Neparastais prāts: kā Jeļena Česnokova kļuva par pasaules čempioni ātrajā dambretē un uz ko mērķē tālāk

Jeļena bija tikai astoņus gadus veca, kad viņas vecāka māsa nolēma viņu ievest īpašajā dambretes piedzīvojumā.

Īss laiks pagāja, un Jeļenas vecāki sāka novērot, ka Jeļenai piemīt īpašs talants – loģiskā domāšana. Kļuva skaidrs, ka šī prātu spēle varētu būt vairāk nekā vienkārša izklaide.

Dambretē Jeļena ne tikai izbauda aizraujošo spēli, bet tā kļuvusi arī par viņas iedvesmu personīgajā dzīvē. Tomēr viņa arī studē ekonomiku Itālijā, apgūst itāļu valodu, runā arī spāniski un vēl velta laiku sportam. Kā visu paspēt, bet atstāt vietu arī dambretei –  tā īsumā gribētos raksturot Jeļenu.

Izcīnītais pasaules čempionāta tituls dambretē Jeļenai nozīmē ļoti daudz, taču tagad viņa vēlas saglabāt mieru un turpināt iesākto.

Kā tu sevi raksturotu?

Esmu cilvēks, kurš izmanto visus savus iespējamos talantus un sasniedz savus mērķus.

Dambrete ir divu dalībnieku galda spēle, parasti ar 12 vai 20 kauliņiem katram uz 64 vai 100 lauciņos sadalīta kvadrātveida galdiņa. Vai tu atceries, kā sāki spēlēt dambreti?

Jā, protams! Dambreti es sāku apgūt, kad man bija astoņi gadi. Netālu no manas mājas bija jauniešu centrs, un tur mani bieži veda māsa, lai mēs kopā varētu spēlētu dambreti.

Kādu brīdi vēlāk mani vecāki sāka domāt par interešu pulciņiem, un viņi nolēma mani aizvest uz dambretes nodarbībām, nevilcinoties piekritu. Vecāki arī pamanīja, ka man piemīt ātra domāšana un neparasta loģika.

Kurā vecumā, tavuprāt, vislabāk sākt trenēties dambretē?

Saku no savas pieredzes, manuprāt, vislabāk ir sākt spēlēt apmēram no 7 līdz 8 gadu vecuma, kad bērns jau sāk domāt loģiski.

Kādas īpašības ir vajadzīgs izcilam dambretes spēlētajam?

Ir daudz prasību, bet svarīgākais ir izturība pret stresu, kā arī vienmēr jābūt gatavam uzņemties riskus. Sacensībās var rasties dažādas situācijas, un dažreiz ir nepieciešams pielikt papildu pūles, lai sasniegtu nepieciešamo rezultātu.

Izcilam spēlētājam ir jāsaglabā augsta koncentrācija, jo partijas var ilgt aptuveni četras stundas, un katrs gājiens prasa savādāku savu pieeju.

Mūžīgais jautājums no cilvēka, kurš ikdienā neinteresējas par šo sportu. Vai dambrete un šahs ir viens un tas pats?

Tām kopīgs ir tikai viens galds, uz kura notiek spēle. Stratēģijas, taktikas un kombinācijas darbojas atšķirīgi. Es, piemēram, neprotu spēlēt šahu. Man ir tikai pamatzināšanas par figūru kustībām, bet tas man nepalīdz šaha spēlē.

Dambrete pasaulē tiek atzīta par vienu no attīstošākajām prāta spēlēm. Pēc tavām domām, kā šis sports palīdz cilvēkam?

Dambrete prasa domāšanu vairākos gājienos uz priekšu, tādējādi attīstot dzīves plānošanas prasmes. Turklāt dambretes spēlēšana veicina loģisko izpratni, un pēc nodarbībām var risināt citus sarežģītus uzdevumus, kas neaprobežojas tikai ar spēli.

Šajā prāta sportā oficiāli atzīti divi paveidi – 64 un 100 lauciņu dambrete. Kurš no tiem ir sarežģītāks?

100 lauciņu dambrete ir visgrūtākā, jo tur ir vairāk iespēju veikt gājienus un daudzveidīgas variācijas, ko vari izpildīt. Man šī spēle šķiet daudz interesantāka, jo ir vairāk iespēju novietot kauliņus dažādos veidos.

Kādu paveidu pārstāvi tu?

Es pārstāvu tikai un vienīgi 100 lauciņu dambreti! Vienmēr ir labāk koncentrēties uz vienu lietu.

Tas nozīmē, ka šajā dambretes paveidā notiek arī galvenās oficiālās sacensības?

Jā, 100 lauciņu dambretē notiek sacensības, piemēram, pasaules un Eiropas čempionāti, kā arī Pasaules kausa izcīņas.

Kā tu sagatavojies savām dambretes svarīgākajām spēlēm vai sacīkstēm?

Cenšos pirms svarīgām sacensībām vairāk domāt par specifiskām kombinācijām, spēlēt internetā un, ja jūtu nepieciešamību, atkārtoju vēl dambretes teoriju.

Pastāsti mums vairāk – vai tu izmantoji kaut kādu specifisku stratēģiju, lai triumfētu meistarsacīkstēs?

Man nebija konkrētas taktikas. Es vienkārši vēlējos spēlēt savu spēli, kas man padodas, un centos parādīt labus rezultātus katrā mačā. Mana stratēģija bija izmantot visas iespējas, vai tā būtu uzvara vai neizšķirts ar stipru spēlētāju.

Varu tikai teikt, ka šajās sacensībās biju psiholoģiski stiprāka par pretiniecēm, un tas palīdzēja daudz.

Tas skan skaisti – pasaules čempione simtlauciņu ātrajā dambretē! Ko tev nozīmē izcīnītais tituls?

Tā uzvara man ir ļoti svarīga, jo es nekad neesmu ieguvis pirmo vietu pieaugušo individuālajās sacensībās. Man bija tikai pirmās un otrās vietas jauniešu kategorijā.

Un tas ir tikai sākums visam. Kas notiek tagad? Atpūties?

Precīzi teikts! Pašlaik turpinu studēt, kā arī gatavojos nākamajām sacensībām. Šajā laikā cītīgi gatavošos augstskolas eksāmeniem.

Paejot malā no taviem panākumiem. Starp Latvijas titulētajiem dambretistiem ir Guntis Valneris, Zoja Golubeva, Vladimirs Vigmans un Andris Andreiko. Tu sevi tagad vari pieskatīt pie šī saraksta?

Nevaru, jo šie dambretisti ir sasnieguši ļoti īpašus rezultātus klasiskajās sacensībās, un viņiem ir daudz lielāka pieredze nekā man. Man ir tikai jāturpina attīstīties un uzlaboties.

Kāpēc tu nevari?

Pieredze un zināšanas. Viņi ir dambretes lielmeistari, kamēr pati esmu tikai ceļā uz to. Viens izcīnītais tituls nedod priekšrocības!

Negribas ticēt, ka tu ikdienā visu laiku esi pie galda un spēlē dambreti. Kā izskatās tava ikdiena?

Tā nav. Pašlaik koncentrējos uz studijām. Pavisam nesen sāku studēt maģistratūru Boloņas Universitātē Ekonomikas fakultātē Itālijā, un tas prasa daudz pūļu. Mana ikdiena pārsvarā sastāv no mācībām, draugiem, sporta un, reizēm, ceļojumiem.

Ja mēs izsvītrojam no tavas dzīves dambreti. Vai tev ir kaut kādi citi interesanti hobiji ar ko tu nodarbojies?

Jā! Viena no pēdējā laikā interesantākajām lietām man ir valodas apguve. Pašlaik mācos itāļu valodu, un pirms studijām apguvu spāņu valodu. Tāpat kā sporta treniņus, to neuzskatu par hobiju, bet gan kā nepieciešamību manā dzīvē.

Ieleksim ātri atpakaļ dambretes sportā. Tavs dīvainākais atgadījums sacensībās?

Atceros, ka vienās Ķīnas sacensībās mačs noslēdzās ar iznākumu, ko varētu nosaukt par amizantu. Pretiniece dominēja visu laiku, tomēr mača gaitā es sajaucu līnijas un netīšām paņēmu nost trīs kauliņus, kas, protams, bija nepareizi. Pretiniece neko neteica, un mēs spēli pabeidzām ar draudzīgu neizšķirtu.

Tikai pēc spēles beigām sāku saprast, ka es biju kļūdījusies. Man ļoti paveicās, jo citādi es būtu zaudējusi maču.

Mūsdienās visas tehnoloģijas pārņem mūsu dzīvi – datori, telefoni un televizori. Tas nekādi neietekmē dambreti?

Ietekmē! Pirms trim gadiem attālinātās sacensības pārsvarā nebija iedomājamas, taču tagad tās ir kļuvušas par normu. Viedtālruņos nepārtraukti attīstās dambretes īpašās programmas, kas ļauj ātri un precīzi analizēt dažādas kombinācijas. Tagad dambreti var apgūt jebkurš, nav pat jāiet āra no mājas.

Vai dambrete ir kaut kādā veidā mainījusi tavu dzīvi ārpus spēles?

Savā ikdienas dzīvē vairāk pievēršu uzmanību detaļām. Tieši dambretē vienmēr ir svarīgi ievērot nianses. Tāpat sacensības man palīdz paplašināt redzesloku un iepazīties ar dažādiem cilvēkiem.

Tev jāturpina sevi un pārējos iedvesmot ar šo īpašo sportu! Intervijas nobeigumā vēlētos vaicāt – kā tu sevi redzi pēc pieciem gadiem?

Ceru, ka man izdosies pietuvoties Latvijas dambretes lielmeistaru sarakstam un turpināšu izbaudīt katru foršo mirkli, kas dzīvē ir dots.

Paldies par interviju, Jeļena. Turpini nest Latvijas vārdu pasaulē un tiekamies virsotnēs!

Jums arī paldies!