Mācību gada sākumā Latvijas sabiedrību sašūpojušo skandāls skolu izglītības programmā, kad 4. klases vielā iekļauts temats par dzimumiem, to dažādību, maiņu, nepieņemšanu un izpratni. No skolu programmām šī jūtīgā viela ir izņemta, bet ko iesākt ar šo "karsto kartupeli"? Vai par to izglītoties, lasot internetā, runājot ģimenē, vai nav jārunā vispār? Sarunu šovā "Zilonis studijā" savā stāstā dalās grima māksliniece un stiliste Diāna, kura ir mainījusi dzimumu.
Diāna pārstāv salīdzinoši jaunu ideju, kuras piekritēji uzskata – ja es jūtos kā pretējā dzimuma pārstāvis, es jau tas esmu. Par to, kad viņa veikusi dzimuma maiņu, Diāna publiski nerunā. Plašākai sabiedrībai viņa neatklāj arī savu vecumu. "Es nejūtos komfortabli tajā dalīties," viņa skaidro sarunu šovā "Zilonis studijā".
Jautāta, kādos apstākļos viņa pieņēma lēmumu par dzimuma maiņu, Diāna saka: "Tas bija tad, kad es sāku apmeklēt speciālistus – psihologus, psihoterapeitus un psihiatrus. Jo līdz tam sabiedrības lielā stagnācija, troksnis man īsti neļāva sevī ieklausīties. Pēc tam, kad es atradu savu iekšējo balsi, tālāk pati varēju veidot lēmumus."
Pie speciālistiem Diāna vērsās "sabiedrības trokšņa" dēļ. "Patiesībā tas bija par citām problēmām. Es vienmēr zināju, ka man ir jautājumi par dzimuma identitāti, bet ilgi laiku es to neapzinājos. Es to pat biju izsvītrojusi, jo man arī bija transfobisks priekšstats par to, līdz es beidzot ieklausījos tieši sevī.
Sabiedrībā vienmēr ir stereotipi, kādai ir jābūt sievietei un kādam jābūt vīrietim. Manā gadījumā tas mani tik ļoti neietekmēja, lai gan pretestība no sabiedrības puses bija liela. Es gandrīz vienmēr esmu sievišķīgi izskatījusies, bet es pati nodalu izskatu no dzimuma, jo tam īsti nav būtiskākās nozīmes. Tas, kā es savu dzimumu visdziļāk izjūtu, ir enerģētiski, tā ir piederības sajūta konkrētai kopienai. Es domāju, mums katram ir svarīgi izjust piederību kādai kopienai. Piemēram, es esmu latviete, esmu no Jelgavas un es esmu sieviete – transpersona," stāsta Diāna.
Pasaulē viņa nāca kā zēns, un vecāki deva vārdu Oskars. "Es vienmēr apzinājos, ka neesmu vīrietis. Bija laiks, kad es vairāk identificējos kā nebināra persona. Bet iesmels, kāpēc to tik ilgi turēju spītā, tāpēc ka bērnībā "meitene" tika izmantots kā aizvainojums. Mani tā bieži saukāja, bet, līdz es to atlaidu, varēju sevi vairāk izprast," stāsta Diāna.
Viņa uzskata, ka transformācija no viena dzimuma otrā notiek visu dzīvi: "Tas nav process, kuru tu sāc, pabeidz un tad tu esi."
"Es vēl neesmu veikusi neatgriezenisko ķermeņa apakšdaļas operāciju, jo tas ir ļoti nopietns lēmums, kas ļoti jāpārdomā. Es atzīšos, ka es sliecos uz to pusi, bet vēl ar speciālistiem strādāju pie tā, kas ir mana vēlme un kas ir sabiedrības spiediens," viņa skaidro..
Diāna uzskata – teiciens par piedzimšanu nepareizajā ķermenī ir "nolietots un vecs". "Ir transpersonas, kuras skaidri var apgalvot – esmu piedzimusi nepareizajā ķermenī, kas ir sarežģītāka situācija, kur hormonu terapijas un operācijas ir īpaši nepieciešamas, bet katram ir ļoti individuāls ceļš. Man to nepatīk saukt par dzimuma maiņu, es to sauktu par dzimuma pilnveidošanu. Mēs nemainām, mēs pilnveidojam.
Mans individuālais ceļš patiesībā bija caur sevis iemīlēšanu, nevis ka es sevi ienīdu un man vajadzēja darīt visu, lai es maksimāli mainītos, jo tad es jutīšos uz visiem simt, bet es apzinājos sevi, iemīlēju un pilnveidoju."
Jautāta, kas neļāva sevi iemīlēt kā Oskaru, Diāna skaidro: "Es iemīlēju sevi kā Oskaru, bet jāsaprot, ka ir lietas, ar kurām nevaram pilnvērtīgi funkcionēt. Mans mērķis ir nevis maksimāli pietuvināties tam, ko sabiedrība uzskata par sievieti, bet saprast to, kas strādā priekš manis." Citiem vārdiem, Diāna sev rada jaunu izpratni par to, kāda ir sieviete.
Diāna norāda – ne vienmēr vizuālajam izskatam un stilam ir saistība ar dzimumu. Viņa ievērojusi, ka pietiekami daudz vīriešu, kuri ģērbjas stereotipiski sievišķīgi un otrādāk. Viņasprāt, ne vienmēr tas saistās ar lēmumu mainīt savu dzimuma identitāti: "Tas var būt kā papildu rīks, bet nekad tas nav noteicošais."
Nesakritība starp bioloģisko dzimumu un iekšējo sajūtu var pastāvēt arī pusaudžiem. "Pirmkārt, jāsaprot, ka cilvēks, īpaši cilvēka psihe, ir ļoti sarežģīta. Parasts cilvēks nevar nosaukt visus augus uz pasaules, kāpēc lai mēs varētu atklāt visas iespējamās cilvēka iespējamības. Otrkārt, jāsaprot, ka vislielākā problēma ir tā, ka cilvēkiem trūkst atbalsta un ir lielais nicinājums. Tāpēc, manuprāt, skolās par to būtu jāstāsta. Ko bērnam visvairāk vajag? Atbalstu," saka Diāna.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Runājot par saviem atbalstītājiem un to, kā tuvinieki reaģēja uz viņas dzimuma maiņu, Diāna stāsta – visatbalstošākie bija draugi, pēc tam – speciālisti. Ģimene viņas dzimuma maiņu joprojām līdz galam nav pieņēmusi. "Man jāatzīst – man nav bijusi trakākā ģimene, bet nav arī bijusi atbalstošākā. Viņi cenšas mani uzrunāt manā pareizajā formā. Protams, ne visiem tas sanāk. Es šobrīd vairāk runāju par vecākiem. Viņi cenšas pierast pie tā," stāsta Diāna.
Agnese Drunka, Oskars Lepers un Lelde Ceriņa uz studiju aicina dažādu jomu pārstāvjus, lai kopā dalītos pieredzē un aplūkotu sabiedrībā aktuālus tematus, par kuriem skaļi runāt vai pat apvaicāties bieži vien ir neērti. Projektu “ Zilonis studijā” finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Zilonis studijā” saturu atbild SIA All Media Latvia.
