Vardarbība skolā. Vai apcelšana un kautiņi ir blakne, ar ko jāsadzīvo?

Nav vairs nekādas cieņas, ne pret vienaudžiem, ne skolotājiem, nedz arī pret otra darbu. Tagad bērniem ir tikai tiesības. Nav vairs nekādu pienākumu. Jāmāca jau no bērnudārza CIEŅA un PIENĀKUMS.

Varmācības pamatus apgūst ģimenē- ko bērns no mazām dienām mājās redz? Vecāki (abi)pārnāk mājās no darba, tēvs pa lielam pie TV (datora), māte gatavo vakariņas. Pēc brīža- kad būs vakariņas?Padod man to un to! Bērni skatās un mācās, kā viens izrīko otru, komandē. Pamati ielikti.Un, ja vēl seko kādi aizrādījumi vai pat rīcības, amats rokā.Varbūt vairāk padomāsim, kas kam jadara pēc definīcijas- skolotājam jāskolo, tātad jāmāca. Un skaidrs, ka bērns nepiedzimst varmācīgs, tāds izaug savā vidē. Protams, iespējami kādi izņēmumi, bet tās ir diagnozes, varbūt no kādiem daudziem tūkstošiem viena.

b/d, un ģimenes ! Visi vainigi!

Bērni mācās dzīvot un izdzīvot. Dzīvošana ir viena skarba lieta; aukli un polici katram klāt nepieliksi ...

Padomju laikā strādāju bērnu sanatorijas skolā, tur dažiem bērniem bija īsta elle, bet nekur aizmukt viņi nevarēja, jo tāda sanatorija bija tikai viena un parastās skolas viņiem nederēja.

Bērnu vardarbība pamatā izveidojas bērnu audzināšanas kļūdu rezultātā, kas savukārt tiek piellautas valstsun sabiedrības attieksmē pret pret civilizētas sabiedrības pamatnosacījumiem. Vispirms no neatkrības sākuma perioda bērnus mācīja par tiesībām atraujot tās no pienākumiem neskatotiesuz to, ka Bērnu tiesību likumā noteiktibērna pienākumi pret ģimeni, sabiedrību un valsti. Bez tam ir psihiarupētījumsVācijā, ka, ja bērnam no dzumšanas neiemāca, ka ir sarkanā robeža kuru nedrīkst pārkapēt ne kliedzot, ne spārdoties, tad bērnā vidojas viņa iegribu panāķšana ar vardarbīb-es tā grbu un es tā daru. Un tālā jau veidojas vardarbīgs pieaugušais. Jā velamies veidot civilizētusabiedrību ir jāpievēršuzmanība klasiskajām vērtbām-garīgajām, morālalām, darba tikumam, tikumībai ne tikai bērnu audzināšanā, bet arī saskarsmē starp pieaugušajiem, mazāk publiski apspriest cilvēku fiziskās tieksmes, bet rakstīt par cilvēka godaprātu un pārējām klasiskām vērtībām, kas nosaka cilveka nozīmi sabiedrībā

Bērna dzīves lielākā nelaime ir viņa ''vecāks''. Tāpēc arī izaug tādi tupi kinži kuri citus apbižo.

Manuprāt, bērni būtu jāapmāca arī mācīties pašmācībā. Katrā ziņā talantīgākajiem, neatlaidīgākajiem, tas varētu izdoties. Kā tad agrāk nabadzīgi cilvēki mācījās, galvenokārt, pašmācības ceļā? Grāmatas ir, internets ir, ko vēl vajag? Un pa retam var konsultēties ar kādu speciālistu - pedagogu... Ja kolektīvs nepatīk, tad būtu iespējama pašmācība. Vai tad lieliem, talantīgiem jauniešiem vienmēr vajag to skolotāju? Dažreiz tāds noguris vai depresīvs skolotājs un tādi paši klasesbiedri, tikai traucē vai pat degradē.

Vai visi vienmēr var ļoti ērti justies jebkurā darba kolektīvā, partijā, klubiņā, ģimenē un kompānijā? Ir jābūt talantiem, veiksmei, labiem apstākļiem, lai tas izdotos. Un tas pats ir arī ar bērnu dārzu, skolu, augstskolu, armiju, dajebkuru kompāniju. Tā ir ļoti nopietna māksla. Ļoti, ļoti, ļoti nopietna lieta, kas ietekmē no pirmā līdz pēdējam elpas vilcienam.

kas intresanti tad nu tik visi skolā apcelti, piedzivojuši vardarbibu, emocionāli cietuši.... no kā ja jau visi tādus stāstus stumj? tad jau viens otru apcēla, sita, spidzināja. ja bez ironijas tad vispār tas pieder pie lietas- iemācities sadzivot, dot pretsparu vai atkāpties (skatoties kādu taktiku izvelies) saucas socializācija . ja to neapgūst tad pēc tam mocās visu dzīvi un visi vainigi ka savulaik nav apguvis vienkāršas sadzives pamatiemaņas