Sērot par mājdzīvnieku – pašsaprotami vai muļķīgi?
Kāds teiktu: "tas taču ir tikai dzīvnieks!", bet citam tas ir ikdienas sabiedrotais – tas, kurš sagaida pie durvīm, guļ pie kājām un ir klātesošs visos dzīves notikumos. Kad viņš dodas uz citiem medību laukiem, sāpes var būt tikpat dziļas kā zaudējot cilvēku. Kā pārdzīvot mīluļa aiziešanu? Un kāpēc sabiedrībā par šādu sērošanu joprojām pastāv pretrunīgi viedokļi?
