Elmārs Pļaviņš: Ukrainā ir nogurums un sāpes, bet arī nelokāma apņēmība turpināt cīņu

"Nogurums ir milzīgs – no raķešu uzbrukumiem, no strāvas pārrāvumiem, no pastāvīgās spriedzes un sērām. Cilvēkiem jādzīvo apstākļos, kas mums Latvijā pat nav iedomājami," uzsver Pļaviņš. Vienlaikus viņš norāda – tieši kara apstākļos Ukrainas sabiedrība kļuvusi saliedētāka un vienotāka. Karavīri skaidri apzinās savu mērķi: neatdot nevienu zemes gabalu un turpināt cīņu neatkarīgi no spiediena, propagandas vai starptautiskajām svārstībām.

Eksperts stāsta, ka Latvijas un citu valstu klātbūtne Ukrainā sniedz būtisku morālu atbalstu. "Mēs braucam, lai iedrošinātu viņus, bet ļoti bieži notiek pretējais – viņi iedrošina mūs, sakot: neuztraucieties, mēs cīnāmies arī par jums," viņš saka.

Reālā kara aina, ko Pļaviņš piedzīvojis Ukrainā, ir skarba. Frontē ievainoto evakuācijai bieži nav iespējams izmantot klasiskās ātrās palīdzības automašīnas – nepieciešami pilnpiedziņas džipi, specializēts transports, pat sauszemes roboti. Tikpat būtiski ir izlūkdroni, to baterijas, ģeneratori, uzlādes stacijas un mediķu ekipējums.

"Pieprasījumu saraksti ir ļoti konkrēti un lieli. Šobrīd liels izaicinājums ir iegādāties lādējamās baterijas, ģeneratorus un tehnisko aprīkojumu, kas ļauj veikt evakuācijas operācijas," skaidro Pļaviņš. Jau gada sākumā plānoti nākamie braucieni uz Ukrainu, lai nogādātu pirmās iegādātās vienības tieši frontes karavīriem.

Palīdzības nogādāšana līdz frontes līnijai joprojām ir sarežģīts un riskants process. Krievijas spēki nav ieinteresēti, lai šāds atbalsts sasniegtu adresātus, tāpēc pastāv pastāvīgi draudi. Pļaviņš uzsver – liela nozīme ir ciešai sadarbībai ar Latvijas Ārlietu ministriju, Aizsardzības un Iekšlietu ministrijām, kā arī Polijas un Ukrainas iestādēm.

"Dažkārt redzam fotogrāfijas, kur mūsu nogādātais transports ir iznīcināts raķešu triecienos. Tā ir kara realitāte. Taču tas mūs neaptur – mēs turpinām," viņš saka.

Atskatoties uz 2025. gadu, Pļaviņš to raksturo kā ļoti izaicinošu un emocionāli smagu. Vienlaikus viņš uzsver – grūtos brīžos cilvēki reaģē atšķirīgi: vieni salūst, citi – saņemas un sāk darīt labu. To apliecina arī sabiedrības atbalsts labdarības akcijām Latvijā, kur īsā laikā saziedoti ievērojami līdzekļi gan bērnu veselībai, gan Ukrainas atbalstam.

Spēcīgākie brīži, kas viņu personīgi aizkustinājuši, saistīti ar Ukrainā redzētajām cilvēku ciešanām – iznīcinātām ģimenēm, zaudētiem tuviniekiem, izpostītām mājām. "Un tomēr – šie cilvēki saka: ja mēs nesalūstam, kādas tiesības ir salūzt citiem?" stāsta Pļaviņš.

Viņš uzsver – ne vienmēr palīdzība ir materiāla. Dažkārt tas ir labs vārds, klātbūtne, pateikts "paldies". Ziemassvētku laikā viņš aicina apstāties, novērtēt līdzcilvēkus, piedot un paskatīties, ko katrs vēl var izdarīt citu labā.