"Es ticu, ka mums ir nākotne," Ukrainas Bruņoto spēku kapelāns par trim kara gadiem

Mēs ar tevi iepazināmies pirms trim gadiem, vēl pirms krievi sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Ko vari pateikt par šo laiku?

Man kā cilvēkam, kurš palika šeit – austrumos, man šie gadi ir bijis liels izaicinājums. Es pats esmu mainījies, esmu kļuvis skarbāks, nežēlīgāks. Šis ir karš, karam ir sava seja. Karš maina cilvēkus.

Mēs ar tevi esam bijuši ļoti daudzās vietās, pilsētās, kuru šobrīd jau vairs nav. Ko tu pats izjūti, kad to visu redzi?

Sāpes. Katrā pilsētā, ko Krievijas Federācija ir iznīcinājusi – tur bija cilvēku dzīves, katrā vietā bija cilvēki, kuri būvēja plānus, nākotni. Katra valsts būvē plānus, arī mēs katrs plānojām izveidot ko jaunu. Es būvēju savu māju, es plānoju, ka manā mājā būs manu bērnu un mazbērnu smiekli, bet šodien viss, kas ir palicis, ir tukši dzīvokļi un tukša māja.

Doneckas apgabals šobrīd ir vissmagākais frontes posms, kā tu redzi, kāda ir situācija šeit?

Es esmu ticīgs cilvēks un, skatoties uz to, kas notiek gan mūsu reģionā, gan visā Ukrainā, saprotu, ka cilvēki bija likuši cerības uz kādu. Mēs likām cerības uz Ameriku, bet tas viss tagad sabrūk. Bet es ticu, ka mums ir nākotne – mēs esam noturējušies kā valsts, kā Ukraina, kā ukraiņi. Un es zinu, ka mēs uzbūvēsim no jauna ļoti skaistas pilsētas, mēs izveidosim savu Ukrainu vēl labāku.

Mēs šobrīd sēžam skaistā vietā, Donbass nav tikai gruvešu kalni, šī vieta raksturo Doneckas apgabala skaisto dabu, bet vienlaikus dzirdam, ka šeit puiši trenējas kaujai un, visticamāk, šovakar būs jau pozīcijās un daudzi no viņiem arī neatgriezīsies…

Tāda ir dzīve, tāda ir mūsu šodienas dzīve. Šie puiši aizstāv mūsu dzimteni, puiši un meitenes atdod savas dzīvības par mūsu visu nākotni.

Ko kapelāns saka karavīriem, kad viņi atgriežas no ierakumiem?

Mūsu cerība ir uz Dievu. Katrs šis karavīrs, kurš cīnās par Ukrainu, tic. Es puišiem saku, ka mēs esam tie, kas atdodam savas dzīvības, mūsu pienākums ir stāvēt, lai aizsargātu un palīdzētu tiem, kuri stāv aiz mums. Aiz mums stāv mūsu bērni, sievas, ar saviem ķermeņiem mēs esam kā vairogs savas zemes aizsardzībā.

Kur tu pats ņem spēku?

Jā, vakaros es jūtos noguris, izdedzis, jo es uzklausu katru dienu puišus. Šorīt, pirms braucu pie tevis, viena no mūsu ekipāžām nokļuva ienaidnieka apšaudē, man bija jābrauc pie puišiem uz slimnīcu, lai lūgtos par viņu dzīvībām, un tajos brīžos es pats ņemu spēku ticībā.

Trīs gadi. Mēs visi cerējām, ka Ukrainā būs taisnīgs miers, tāds miers, kādu Ukraina un ukraiņi ir pelnījuši pēc šiem gadiem. Šobrīd viss ir tik ļoti neskaidrs, un cilvēki arī Latvijā saprot, ka mēs varam būt nākamie…

Šodien mēs redzam to, kas notiek, ka ir valstis, kuras no mums novēršas. Ticība, paļaušanās uz sevi un solidaritāte. Tas ir tas, kas mums var palīdzēt noturēties šajos laikos, kuros mēs dzīvojam, ļoti smagos laikos.

Turēties, nevis atdot savas teritorijas

Protams. ASV nebūs tie, kas teiks – ai, atdodiet savas teritorijas, kas jums tur ir. Man te ir viss, ko esmu savas dzīves laikā būvējis. Un tagad kāds man grib pateikt – atdod un brauc meklēt sev citu vietu, jo divi līderi ir izdomājuši, kā sadalīt Ukrainu?

Viss būs labi! Paldies, Slava Ukrainai! Varoņiem Slava! Slava Latvijai!