Donbasa iedzīvotāji TV3 Ziņām: Vienīgais sapnis ir, lai bunkura opis Putins nosprāgst

Vietā, kur pabija TV3 Ziņas līdz 27. februārim bija dievnams. Tur cilvēki katru svētdienu nāca uz dievkalpojumiem un arī saņemt humāno palīdzibu līdz 27. februārī krievu okupācijas karaspēks uz šo vietu nometa sešas vadāmās aviācijas bumbas.

Marks ir mācītājs. Viņš rāda, kas palicis no draudzes, kuru vadīja kopš 2015. gada: "Šeit bija telpas, kur katru svētdienu bērni no Slovjanskas pilsētas nāca uz svētdienas skolu. (..) Esmu te dzimis, uzaudzis, nostājies uz kājām, kaut vai skatoties uz šo ēku. Ar šīm pašām rokām kopā ar draudzes cilvēkiem visu paši izveidojām – šo grīdu, sienas, griestus. Bet tagad tas viss ir iznīcināts. Gribējās, lai cilvēkiem ir skaists lūgšanu nams."

Mācītājs turpina: "Dievs viņus tiesās. Tas ir tas, ko es varu pateikt. Tādas lietas nepaliek nesodītas. Skaidrs, ka gribas viņiem kaut ko sliktu novēlēt, bet, ticiet man – Dievs viņus sodīs. Kādreiz bija sapnis izveidot šeit kompleksu, kristīgo centru jauniešiem, kafejnīcu. Plānu bija daudz."

Plānus nākotnei šeit neviens nebūvē jau piekto gadu. Cilvēki dzīvo, pasakoties par katru nodzīvoto dienu.

Kramatorskas pilsēta ir Doneckas apgabala administratīvais centrs. Frontes līnija šobrīd no šīs vietas atrodas vien nepilnus 15 kilometrus. Jau šajā nedēļā krievu armija Kramatorsku spēj sasniegt arī ar artilēriju.

Pilsētā joprojām dzīvo vairāk nekā 70 000 Ukrainas civiliedzīvotāju un, ņemot vērā to, ka krievi šobrīd dara visu iespējamo, lai sagrābtu šīs Doneckas apgabala lielās pilsētas, no šejienes turpinās cilvēku evakuācija.

Tomēr kā norāda arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis – ja ukraiņiem spiež atdot krieviem Doneckas apgabalu, tas nozīmē atdot arī 200 000 Ukrainas cilvēku, kuriem tas nozīmētu represijas, mobilizāciju un sūtīšanu uz frontes līniju.

Kā saka vietējie – krievu okupanti karo ar civiliedzīvotājiem, ar daudzstāvu māju, izpostot visu, kas Donbasa iedzīvotājiem ir dārgs un svarīgs.

"Visi mēs bijām mājās. Tas bija no rīta, ap plkst. 5.00. Tas bija ļoti skaļi. Saka, ka tās bija termobāriskās aviācijas bumbas. Redzat, visas šīs mājas šeit apkārt… Man arī nav logu, nav logu rāmju, istabā temperatūra ir kā uz ielas. Cenšos ar sildītāju kaut nedaudz uzsildīt. Gāzes nav," par apstākļiem pēc okupantu uzbrukumiem saka Kramatorskas iedzīvotāja Valentīna.

Vaicāta, vai negrasās braukt prom, viņa saka: "Nē, mans dēls te karo – es esmu viņa sargeņģelis, katru dienu par viņu lūdzos. (TV3: Ko Jūs varat pateikt par to, ko krievi te dara?) Tas, ko viņi dara, to nevar izstāstīt. Necieņa pret mūsu cilvēkiem. Viņiem uz mums ir nospļauties. Iznīcina, genocīds… Kā mūs "atbrīvo" – no dzīves, mājām. Man te arī mašīna sadega. "Atbrīvo" no visa."

Uz jautājumu, kādas ir viņas domas, kad dzird runas par to, ka Ukrainai būtu jāatdod Donbass krieviem, Valentīja atbild: "Es jums varētu pateikt, ko viņiem vajadzētu iedot, bet nelamāšos… Donbass ir Ukraina. Protams, ka Ukraina! Bez šaubām, šī ir mūsu dzimtā Ukraina. Mana mamma bija ukrainiete, dzimusi un augusi Bahmutas rajonā. Es tur piedzimu Druhafederivkā, ciemā… skatos ziņās un redzu, ka tie parazīti jau tur ir iegājuši… Ziniet, cik tas ir sāpīgi… Mani vecvecāki tur bija, mamma piedzima, es tur uzaugu. Viņi lien un lien, mūs šeit arī sākuši bombardēt. Katru dienu virs manas mājas lido krievu droni."

Šeit pat nama pagalmā TV3 Ziņas sastop arī Artemu. Viņš 12 no saviem 14 dzīves gadiem nemaz nezina, ko nozīmē dzīvot bez kara: "Ko es varu pateikt… Vienīgais, ko es gribu, lai tas bunkura opis vārdā Putins beidzot nosprāgtu, marazmātiķis. Tas arī viss."

TV3 Ziņas secina – tik daudz strādājot un uzturoties šeit Doneckas apgabalā, Slovjanskā un arī Kramatorskā jau katra ieliņa ir pazīstama un zināma. Ir skumji redzēt, kā krievu okupantu armija šīs pilsētas pamazām pārvērš drupās.