Kā nejauši kļūt par Parīzes olimpisko spēļu skatītājiem – Kristīnes un Mārtiņa Spuru stāsts
"Olimpiskās spēles Parīzē patiesībā nebija mūsu ceļojuma pašmērķis. Plāns bija doties uz Franciju, apskatīt tās galvaspilsētu un tālāk mērot ceļu uz Otrā pasaules kara vēstures apskates vietām Normandijā. Tikai pēc ceļojuma datumu nospraušanas atskārtām, ka mūsu brauciena laikā iekrīt olimpiskās spēles!" Šis ir Kristīnes un Mārtiņa Spuru stāsts par to, kā ir piedzīvot olimpiskās spēles no skatītāju skatpunkta.
Vairāki draugi un ģimene uztraucās mūsu vietā: "Kur paliksiet, vai vispār Parīzē tiksiet iekšā?" Jau sākām raizēties arī paši, ja nu tiešām cilvēku un transportlīdzekļu kustība ir tik ierobežota, ka ceļojums izjūk. Iztēlojos Luvru un Eifeļa torni, kurus no visām pusēm apņem augstas sētas un neko nevar redzēt. Sākot meklēt dzīvesvietu, sapratām, ka nemaz tik traki nav. Atradām gana daudz viesnīcu un arī "Airbnb" mājokļu, no kā izvēlēties, arī ērtās lokācijās un par Parīzei pieņemamām cenām.
Ierodoties Parīzē, pirmie novērojumi – svētki visā pilsētā. Parīzes olimpiskajām spēlēm izveidota gaumīga vizuālā identitāte, un tās elementi šīm olimpiskajām spēlēm raksturīgajā rozā un tirkīzzilā krāsā manāmi teju ik uz soļa. Nereti Parīzes viesi devušies ielās ar savas valsts karodziņiem vai ietinušies karogos. Visskaļākie un košākie no mūsu novērojumiem – brazīlieši.
Metro pieturās un vagonos transporta kartēs atzīmētas ne tikai galvenie pilsētas apskates punkti, bet arī olimpisko spēļu norises vietas. Pārvietoties ar metro ir ļoti ērti, nereti metro pieturās sastopami asistenti vai olimpisko spēļu brīvprātīgie, kas ar lielu rozā putuplasta pirkstu norāda, kurā virzienā doties olimpisko spēļu apmeklētājiem.
Cilvēki ir neticami draudzīgi un laipni. Gan vietējie, gan tie, kas ieradušies piedzīvot Parīzes un olimpisko spēļu atmosfēru. Iepazināmies ar ļoti draudzīgu kompāniju no Dienvidāfrikas, kuri, ieraudzījuši, kā Mārtiņš ķer mirkļus ar savu kameru, lūdza palīdzēt salabot arī viņējo. Satikām arī mūsu kolēģi Tāli Eipuru un devāmies pastaigā uz Eifeļa torni un gar Sēnas krastu, neliekoties traucēti pat tad, kad sāka līt vasarīgs lietus.
Biļetes uz olimpisko spēļu pasākumiem iegādāties gan bija teju neiespējami. Biļešu cenas svārstījās no 50 līdz 1600 eiro. Oficiālajā interneta vietnē ik pa laikam parādījās jaunas biļetes, bet burtiski uz sitiena tās pazuda vai bija pieejamas ļoti ierobežotā skaitā. Mums izdevās tikt pie biļetēm, lai iekļūtu urbāno sportu norises vietā Konkordijas laukumā (negarantējot vietu skatītāju tribīnēs), kā arī uz individuālās lēkšanas kvalifikācijas sacensībām jāšanas sportā, kur Latviju pārstāvēja Kristaps Neretnieks ar zirgu "Palladium".
Atmosfēra Konkordijas laukumā bija nepārspējama. Ieradāmies vakarā, kad burzma ir mazāka, pa ceļam pieredzot neticami skaistu saulrietu ar sarkanu saules bumbu tieši Triumfa arkas līkumā. Sacensību laukumā devās Francijas un Vācijas 3×3 basketbolistes. Vērojot šo maču, pārņēma tirpiņas – cik lieli savas valstsvienības atbalstītāji ir francūži! Visas tribīnes dziedāja, vienojoties vienā dziesmā, un arī Vācijas līdzjutēji centās turēt līdzi. Apskatījām arī galveno skeitborda laukumu, kurā Olimpisko spēļu laikā skeitoja ne tikai olimpiskie sportisti, bet arī leģendārais Tonijs Hauks. Viņu pašu gan Parīzē neredzējām, taču kāds laimīgais tika pie Tonija apaviem ar autogrāfu, kurus skeitbordists bija paslēpis pilsētvidē.
Savukārt jāšanas sports Olimpisko spēļu laikā mājoja neticamā vietā – Versaļas pils parkā. Uz to bija jāmēro nepilnu stundu garš ceļš ar automašīnu, taču ērti līdz sacensību norises vietai varēja nokļūt arī ar metro no pašas Francijas galvaspilsētas un īpaši Olimpiskajām spēlēm noorganizētiem autobusiem, kas no stacijas apmeklētājus nogādāja tieši pie ieejas sacensību teritorijā. Cilvēku Versaļas pilī bija daudz. Veidojās rindas pie ieejas, jo katru apmeklētāju pārbaudīja ar metāldetektoru, caurskatot arī somas saturu. No ieejas līdz sacensību laukumam un tribīnēm ar kājām bija jāmēro teju 20 minūšu garš ceļš, jo Versaļas pils parka teritorija ir iespaidīgi liela. Taču, tiekot līdz laukumam, gājiens atmaksājās.
No tribīnēm, kas pārpildītas ar atbalstītājiem, pavērās neticams skats uz pašu Versaļas pili. Skatītāji bija uz viena viļņa – ieturēja nervus kutinošu klusumu, sportistiem dodoties laukumā, varēja labi dzirdēt, kā sprauslā zirgi. Skatītāji pēc katra sportista uzsprāga ovācijās, atbalstot sportistu lielisko sniegumu, vai atbalstoši aplaudēja, izrādot cieņu sportistiem, kuru veikums nebija tik labs. Skatītāju rindas ņirbēja, jo diena bija karsta, un apmeklētāji centās veldzēties, vēdinoties ar vēdeklīšiem. Daudzi nepārtraukti atjaunoja saules aizsargkrēma kārtu, jo saule spīdēja tieši virsū, un arī mēs kārtīgi apdegām. Laukumā dodoties Kristapam Neretniekam, atbalstījām viņu no visas sirds.
Taču spēlēm varēja sekot līdzi arī pilsētvidē. Cauri pilsētai devās, piemēram, riteņbraucēju sacensību maršruti. Bijām klāt, kad trasē devās Latvijas sportiste Anastasija Karbonāri, un jau atkal visu ķermeni pārņēma skudriņas, faniem uzgavilējot ne tikai sportistiem, bet arī kārtībsargiem un operatoriem, kas ar motocikliem devās ceļā kopā ar sportistiem. Lai gan Eifeļa torni tiešām ieskāva ierobežojošas sētas, to aizvien varēja redzēt ļoti labi, turklāt skatu neaizmirstamu padarīja arī pieci olimpisko spēļu apļi, kas uzmirdzēja vakara stundās.
Ieslīpi pretī Eifeļa tornim pāri Sēnai uz kādas karaliski iespaidīgas ēkas jumta bija iekārtojusies Francijas televīzijas studija ar apskaužami labu skatu uz Parīzes atpazīstamāko apskates objektu. Pat kafejnīcās pie blakus galdiņiem cilvēki nereti bija ieslēguši savas viedierīces un sekoja līdzi te galda tenisam, te riteņbraukšanai, te futbolam. Ik pa laikam atskanēja entuziasma pilns sauciens vai nožēlas pilns vaids, un blakus sēdošos tas it nemaz netraucēja.
Tās ir olimpiskās spēles, un visi tām dzīvoja līdzi. Parīze olimpiskās spēles padarīja par skaistu notikumu, un esam ļoti priecīgi, ka netīšām gadījās tās piedzīvot kā skatītājiem. Neaizmirstamas atmiņas.
