"Barbari – ko, lai es vēl pasaku." Nikopoles cilvēki dzīvo nepārtrauktos krievu okupantu apšaužu un kodolkatastrofas draudos

Nikopole ir piefrontes pilsēta, un šeit iedzīvotāji ir spiesti dzīvot kā uz pulvera mucas. Te ir Zaporižjas atomelektrostacija, kas jau vairāk nekā pusotru gadu atrodas Krievijas okupācijā, no tās vietas, kas ir aptuveni sešu kilometru attālumā no Nikopoles pilsētas – šī vieta tiek apšaudīta nepārtraukti ar artilēriju, dažāda veida raķešu sistēmām.

No okupantu armijas Nikopoles iedzīvotājus šķir Dņipras upe, kurai pāri ik dienu tiek raidīti artilērijas lādiņi. Viens no tiem šajā nedēļā piezemējās pie vietējās skolas, no kuras loga tālumā paveras skats uz okupēto Energodāras pilsētu.

Te var redzēt, kā no lādiņa šķembas lidoja cauri stiklam, un šeit klases sienā var redzēt, cik spēcīgs bija šis trieciens, ka ir sienā izrauts caurums. Kā saka paši skolas darbinieki, par laimi, tas noticis sestdienā. Neatkarīgi no tā, ka šobrīd, ņemot vērā, ka šī ir piefrontes pilsēta, mācības notiek attālināti, šodien šeit ir atnākuši skolotāji, kas attālinātās stundas pasniedz no klases.

Skolotāja Jūlija Pščeko stāsta – šeit pat nav jēgas no trauksmes sirēnām, krievu okupanti ir tik tuvu, ka izšautie lādiņi atlido, pirms sāk skanēt trauksme. "Kad dzirdam izejošo šāvienu, pāris sekundes un atlido," viņa saka.

TV3 Ziņas sastapa vietējo iedzīvotāju Pāvelu – viņš tikko novācis vīnogu ražu, māja atrodas blakus apšaudē cietušajai skolai. "Apšaudes ir nepārtrauktas. Tas ir kā krievu ruletē, nekad nezini, kur atlidos, nezini, sprāgs tur, tur… Visapkārt, tik daudzi cilvēki jau ir cietuši. Barbari – ko, lai es vēl pasaku."

Pāris ielas tālāk sagrautas mājas pagalmā redzam darbojamies cilvēkus. Šeit krievu lādiņi atlidojuši pirms trim nedēļām. Irina tajā brīdī bija mājās, par laimi, izdzīvoja, bet viņas dēls, vedekla un pusotru gadu vecais mazdēls, nepaspēja paslēpties.

"Dēlam šķembu ievainojums kājās, plecā, ļoti smagi, viņš, visticamāk, vairs nestaigās. Ja mūsu glābēji zem apšaudēm nebūtu viņu izvilkuši, es viņu droši vien nekad vairs nebūtu ieraudzījusi. Vedeklai ir vieglāk, bet mazdēlam pusotrs gads šķemba trāpīja mugurkaulā," teic Nikopoles iedzīvotāja Irina.

Šī ir jau otrā reize, kad Irinas ģimenei dzīve jāsāk no nulles: "Mēs 2014. gadā aizbēgām no Donbasa. Mūsu mājas okupēja, un mēs aizbēgām. Cilvēkiem, kuri atbalsta Ukrainu, civilizētas pasaules vērtības un kārtību, tur nebija iespējams palikt. Mūsu māju tur nodedzināja, atbraucām šeit, sākām visu no nulles, nopirkām māju, remontējām, darījām, lai būtu, un še tev atkal! Kur braukt?"

Irina dzīvo rajonā, no kura labi var redzēt okupētās teritorijas pāri Dņipras upei. Lai gan šobrīd par upi to nosaukt nevar. Pēc tam, kad iebrucēji saspridzināja Kahovkas HES, pie Nikopoles esošajā Kahovkas ūdenskrātuvē, no kuras tiek dzesēti arī Zaporižjas atomelektrostacijas reaktori, ūdenslīmenis nokritās par pieciem metriem. Tagad jau vietā, kur bija upe, izveidojusies pļava. Paralēli apšaudēm cilvēki šeit dzīvo kodolkatastrofas draudos un par krievu zvērībām Ukrainā bez emocijām nespēj runāt.

"Šitie te… es zinu, ka, ja es teikšu to, ko es domāju, jums būs jāliek pīkstuļi, tāpēc pateikšu maigi. Šitie mūsu "krievu brāļi", Dievs dod, katram "krievu brālim", māsai un Putinam Vovam – tādus kā man te. Atlidoja divi, katram pa desmit, katram, katrai ģimenei. Tur, kur uzkāpj viņu netīrā, smirdīgā, asiņainā kāja – visur ir bēdas, sāpes, asaras un skumjas un lūk šāda situācija," saka Irina.

Krievu okupantu armija Zaporižjas atomelektrostacijas teritoriju ir mīnējuši un tajā izveidojuši savu militāro bāzi, un no tās arī šauj uz Nikopoles pilsētu, apzinoties, ka ukraiņi prettriecienus neraidīs, lai neizraisītu kodolkatastrofu Eiropas lielākajā atomelektrostacijā. Nikopolē krievi kopš 24. februārī iznīcinājuši vairāk nekā 4600 infrastruktūras objektus.