"15 minūtes un jāpazūd": ukraiņu karavīri TV3 Ziņām atklāj, kā no okupantiem cenšas paslēpt "Grad" sistēmas
Ukrainas frontē kauju aktivitāte palielinās, īpaši Donbasā. Krievijas armija turpina spiesties uz priekšu pie stratēģiski nozīmīgās Časivjaras. Tagad tur fronte iet cauri Siverskij Donets-Donbas kanālam, agresors pilsētu aplencis no trim pusēm – austrumiem, ziemeļaustrumiem un dienvidaustrumiem. Īpaši intensīvi uzbrukumi ukraiņiem jāatraida naktīs.
Pie karavīriem pozīcijās ierodos ap pl. 21 vakarā, puiši sagatavo raķešu palaišanas iekārtu "Grad" darbam. Raķešu palaišanas caurules pielādētas ar 40 lādiņiem. Uzbrukumi pie Časivjaras ir intensīvi, tāpēc strādāt šeit nākas daudz – kā dienā, tā naktī.
"Strādājam cauru diennakti, uzdevums var pienākt jebkurā diennakts laikā un jebkuros laikapstākļos. Karš turpinās, viņi uzbrūk, nober mūs ar lādiņiem, viņiem to ir daudz, bet mēs arī neguļam, strādājam, nav izvēles," saka Ukrainas Bruņoto spēku karavīrs Maksims.
Naktī strādāt ir nedaudz drošāk – vieglāk paslēpties no ienaidnieka acīm, taču tāpat viss šeit jādara ļoti ātri – jābrauc bez apgaismojuma un bruņojums kaujai tiek sagatavots, vien izmantojot sarkano lukturu gaismu – to no droniem nevar pamanīt.
Tehnika tiek sagatavota darbam, ievadītas ienaidnieka atrašanās vietas koordinātas un šauts.
"Lien un lien, ja nelīstu – mēs nebūtu tikko strādājuši. Strādājām, tas nozīmē, ka lien. Tagad bija uzbrukums vietai, kur notika dzīvā spēka pārgrupēšanās pozīcijās," skaidro Ukrainas Bruņoto spēku karavīrs Jaroslavs.
Padomju laiku reaktīvās raķešu sistēmas "Grad" okupanti medī nepārtraukti, līdz ar to uzdevuma veikšanai atvēlētais laiks aptuveni 15 minūtes. Pēc tam uzreiz jāpazūd. Ar šo pašu vienību satikos pirms gada – par laimi, visi ir dzīvi, taču šā gada laikā krievu atnestais posts ir tikai palielinājies.
"Šajā virzienā mēs redzam, kā viņi ir izpostījuši Časivjaru, uzbrūk bez apstājas. Jā, kļūst arvien smagāk, šī vasara ir ļoti smaga, Časiks ir iznīcināts – tā mēs saucam Časivjaru. Časika vairs nav, ciems Ņujorka arī vairs nav. Slavjansku, Kramatorsku arī sāk postīt arvien vairāk, te blakus mazie ciemi – to vispār vairs nav, vien izdegusi zeme, viss iznīcināts."
Maksims pats ir no Mariupoles. Viņa dzimtā pilsēta jau divarpus gadus ir krievu okupācijā. Daudzi draugi, radi pazuduši bez vēsts: "Izskatās, ka 2014. gads nav devis mācību. Es nestrīdos – mēs visi esam noguruši, es te esmu kopš 2022. gada, kopš pirmās dienas, kad sākās pilna mēroga iebrukums, esmu te. Kādas sarunas? Pamiers? Tas viss, lai dotu laiku krieviem sagrupēties un atkal uzbrukt. Kad es skatos, ko viņi dara ar mūsu cilvēkiem, bērnu slimnīcas, tie ir necilvēki. Es nesaprotu, kā var palaist raķeti, nospiest pogu vai ko viņi tajās lidmašīnās spriež, lai palaistu raķeti uz bērnu slimnīcu, onkoloģijas slimnīcu, nesaprotu."
Lielākā motivācija joprojām cīnīties šeit katram viena – nosargāt savu zemi, mīļos un izdarīt tā, lai šo karu neatstātu saviem bērniem.
"Ziniet, ja mums būtu pretgaisa aizsardzība, mūsu bērni gulētu mierīgāk. Man mājās ir sieva un bērni, sēž uz trauksmes koferiem, nekad nezinot, kur kas lidos, kā paceļas krievu bumbvedējs, katru reizi savāc dokumentus – manus, savus – un iet uz patvertni."
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
