"Cīnīsimies līdz galam!" Ukraina smagās kaujās izspiežas cauri okupantu aizsardzībai

Frontes līnija Ukrainas dienvidos, Zaporižjas virziens, tuvāk frontei ir stratēģiski nozīmīgais Orihivas – Tokmakas ceļš pie Robotines. Šeit Ukrainas bruņotie spēki pamazām izspiežas cauri ienaidnieka aizsardzībai, paplašinot frontes līniju. Tomēr tas maksā augstu cenu. Ceļā redzami aviobumbu krāteri, sadegusi tehnika un apliecinājumus, ka krievi Ukrainā izmanto izdegušās zemes taktiku, iznīcinot visu.

Šīs bija Krievijas okupantu pozīcijas un Ukrainas karavīri cīņas par tām raksturo, kā vienas no smagākajām. Joprojām šīs pozīcijas nemitīgi apšauda. Kur paceļas dūmu mākoņi, jau atrodas Robotinas pilsēta.

"Cīņas par šīm pozīcijām bija ļoti smagas un sīvas. Te mēs mēs zaudējām ļoti daudz gan cilvēkus, gan tehniku. Bet nu, patriecām viņus. Un tālu aiztriecām!" pastāstīja Ukrainas bruņoto spēku 65. mehanizētās brigādes izlūks Grizlijs (segvārds).

Vaicāts, cik ilgi norisinājās cīņas par šo pozīciju, viņš atbildēja, ka grūti pateikt.

Šeit turpinās augstas intensitātes kaujas, abās pusēs darbojas artilērija, ienaidnieks paceļ debesīs dronus, lidmašīnas, izmanto vadāmās aviobumbas, mīnmetējus un notiek ļoti smagas kājnieku sadursmes. Okupantu pozīcijas šeit nav tālu – nepilns kilometrs, apšaudes notiek nepārtraukti, nepārtraukti atlido kāds krievu raidīts lādiņš.

Ukrainas karavīri zem mīnmetēju apšaudēm, dārdot artilērijai, filmēšanas komandu izveda ārā, drošībā. Kaujas šeit ir ārkārtīgi smagas.  Robotine ir nozīmīga Ukrainas bruņoto spēku tālākai virzībai. No tās līdz vienam no Krievijas galvenajiem loģistikas centriem – Tokmakai – ir 17 kilometri. Un tad ceļš paveras uz vienu no galvenajiem Ukrainas pretuzbrukuma mērķiem – Melitopoli. Taču pārraut krievu, vairāk nekā pusotru gadu veidotās aizsardzības līnijas nav viegli.

"Tās aizsardzības līnijas, inženierbūves, kuras viņi veido, tās mums neļauj uzbrukt ātri. Mēs sastopamies ar lielu pretestību. Tās nav vienkāršas aizsardzības līnijas. Tie ir pamatīgi izbūvēti nocietinājumi. Tāpēc iet tiešā uzbrukumā, tā sacīt, pierē – ir neprātīgi. Mums nākas šos nocietinājumu ārdīt pakāpeniski, iekarot tos, pēc tam aizsargāt iekaroto. Mums nākas tērēt ļoti lielus cilvēku resursus, rezerves un visu pārējo. Un vēl milzīgais munīcijas bads, ko mēs šobrīd izjūtam. Uz vienu mūsu izšauto lādiņu ir desmit ienaidnieka izšautie. Lūk, arī starpība," saka Ukrainas bruņoto spēku 65. mehanizētās brigādes 1.bataljona komandieris Igors Korols.

Brigādes komandieris saka – okupanti izveidojuši trīs, reizēm pat četrus aizsardzības līmeņus, ne visur var izmantot tehniku. Īpaši šeit, kur cīņa notiek apmežotajās lauku malās. Šī, apkārtnes reljefa, dēļ cīņas ir ļoti smagas un sarežģītas. Arī karavīriem ir nogurums, taču šeit neviens atkāpties negrasās.

"Viņi atnāca mūs izlaupīt un iznīcināt, lai nebūtu tādas ukraiņu nācijas. Tas arī viss. Tieši tāpēc mēs cīnīsimies līdz galam, līdz pēdējam ukrainim. Ir nogurums, mūsu cilvēki ir noguruši. Tie, kas palīdz, ir noguruši. Bet, neskatoties uz to, cīnītāji mums ir, ieroči ir un mēs neesam gatavi atdot savu zemi Krievijai," saka komandieris.