man tas šķiet interesanti. Es mācos teikt "jā" jaunām lietām un tā tieku pie jaunas pieredzes. Varbūt tas skan nedaudz egoistiski. Bet galvenokārt – tāpēc, ka man patīk pati ideja. Jo es atceros sevi. Es toreiz neredzēju citu dzīvi. Es neredzēju, ka vispār ir iespējams kaut ko mainīt. Un man patīk doma, ka cilvēkam var parādīt dažādas lietas, citu dzīvesveidu, citas iespējas un tādā veidā palīdzēt. Esmu redzējis, ka līdzīgi projekti tiešām palīdz un kaut ko maina. Es dažus no šādiem cilvēkiem pazīstu, un man šodien ir prieks uz viņiem skatīties. Turklāt ceru, ka arī mans stāsts kādam, iespējams, palīdzēs iedvesmoties.

Projektā čaļiem būs pieejama palīdzība, speciālisti, treneri un atbalsts. Bet ko jūs viņu vietā nevarēsiet izdarīt?

Atvērt ausis. Ir jāklausās citos, nevis visu laiku jādara tikai tā, kā pats gribi. Jebkura piespiešanās ir tikai un vienīgi lēmums. Un piespiest sevi izdarīt nedaudz vairāk, nekā tajā brīdī gribas – tas arī ir viss noslēpums. Vajag klausīties cilvēkos, kuri ir tikuši tālāk, nevis tikai paļauties uz savu līdzšinējo pieredzi. Jo paskaties, kur tava līdzšinējā pieredze tevi ir atvedusi. Tev apkārt būs speciālisti, es pats esmu nedaudz tālāk ticis. Viss, kas tev jādara – drusciņ jāpaklausās un jābūt atvērtam.

Kāds teiks: "Ir par vēlu," "Man neviens nepalīdzēs," "Esmu galīgā d***," "Esmu mēģinājis, bet man nekad nav sanācis." Ko tu šādiem čaļiem atbildētu?

Nekad nav par vēlu! Es esmu redzējis visus iespējamos piemērus. No 19 gadiem līdz 56. Esmu redzējis cilvēku, kurš pēc 17 gadiem iznāk no cietuma un maina savu dzīvi. Tāpēc nevajag izdomāt pasakas un atrunas. Ja tu nevēlies neko mainīt – tā ir tava izvēle. Bet tas dzīvesveids, par kuru mēs runājam, beigās ved uz cietumu, slimnīcu vai nāvi. Ar atkarībām tu vienkārši lēnām mēģini sevi nogalināt. Tas ir jāapzinās. Tas arī viss.

Bet ja cilvēks pats sev netic?

Tad nāc un pamēģini. Kamēr tu vēl netici sev, mēs tev palīdzēsim. Mēs ticēsim tavā vietā. Dod sev iespēju!

Tāds ir Edija ceļš – no narkomāna, kurš pats sevi nepazina spogulī un zaga, lai dabūtu nākamo devu, pārdozēja un cerēja nomirt, līdz iedvesmas personībai un fitnesa trenerim, kurš jau vairāk nekā 13 gadus dzīvo bez narkotikām. Edijs nesola, ka savākt dzīvi būs viegli. Viņš zina, ka nebūs. Bet viņš zina arī ko citu – nav obligāti jāpaliek tur, kur esi šobrīd.

Ja esi vīrietis, kuram dzīve aizgājusi šķērsām – ja tevi māc atkarības, alkohols, parādi, pazaudēts darbs, toksiskas attiecības vai vienkārši sajūta, ka pats vairs nezini, no kura gala sākt -, jaunais sociālais Go3 projekts vīriešiem "saVĀCIES!" var kļūt par iespēju beidzot sākt dzīvot citādāk.

Dod sev iespēju! PIESAKIES Go3 projektam "saVĀCIES!". Pieteikuma anketu meklē par.go3.lv/savacies