Frontē katram savs darbs: TV3 Ziņas tiekas ar Kijivas bārddzini, kurš safrizē Ukrainas karavīrus
Pozīcijās pie karavīriem, kaujaslaukā bojātās tehnikas remontdarbnīcā frontes tuvumā – tur, kur ir karavīri. 24 gadus vecais Seva ir bārddzinis no Kijivas. Viņš kā brīvprātīgais atbraucis uz Donbasu, lai atbalstītu karavīrus frontes smaguma centrā pie Časivjaras.
"Braucu pie puišiem, safrizējam mūsu puišus, mūsu karavīrus. Visi noauguši, nav kam viņus safrizēt, tad nu mēs izbraucām, kalpot mūsu cilvēkiem."
Bārddzini doties uz fronti uzrunāja Ukrainas Bruņoto spēku kapelāns, viņš saka – šiem karavīriem bieži vien ugunslīnijā jāpavada mēneši, un šāds atbalsts, lai arī šķietami neliels, ir ļoti svarīgs, lai Ukrainas aizstāvji redzētu, ka nav vieni šajā smagajā cīņā.
"Mēs redzam, ka, puiši atrodoties pozīcijās, pildot savus uzdevumus, viņiem nav laika domāt par savu frizūru vai bārdas dzīšanu. Tad mēs cenšamies arī šādos apstākļos atbraukt – kamēr puiši strādā, mūsu bārddzinis var viņus safrizēt. Esam pateicīgi mūsu brīvprātīgajiem, ka mēs varam kaut nedaudz parādīt mūsu mīlestību pret saviem aizstāvjiem."
Seva pirmo reizi ir tik tuvu pie frontes, pirmo reizi Donbasā.
"Pirmo reizi esmu Donbasā. Nekad nebiju bijis tik tuvu aktīvām kaujām. Ieraugot to, ko okupanti dara, grib atņemt un iznīcināt mūsu zemi, nogalina mierīgos iedzīvotājus, civilos – šausmas, bet es atbraucu, lai vismaz kaut kā palīdzētu, kaut kā puišus atbalstītu, uzlabotu noskaņojumu."
Šīs dienas laikā bārddzinim darba pilnas rokas, kopumā apciemojis sešas dažādas armijas vienības un safrizējis vairāk nekā 30 cilvēku. Nogurums rokās jūtams, bet jaunais vīrietis saka – braukšu vēl.
"Es pats esmu no Čerņivciem. Atbraucu šeit, te vispār ir cita pasaule. Arī Kijivā to nejūt. Bet es šeit atgriezīšos, biežāk gribu braukt pie puišiem. Šeit ir vajadzīga palīdzība, bet tur šo elli neredz."
Seva piebilst, ka katram, pat ja vēl nav pienācis mobilizācijas vecums, ir jāizmanto savas iespējas, lai atbalstītu karavīrus, kuri cīnās par, tostarp arī viņa, brīvību. Turklāt tam nevajag daudz, pietiek arī ar klātbūtni, kas dod karavīriem spēku cīnīties un nepagurt.
"Dažkārt ir sajūta, ka visi jau ir pieraduši pie kara, bet šeit reāli cilvēki atdod savas dzīvības par to brīvību, ko citur var baudīt. Šī ir vieta, kur reāli ir vajadzīga palīdzība, jebkurā jomā. Piecas, desmit grivnas, pat ne naudu – vienkārši atbraukt. Kaut uztaisīt puišiem vakariņas. Katra palīdzība ir palīdzība. Sēdēt malā prot visi, bet mēs esam ukraiņi – mums kaut kas ir jādara," teic Seva.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
