Uz pašnāvības sliekšņa bija divas reizes. Pazīstamā horegrāfe Līga Vološčuka atklāj, kas viņu atturēja spert pēdējo soli

Horeogrāfe, Līgas Libertes deju teātra vadītāja Līga Vološčuka depresijas dēļ apsvērusi pašnāvību kā iespēju aiziet no šīs dzīves divas reizes, un abas bijušas ļoti atšķirīgas.

"Pirmā reize bija ļoti spontāna. Tas bija nakts vidū, alkohola reibumā, es biju mājās, tas bija pilnīgs izmisums. Aiz aizvērtām durvīm guļamistabā gulēja mans vīrs. Es pilnīgi sabruku izmisumā uz grīdas, man bija tik lielas sāpes, tik liela bezizejas sajūta, kas es gribēju lekt ārā pa logu," sarunu šovā "Zilonis studijā" stāsta Līga.

Tagad to atceroties, viņa saka:

"Tas bija mutulis, jo tajā brīdī tu tik ļoti ienīsti sevi, visu, kas tu esi, visu, ko tu jūti, un tu nezini, kā tikt no tā vaļā. Biju alkohola reibumā, tas nepalīdzēja. Emocijas kļuva vēl stiprākas."

Viņa skaidro, ka iet līdz galam viņa sevi atturēja pati. "Pirmais bija tas, ka es negribēju sabojāt dzīvi kaimiņiem. Ja es lektu ārā pa logu, es padomāju, ka kāds mani atrastu, kādam katru dienu tur jāiet, tur dzīvo mazi bērni, jo es jutos kā apgrūtinājums pasaulei – tik dramatiskas ir tās domas, tāpēc es negribēju būt vēl lielāks apgrūtinājums," stāsta Līga.

Pats svarīgākais, kas Līgu atturēja no pašnāvības izdarīšanas, bija doma par pašas vecākiem: "Pāris gadus pirms tam mans brālēns izdarīja pašnāvību 22 gadu vecumā, un es redzēju, kas notiek ar vecākiem, kuri paliek. Viņš bija vienīgais bērns. Tas bija tas, kas mani apstādināja, jo es aizdomājos par savu mammu, tēti. Tad es savācos."

Otro reizi domu par pašnāvību Līga apsvēra pēc dažiem gadiem, un tad viss bija krietni citādāk, jo savu aiziešanu no dzīves sieviete bija sākusi plānot, iesākumā dienām, vēlāk nedēļām ilgi. "Tas izklausās jocīgi, bet tas bija kā aizraujošs plāns, gājiens uz mērķi, kā es to darīšu, vairs nebija jautājums, vai es to darīšu, jau bija skaidrs, ka to darīšu."

Līga prātoja, vai var dabūt kādas tabletes, kā no dzīves aiziet tā, lai neapgrūtinātu cilvēkus, "jo ir doma, ka visiem bez tevis būs labāk". "Es domāju, vai to darīt vannā, vai pārgriezt vēnas, un tas kļuva par jocīgu mērķi," atminas horeogrāfe.

Līdz mērķa izpildījumam Līga nonāca brīdī, kad viņai sākās fiziskas spazmas no depresijas izpausmēm. "Bija pirmizrādes diena, es pilnīgi saspazmojos, es nevarēju parunāt. Vienīgais, ko es tajā brīdī varēju izdarīt, bija, ka es piezvanīju savam bijušajam vīram, ar kuru mēs dzīvojām vienā mājā, un viņš atnāca pie manis un mani no tā izrāva ārā. Tad iesaistījās mana ģimene – atbrauca palīgā man mamma, tētis, jo tajā brīdī izrādei bija jānotiek. Tas kaut kā izvilka mani ārā."

Līga saprata – ir cilvēki, kuriem viņa ir vajadzīga. "Ir tik daudz šķautnes, ko tu jūti. Es fiziski nobloķējos, es neko vairs nespēju izdarīt, kā tikai palūgt palīdzību."

Tā Līgas dzīvē bija vienkārša diena, jo līdz plānam par aiziešanu viņa vēl nebiju nonākusi, jo nebija konkretizējusi, kā labāk to izdarīt. "Atkal domājot par to, ka tad, kad cilvēki, kas mani atradīs, lai viņiem ir pēc iespējas vieglāk tikt ar manu ķermeni galā, lai viņiem nav tik liels šoks, lai viņiem nav pretīgi.

Es negribēju apgrūtināt cilvēkus, lai cik tas muļķīgi neizklausītos," stāsta Līga.

Domas par pašnāvību, kā prāto Līga, cilvēki prot ļoti labi noslēpt. "Varbūt tā ir kauna sajūta. Tas, kas notiek galvā, sajūtās, ir tik komplicēti. Es noteikti to ļoti noslēpu. Es biju biežs viesis ballītēs, biju ballīšu dvēsele, visi bija mani labākie draugi. Es aizgāju uz darbu, es mācēju ieslēgt to pogu, es iedvesmoju citus, jo es centos iedvesmot sevi. Tad atnācu mājās un katru vakaru – tas bija mēnešiem, varbūt pat gadiem –, ejot gulēt, histēriski raudāju spilvenā," stāsta Līga.
Līgas atzīstas – viņa jutusies, ka nav normāla, ka nepatīk cilvēkiem, ka viņai nevajag uzbāzties ar savām problēmām, tādēļ visu cieta sevī. Tikai pēdējo gadu laikā, kad sāka ārstēties, kad saņēma atbalstu no sava vīra, kas bija pirmais cilvēks, kurš viņai pateica: runā par to ar mani, es gribu tevi saprast, Līga sāka par to runāt, arī publiski, bet pirmām kārtām sāka runāt mājās. "Tas ir ļoti daudz ko mainījis," secina "Zilonis studijā" viešņa.

Nav noslēpums, ka alkohols ir depresants un cilvēku dzen vēl lielākā depresijā. Līga neslēpj – alkohols bija arī viņas labākais draugs. "Es pašārstējos, kā man likās."

Līgas stāstā ir vēl kāda šķautne. "Manā dzīvē viss bija kārtībā. Es dzīvoju harmoniskā vidē, es biju finansiāli nodrošināta, man bija sapņu darbs, man bija brīnišķīgi draugi. Es nevarētu vispār sūdzēties, un tas, ka tu jūties tik briesmīgi, rada vainas apziņu – tu esi nepateicīga. Protams, alkohols tajā brīdī palīdz – pirmā divas glāzes tevi nomierina, nākamās divas glāzes tevī rada pārdzīvojumus, manā gadījumā aiziet histēriskās asaras, un tas aiziet pa riņķi. Es ņēmu alkoholu palīgā, jo es nezināju, kā citādāk tikt galā."

Šobrīd Līga ir iemācījusies lūgt palīdzību savai psihiatrei, kas ir cilvēks, kuram sieviete uzticas.

Jautāta, vai, esot šajā dzīves punktā, spēj iedomāties, ka viņas prātā varētu vēl kādreiz dzimt doma par pašnāvību, Līga saka: "Es laikam nevaru dot viennozīmīgu atbildi. Tagad, kad atskatos uz to laiku, kas bija pirms dažiem gadiem, man ir ļoti žēl to cilvēku, man ir žēl sevis un žēl, kādās sāpēs un mokās es dzīvoju. Tajā pašā brīdī man ir depresija, un man uznāk depresīvas epizodes, kas ir ļoti smagas, šobrīd tās ir ar fiziskām sekām – man sāk reibt galva, paliek slikta dūša, tas nav tikai emocionāli.

Kaut kādos brīžos man tas uz sekundi atgādina, kā es jutos tad, pavīd sajūta, ka es negribu, lai tas atgriežas, bet mani notur tas, ka šobrīd man ir instrumenti, kā sev palīdzēt. Esmu iemācījusies izvilkt sevi aiz matiem ārā no šīm situācijām, bet diemžēl tās atkārtojas. Tāpēc man nav viennozīmīgas atbildes. Es ceru, ka es turpināšu mācīties, strādāt ar sevi, lai tas nenotiktu, jo tad, kad ir labās dienas un jūties kā normāls cilvēks, domā, ka dzīve ir brīnišķīga un dzīve ir dāvana, bet diemžēl ir mirkļi, kad tu tā nejūties."

Atgādinām, ka Latvijā jebkurā diennakts laikā var saņemt emocionālu atbalstu, zvanot uz bezmaksas krīzes tālruni 116123.

Pilno raidījumu, kas veltīts tēmai pašnāvība, var noskatīties šeit.

Ja arī tev ir pieredze vai pārdomas par sarunu šovā runāto, aicinām dalīties ar savu viedokli šā raksta komentāros. Raidījuma mērķis ir vairot toleranci un izpratni sabiedrībā.

"tv3.lv" aicina būt iecietīgiem un empātiskiem kā reālajā, tā digitālajā vidē, rakstot komentārus. Atgādinām, ka arī komentāros pausto viedokli un tā rakstītājus regulē normatīvie akti.

Sarunu šovu "Zilonis studijā" no pirmdienas līdz ceturtdienai pulksten 17 skaties kanālā TV3 un pēc tam arī portālā "tv3.lv" un platformā "TV3Play", kur pieejams arī viss raidījuma arhīvs.

Sarunu šovā "Zilonis studijā" Agnese Drunka un Oskars Lepers aicina dažādu jomu pārstāvjus, lai diskutētu par ērtiem un ne tik ērtiem tematiem, par kuriem reizēm vairāmies runāt publiski.

Piesaki savu "ziloni" – tēmu, par kuru vēlētos dzirdēt kādā no 8. sezonas raidījumiem!