Olimpiskās spēles – no Olimpijas kalna līdz Rio pludmalēm

Spēļu nosaukums radies no vietas, kur tās notika — Olimpijā, Peloponēsas pussalas ziemeļrietumos, kur atradās viena no lielākajām antīkās Grieķijas svētvietām – Zeva templis. Vietas izvēle bija ļoti atbilstoša olimpiskajām spēlēm – tās tika rīkotas par godu Zevam!

Olimpisko spēļu obligāts nosacījums bija vispārējs pamiers, kura laikā bija aizliegti visu veidu kari un konflikti. Uzvarētājus apbalvoja ar savvaļas olīves vainagu, liekot uzkāpt uz trijkāja postamenta un rokās ieliekot palmas zaru. Citu balvu nebija, kā vien gods būt uzvarētājam, taču dzimtenē to gaidīja dažādas privilēģijas un vispārēja cieņa, jo ar savu uzvaru sportists vairojis savas valsts labo slavu. Atēnas bija vienīgā pilsētvalsts, kur saviem olimpisko spēļu uzvarētājiem izsniedza arī naudas prēmiju. Savukārt Pritanejā tam piešķīra mūža pensiju.

Par visu laiku dižāko antīko laiku olimpieti uzskata Leonīdu no Rodas salas, kurš četrās olimpiskajās spēlēs izcīnīja 12 uzvaras. Vēl vienu seno laiku varonis ir pankrationa cīnītājs Arihions no Tigalejas. 54. olimpiskajās spēlēs Arihions mira nosmokot tvērienā, taču tika atzīts par uzvarētāju, jo viņa pretinieks, nespējot izturēt sāpes tvērienā izlauztajā kājā, atzina sevi par zaudētāju (nemaz nepamanot, ka pretinieks miris). Skatītāju ovāciju pavadītu, Arihiona līķi vainagoja ar uzvaras vainagu.

Kristietībai kļūstot par Romas impērijas vienīgo valsts reliģiju, vispārējā pagānisma vajāšanas un iznīdēšanas vārdā 394. gadā tika aizliegtas arī Olimpiskās spēles, bet Olimpijas Zeva templis 426. gadā nodedzināts.

Barons Pjērs de Kubertēns un olimpisko spēļu atjaunošana

1894.gada 23.jūnijā Parīzē, Sorbonnā barons Pjērs de Kubertēns saaicināja starptautisku kongresu, kurā nāca klajā ar ideju atjaunot antīkās Grieķijas olimpisko spēļu tradīciju kā no politikas absolūti nošķirtām starptautiskām sporta spēlēm, kurās galvenais ir sports, nevis valstu ambīcijas. Atsaucība bija necerēti plaša, un tūdaļ šajā pašā kongresā tika nodibināta Starptautiskā olimpiskā komiteja, par kuras prezidentu ievēlēja grieķu komersantu Demetriosu Vikelasu, bet de Kubertēnu — par tās ģenerālsekretāru. 1896.gadā olimpiskās kustības atjaunotājs kļuva par SOK prezidentu. 1916.gadā, gatavojoties uzvilkt mundieri un doties uz fronti, de Kubertēns nolika savas prezidenta pilnvaras, jo uzskatīja, ka olimpiskie principi un līdzdalība politikā nav savienojami, un aicināja ievēlēt šajā amatā Žofruā de Blonē kā neitrālās Šveices pilsoni. 1919. gadā de Kubertēnu atkal ievēlēja par SOK prezidentu. Pēc 1924. gada olimpiskajām spēlēm Pjērs de Kubertēns atstāja SOK prezidenta posteni, taču palika par goda prezidentu līdz mūža galam. Pjērs de Kubertēns mira 1937. gadā Šveicē, apglabāts Lozannā, bet viņa sirds apglabāta senajā Olimpijā.

Modernās olimpiskās spēles – no Atēnām līdz Rio

Pirmās modernās olimpiskās spēles notika Grieķijas galvaspilsētā Atēnās no 1896. gada 6.aprīļa līdz 1896.gada 15. aprīlim. Tās bija pirmās olimpiskās spēles kopš 393. gada. Spēļu organizēšana stipri atšķīrās no mūsdienu prakses. Netika celts olimpiskais ciemats, savu dzīvošanu Atēnās sportisti apmaksāja paši. Vairāki ārzemju sportisti piedalījās sacensības tikai tāpēc, ka vienkārši tobrīd atradās Atēnās. Sacensības notika deviņos sporta veidos – cīņu sportā, paukošanā, peldēšanā, riteņbraukšanā, svarcelšanā, šaušanā, tenisā, vieglatlētikā un vingrošanā.

Pēc 120 gadiem, jau XXI olimpiskajās spēlēs Riodežaneiro piedalās jau vairāk nekā 10 000 sportistu no 206 valstīm. 31 sporta veidā tiks sadalīti 306 medaļu komplekti. Spēles tiks aizvadītas 33 stadionos Riodežaneiro, kā arī pa vienam stadionam Sanpaulu, Beluorizonti, Salvadorā, Braziljā un Manausā.