Eksperti: No ASV basketbola izlases dominances pāri palikusi viena metiena tiesa
Parīzes olimpisko spēļu vīriešu basketbola turnīrā uzvarēja galvenā favorīte – NBA zvaigznēm pārpildītā ASV izlase, taču šis turnīrs daudziem noteikti radījis pārdomas par to, vai tik ASV izlases dominancei starptautiskajā basketbolā nav pienācis gals.
Pēc tam, kad Starptautiskā Basketbola federācija (FIBA) 1989. gadā mainīja noteikumus, kas atļāva tās organizētajās sacensībās piedalīties NBA spēlējošajiem basketbolistiem, ASV izlase ir gandrīz vienmēr dominējusi olimpiskajās spēlēs. Basketbola faniem viszināmākā droši vien varētu būt 1992. gada Atlantas olimpisko spēļu komanda, kurā vēlāk izpelnījās "Sapņu komandas" statusu. Maikls Džordans, Skotijs Pipens, Čarlzs Bārklis, Maģiskais Džonsons, Džons Stoktons, Karls Melouns, Larijs Bērds, Klaids Drekslers un Patriks Jūings bija spilgtākās šīs komandas zvaigznes, bet pats galvenais bija laukumā rādītā basketbola kvalitāte – astoņos olimpiskā turnīra mačos izcila bilance un pretinieki tika grauti nežēlojot – vidēji ar 43,8 punktiem spēlē. Vissīvāko pretestību izrādīja Horvātijas izlase, kuru finālā ASV izlase apspēlēja ar 117:85.
Arī turpinājumā tikai vienā olimpiskajā turnīrā ASV nav ieguvusi zeltu un tas notika 2004. gadā Atēnās, kad amerikāņi "pa biksēm" dabūja pat trīs mačos. Šo sāpīgo pieredzi piedzīvoja tādas NBA zvaigznes kā Lebrons Džeimss, Karmelo Entonijis, Alens Aiversons, Dveins Veids, Tims Dankans un vēl virkne visiem zināmu basketbolistu. Kā ļauns murgs ASV bija jau pats turnīra sākums – pirmais mačs pret Puertoriko izlasi, kurā rezultāta starpība kādu brīdi bija pat vairāk nekā -20, bet beigās – zaudējums ar 73:92.
Arī turpinājumā jeņķiem gāja kā pa kalniem – apakšgrupas mačā zaudēja Lietuvai (90:94), bet sāpīgākais noteikti bija klupiens Argentīnai pusfinālā – 81:89, kas bija tikai piektā ASV izlases neveiksme olimpiskajos turnīros. Beigās gan tika izcīnīta bronza, taču ASV izlases tēls kā komandai, kuru nevar uzvarēt, bija sabojāts.
Pēdējās trijās vasaras olimpiskajās spēlēs ASV ir uzvarējusi un to izdarījusi gana pārliecinoši: 2016 gada Rio spēlēs pretiniekus uzvarēja ar vidēji 22,5 punktiem, 2021. gadā Tokijā ar +20, bet Parīzē jau vairs tikai +19.
Basketbola apskatnieks Andrejs Siliņš pēc Parīzē redzētā secina, ka Eiropas basketbols ir straujiem soļiem pietuvojies ASV izlasei un tā vairs nespēj dominēt tā, kā tas bija iepriekš. Viņam daļēji piekrīt Tv3 un Go3 basketbola komentētājs Māris Lindenbaums.
Jā, atsevišķos turnīra posmos tiešām ASV dominēja. Apakšgrupu spēlēs īsā brīdī veica izšķirošus izrāvienus, kas ļāva mierīgi nospēlēt līdz beigām un uzvarēt. Tieši tas pats bija pret Brazīliju, kurai gan nebija resursu, lai spēkoties ar krietni spēcīgāku pretinieku. Sākot ar pusfinālu, to noteikti nevar saukt par dominanci. Te gan jāuzteic Serbijas spēja "spēlēt paslēpes", jo apakšgrupu mačā viņi īsti pat nemēģināja apdraudēt ASV izlasi un pieslīpēja savu spēli. Serbija bija izcili izpildījusi savu mājasdarbu.
Pieminētajā pusfināla mačā ilgu laiku laukumā pārāka bija Serbijas izlase, kura vadībā bija 35 no 40 spēlētājām minūtēm un tikai pateicoties Stefana Karija tālmetieniem, un Serbijas izlases apjukumam, spēja pēdējo ceturtdaļu uzvarēt ar 32:15 un visu maču ar 95:90.
To, ka bija reāli uzvarēt ASV, mēs jau redzējām savām acīm. Dobriča neiemestais pilnīgi brīvais tālmetiens varēja pavērst iznākumu uz pavisam citu pusi. To var saukt par veiksmi, bet, klišejās runājot, veicas stiprajiem, un Serbijas – ASV duelī stiprie izrādījās amerikāņi. Viņiem bija individuāli meistarīgāki spēlētāji, īpaši ārējā līnijā, kas arī bija panākumu atslēga. Gribam vai negribam to atzīt, mūsdienās tieši no "ball handleru" spējām lielākoties ir izšķiroši tas, uz kuru pusi var nosvērties svaru kausi.
TV3 un "Go3 Sport" basketbola komentētājs un eksperts Guntars Jonāns uzskata, ka, ja par mērauklu ņem 1992. gada "Dream team" parādīto sniegumu pret pretiniekiem, tad šoreiz ASV nedominēja, bet spēlēja pārliecinoši. Maču pret Serbiju viņš min kā piemēru tam, ka ir uz basketbola kartes ir izlases, kuras spēj uzvarēt šī brīža ASV komandu.
Te gan jāpiebilst, ka arī finālā Francija spēja izrādīt pretestību. ASV francūžus vinnēja ar 98:87.
https://www.youtube.com/watch?v=qhVWl2Xlq0I
Daudz diskusiju bija par ASV izlases galvenā trenera Stīva Kera lēmumiem, kas visskarbāk skāra jaunizcepto NBA čempionu Džeisonu Teitumu, kurš šajā izlasē tika pie ļoti simboliskas lomas. Daudz spēlēja veterāni – 39 gadus vecais Džeimss, 35 gadus vecais Durants un 36 gadus vecais Karijs, kurš izšķirošajos mačos bija galvenais ierocis uzbrukumā. Maz pie spēlēšanas tika arī pēdējo sezonu viens no rezultatīvākajiem NBA spēlētājiem Džoels Embīds.
Protams, ka ASV izlase uz citu izlašu fona atšķiras ar to, ka tai ir ļoti iespaidīgs NBA spēlējošo spēlētāju skaits.
Iespējams, ka ārpus ASV izlases sastāva palika jaudīgāki spēlētāji. Kā pirmais prātā nāk Kavai Lenards vai Pols Džordžs. Tādai izlasei kā ASV izlasei tas nav būtiski. Interesanti, ka NBA finālsērijas vērtīgākais spēlētājs Džeilens Brauns netika iekļauts sastāvā, kas, manuprāt, ir rets gadījums. Vai tā būtu labāka komanda ar šiem spēlētājiem? Tas ir ļoti labs jautājums. Teitums izgāja laukumā četros mačos, NBA labākais piespēlētājs Haliburtons – trijās. Svarīgākajās spēlēs tomēr Kers uzticējās pieredzējušajiem spēlētājiem un viņi sevi attaisnoja.
Siliņš uzskata, ka šī olimpiāde ir signāls tam, ka basketbola līmenis starp ASV un Eiropas izlasēm ir izlīdzinājies.
Domāju, ka šis bija labs signāls tam, ka Eiropa nāk tuvāk. Arī Āfrika var nākt, ko rādīja mana iemīļotā Dienvidsudānas izlase, bet tur, iespējams, tomēr ir nedaudz lielāks attālums līdz ASV, jo, ja atlētiskuma un meistarības ziņā pietiek, tad ne līdz galam pārliecina taktiskie risinājumi. Varbūt, ja kāda Āfrikas izlase spētu ilgtermiņā piesaistīt sevi augstā līmenī pierādījušu treneri, tad kāds negaidīts iznākums varētu būt nākamajās spēlēs. Cik tas ir reāli pie Āfrikas federāciju iespējām, lai katrs pats saprot. Eiropa ir turpat blakus, domāju, ka Vācija uz nākamajām OS varētu būt vislielākā izaicinājuma cimda metēja amerikāņiem. Vēl gan jātiek skaidrībā ar jauno treneri, jo būtu būtiski īpaši nemainīt jau šobrīd strādājošo Gordona Herberta spēles filozofiju. Francijai priekšā paaudžu maina, tāpēc ko prognozēt ir grūti – var izdoties uzreiz, var sanākt sarežģītāks posms. Arī no amerikāņu perspektīvas skats nemaz nerādās tik spožs, jo arī viņiem būs jāveic kvalitatīva paaudžu maiņa. Iepriekš citos lielajos turnīros šie nākamās paaudzes spēlētāji tomēr nav vēl sevi apliecinājuši tā, kā aizejošās superzvaigznes. Un arī treneru kvalitātes izskatās svērties uz Eiropas pusi.
2028. gada olimpiskās spēles notiks Losandželosā, kas noteikti dos papildus motivāciju amerikāņiem turpināt krāt zelta godalgas, taču jau šobrīd skaidrs, ka augsti mērķi būs arī vairākām Eiropas izlasēm un dažas no tām noteikti spēs izrādīt pretestību bez Džeimsa, Duranta un Karija spēlējošajai ASV.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
