Bronza, kritums un atgriešanās – Harija Vītoliņa pieci gadi Latvijas izlases priekšgalā
Harijs Vītoliņš Latvijas hokeja izlases galvenā trenera amatā ir nostrādājis vairāk nekā piecus gadus, un šajā laikā valstsvienība piedzīvojusi gan vēsturiskāko panākumu savā pastāvēšanas vēsturē, gan turnīrus, kuros rezultāts nav bijis tāds, uz kādu komanda cerējusi.
Taču, skatoties uz Vītoliņa paveikto kopumā, viena lieta ir neapstrīdama – Latvijas izlase viņa vadībā ir kļuvusi par komandu, kas pasaules čempionātā vairs ne tikai cīnās par palikšanu elitē, bet atsevišķos turnīros spējusi nostāties līdzās pasaules hokeja lielvalstīm.
Viss sākās ar sarežģītu uzdevumu
Vītoliņš Latvijas izlases vadību pārņēma 2021. gada vasarā, nomainot kanādieti Bobu Hārtliju.
Viņam nebija jābūvē komanda no nulles – Latvijas izlase jau bija nostabilizējusies pasaules čempionāta elitē, taču priekšā bija ļoti svarīgs uzdevums.
Latvijai bija jāatgriežas olimpiskajā turnīrā.
Vītoliņa vadībā tas arī tika paveikts. 2021. gada augustā Rīgā notikušajā olimpiskās kvalifikācijas turnīrā Latvijas izlase uzvarēja visās trīs spēlēs un nopelnīja ceļazīmi uz Pekinas olimpiskajām spēlēm.
Pekina gan neizvērtās par Latvijas hokeja veiksmes stāstu. Grupā tika piedzīvoti trīs zaudējumi, tostarp 2:5 pret Slovākiju, un pēcāk zaudējums Dānijai kvalifikācijas kārtā. Latvijas izlase turnīru noslēdza 11. vietā.
Tas bija viens no pirmajiem atgādinājumiem, ka Vītoliņa darbs pie valstsvienības stūres nebūs tikai stāsts par uzvarām.
2022. gada pasaules čempionāts – pirmie soļi
Pirmajā pasaules čempionātā Vītoliņa vadībā Latvija ierindojās desmitajā vietā.
Komanda turnīru sāka ar zaudējumu ASV, bet pēc tam uzvarēja Norvēģiju, Lielbritāniju un Austriju.
Īpaši svarīga bija uzvara pār norvēģiem, kas ļāva Latvijai atgūt pārliecību pēc neveiksmīgā sākuma, tomēr ceturtdaļfinālam ar to nepietika.
Latvija finišēja sestajā vietā savā grupā un turnīru noslēdza desmitajā pozīcijā. Tas nebija rezultāts, kas liktu runāt par jaunu ēru Latvijas hokejā, taču nākamais gads mainīja pilnīgi visu.
2023. gads – turnīrs, kas mainīja Latvijas hokeja vēsturi
Ja jānosauc viens turnīrs, ar kuru Vītoliņa darbu pie Latvijas izlases stūres visbiežāk asociēs, tad atbilde ir skaidra – 2023. gada pasaules čempionāts.
Latvija turnīru sāka Rīgā, bet izšķirošās spēles aizvadīja Tamperē. Grupas turnīrā tika izcīnītas uzvaras pār Čehiju, Norvēģiju, Slovēniju, Kazahstānu un Šveici, bet ceturtdaļfinālā Latvijas izlase sagaidīja vienu no lielākajiem pārbaudījumiem.
Pret Zviedriju latvieši izdarīja to, ko iepriekš pasaules čempionātos nebija izdevies paveikt – uzvarēja ar 3:1 un pirmo reizi vēsturē sasniedza pasaules čempionāta pusfinālu.
Tas jau pats par sevi bija vēsturisks panākums.
Pusfinālā Latvija piekāpās Kanādai, bet bronzas spēlē sekoja viens no neaizmirstamākajiem mačiem Latvijas sporta vēsturē.
Uzvara 4:3 pagarinājumā pret ASV. Un pirmā pasaules čempionāta medaļa Latvijas hokeja vēsturē.
Vītoliņš pēc mača šo bronzu nosauca par "mazo zeltu" un, raugoties no Latvijas hokeja vēstures perspektīvas, šāds vērtējums nav pārspīlēts.
Viena no būtiskākajām lietām, ko Vītoliņa ēras vērtējumā nevajadzētu aizmirst, ir tas, ka Latvijas izlase 2023. gadā neuzvarēja turnīrā tikai ar vienu sensacionālu spēli.
Komanda spēja uzvarēt vairākas spēles, kurās pretinieks bija favorīts vai vismaz līdzvērtīgs. Latvijas hokejisti pirmo reizi ne tikai aizkļuva līdz ceturtdaļfinālam, bet uzvarēja tajā un vēlāk izcīnīja medaļu.
Pēc vēsturiskās bronzas – grūtākais posms
Pēc 2023. gada panākuma Vītoliņam radās jauns izaicinājums – latiņa bija pacelta ļoti augstu.
2024. gadā no Latvijas izlases tika gaidīts vēl viens ceturtdaļfināls, taču tas neizdevās.
Latvija grupā ieguva piekto vietu un kopvērtējumā ierindojās devītajā pozīcijā. Izšķirošajā mačā pret ASV latvieši zaudēja ar 3:6, lai gan spēles gaitā spēja samazināt deficītu līdz vieniem vārtiem.
Šis turnīrs bija labs piemērs tam, kāpēc vienu treneri nevar vērtēt tikai pēc viena panākuma.
Pēc vēsturiskās bronzas sekoja divi turnīri, kuros komanda līdz ceturtdaļfinālam netika.
Pēc galvu reibinošā 2023. gada turnīra nākamie divi pasaules čempionāti sagādāja vilšanos, Latvija izcīnīja attiecīgi devīto un desmito vietu, ceturtdaļfinālu nesasniedzot.
Taču arī 2025. gada čempionātā bija spilgti momenti. Latvija pārspēja Franciju, Slovēniju un Slovākiju, turklāt uzvara pār slovākiem ar 5:1 saglabāja reālas cerības uz ceturtdaļfinālu.
Izšķirošajā spēlē pret Austriju gan tika piedzīvots zaudējums, un turnīrs bija galā.
2026. gads – atgriešanās starp labākajām
Pirms 2026. gada pasaules čempionāta Latvijai nebija vieglākā situācija.
Komandā notika paaudžu maiņa, un Vītoliņam bija jāatrod līdzsvars starp pieredzējušajiem līderiem un jaunajiem spēlētājiem.
Šajā turnīrā pirmo reizi nopietni sevi starptautiskajā līmenī pieteica vairāki jaunās paaudzes spēlētāji, tostarp Sandis Vilmanis un Alberts Šmits, kamēr līdera un kapteiņa lomu uzņēmās Rūdolfs Balcers.
Grupas turnīrā tika izcīnītas uzvaras pār Vāciju, ASV, Lielbritāniju un Ungāriju, bet zaudējumus piedzīvojot pret Šveici, Austriju un Somiju. Uzvara pār Ungāriju ar 6:0 ļāva Latvijai savākt 12 punktus un garantēt vietu labāko četriniekā grupā.
Šoreiz ceturtdaļfināls beidzās ar zaudējumu Norvēģijai – 0:2, kas fanu acīs arī nebija vēlamais rezultāts, ņemot vērā pretinieku, tomēr gala rezultāts bija sestā vieta. Un tas ir būtiski.
2026. gada sestā vieta kļuva par otro labāko Latvijas izlases rezultātu pasaules čempionāta vēsturē. Labāks ir tikai 2023. gada bronzas panākums.
Vītoliņa pasaules čempionātu bilance
Piecu pasaules čempionātu laikā Vītoliņš Latvijas izlasi aizvedis no desmitās vietas līdz bronzai, pēc tam piedzīvojot kritumu un atkal atgriežoties starp turnīra astoņām labākajām komandām.
Kopumā šajos piecos pasaules čempionātos Latvija Vītoliņa vadībā aizvadījusi 39 spēles.
Divreiz izdevies sasniegt ceturtdaļfinālu, vienreiz pusfinālu, vienreiz izcīnīt medaļu un divas reizes komanda turnīru noslēgusi labāko sešiniekā.
Šie skaitļi diezgan labi parāda Vītoliņa darba amplitūdu, viņa laikā Latvija nav kļuvusi par stabilu pasaules hokeja superkomandu, taču ir parādījusi, ka labā dienā spēj uzvarēt arī pretiniekus, kuriem ir daudz lielāks spēlētāju resurss.
No "izdzīvot" uz "izmantot iespēju"
Vītoliņa laikā mainījies arī Latvijas izlases domāšanas veids.
Iepriekš pasaules čempionātos Latvijai bieži vien galvenais uzdevums bija pēc iespējas ātrāk savākt nepieciešamos punktus, lai nerastos jautājumi par palikšanu elitē.
Tas nenozīmē, ka Latvija pēkšņi kļuvusi spēcīgāka par hokeja lielvalstīm. Taču tā ir kļuvusi pretiniekam neērtāka. Un Vītoliņa lielākais nopelns, iespējams, nav pat konkrēta taktiskā shēma vai kāda veiksmīga maiņu kombinācija.
Viņš ir panācis, ka Latvijas izlase uz lielajām spēlēm dodas ar sajūtu – mēs varam uzvarēt.
Treneris, kurš nav baidījies mainīt lomas
Vēl viena Vītoliņa darba iezīme ir spēja mainīt spēlētāju lomas.
Piemēram, 2026. gada čempionātā viņš arvien vairāk uzticējās jaunajiem spēlētājiem, bet vienlaikus saglabāja pieredzējušo hokejistu nozīmi.
Rūdolfs Balcers kļuva par vienu no komandas galvenajiem līderiem un 2026. gada čempionātā uzstādot Latvijas izlases rekordu, proti, septiņi vārtus vienā pasaules čempionātā.
Savukārt jaunie spēlētāji ieguva iespēju spēlēt situācijās, kurās agrāk valstsvienībā dominēja pieredzējušākie hokejisti.
Intervijā LTV Harijs Vītoliņš norādīja, ka Latvijas izlase ir unikāla ar to ka tā katru gadu tiek būvēta no jauna, ņemot vērā individuālas spēlētāju sezonas, jauno spēlētāju potenciālo izaugsmi un spēlētāja pienesumu izlasei katru gadu.
Vītoliņa ēra nav bijusi tikai perfekta
Pēc bronzas medaļas 2024. un 2025. gada pasaules čempionātos Latvija nespēja iekļūt ceturtdaļfinālā.
Arī 2026. gada olimpiskajās spēlēs rezultāts nebija tāds, kādu vēlējās Latvijas hokeja sabiedrība. Milānas turnīrā Latvija izcīnīja vienu uzvaru – 4:3 pār Vāciju un noslēdza sacensības desmitajā vietā.
Tāpēc būtu nepareizi Vītoliņa darbu vērtēt tikai caur 2023. gada bronzas prizmu.
Viņam ir arī neveiksmīgi turnīri, spēles, kurās taktiskie lēmumi izraisījuši jautājumus, bijušas situācijas, kad Latvijas izlase nav spējusi izmantot savas iespējas, taču tieši šeit parādās kopējā statistika.
Vītoliņa vadībā Latvija nav regulāri kritusi ārpus pasaules čempionāta labāko desmitnieka. Gluži pretēji – labākajos turnīros tā ir bijusi starp labākajām komandām.
Un tagad – vēl viena sezona
2026. gada augustā Latvijas Hokeja federācija paziņoja par sadarbības turpināšanu ar Vītoliņu vēl uz vienu sezonu. Tas nozīmē, ka 2027. gada pasaules čempionātā viņš Latvijas izlasi vadīs jau sesto reizi.
Tas pats par sevi ir vēl viens rādītājs. Latvijas izlases treneru amatā pēdējās desmitgadēs reti kurš speciālists ticis pie tik ilga uzticības kredīta.
Iemesls ir saprotams Vītoliņa bilancē ir kaut kas tāds, ko Latvijas hokejā iepriekš nebija izdevies sasniegt nevienam citam trenerim.
Taču tagad ar šo sasniegumu vairs nepietiek. Bronza ir vēsture un sestā vieta ir vēsture.
Nākamais uzdevums ir daudz sarežģītāks, pierādīt, ka 2023. gads nebija Latvijas hokeja zelta mirklis, bet sākums jaunai kvalitātei.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
