Harkiva zem nemitīgas apšaudes. Skolotājs Valērijs turpina mācīt bērnus pat kara tumsā

Harkivu sauc par varoņu pilsētu – ar droniem, raķetēm tā tiek postīta un grauta teju katru dienu. Ienaidnieka valsts robeža no pilsētas atrodas pārdesmit kilometru attālumā, un krievu raķetes Harkivu sasniedz 40 sekunžu laikā.

Nēskatoties uz to, pilsētā dzīvi turpina ap pusotru miljonu iedzīvotāju, desmitiem tūkstošu no tiem ir bērni. Daļa mācās pazemes skolās, bet vairums tikai tiešsaistes režīmā. Lai sniegtu iespēju socializēties un iegūt zināšanas, vēstures skolotājs Valērijs cenšas pie katras iespējas rīkot bērniem nodarbības Harkivas muzejos, kultūras namos un arī pagrabos.

Valēriju Harkivā zina daudzi – dzimto pilsētu viņš nav pametis ne uz brīdi. Pat 2022. gadā, kad krievi bija pilsētas pievārtē, viņš turpināja metro stacijās un pagrabos pasniegt bērniem un jauniešiem vēstures nodarbības.

Nekas nav mainījies arī tagad. Valērija lolojums bija bērnības muzejs, taču okupanti to jau trīs reizes iznīcinājuši.

"Bērnības muzejs, kas bija tur – vairs nav, krievi to iznīcināja, bet lielāko daļu eksponātu es saglābu un tagad pamazām veidojam no jauna muzeja telpas šeit – Harkivas radioelektronikas universitātē.  Paldies Dievam, veiksmei, iespējams, savai harizmai un tam, ka ir izdevies vēl izdzīvot, viss notiek tā, kā vajag, un es par to esmu ļoti pateicīgs," saka Valērijs.

Šajā reizē pie Valērija atnākuši astotās un devītās klases skolēni.

"Man ļoti patika, ļoti daudz uzzināju par platēm un daudz ko citu par radioierīcēm, viss ļoti patika. Esmu šeit pirmo reizi. Uz mani ļoti lielu iespaidu atstāja, ka 60to gadu atskaņotājs joprojām spēlē mūziku," saka skolnieks Timofijs.

Vaicāts, cik bieži sanāk šādi strādāt ar bērniem, Valērijs atbild: "Tas ir atkarīgs no apšaudēm. Ja, piemēram, vakarā vai naktī ir bijušas spēcīgas apšaudes, tad ir reizes, kad no rīta neviens var arī neatnākt. Tagad pēdējās trīs dienas pie mums pilsētā ir plusmīnus mierīgi, bērni nāk. Ja nav apšaudes, nedēļā es cenšos divas trīs reizes šādas nodarbības organizēt. Tagad ir lieli mīnusi arī, kad būs siltāk, tad jau varēsim ar bērniem tikties biežāk."

Valēriju TV3 ziņās iepazinām 2023. gada vasarā un, tāpat kā toreiz, viņš ir pozitīvs un smaidīgs. Kā vienmēr saka – tādi mēs harkivieši esam – mūs sit, bet mēs ceļamies.

"Ziniet, skatoties uz Trampu un to, ko amerikāņi dara, es nezinu, kas notiks tālāk, bet mēs dzīvojam šeit ar cerību, ka katra diena ir neliels, bet plusiņš virzienā uz mūsu uzvaru. Mūsu puiši frontē arī ir uz to noskaņoti, tas ir galvenais. Un ziniet, Harkiva bija krievvalodīgā pilsēta, bet tagad šeit neviens vairs nevēlas tajā mēlē runāt. Un ziniet – vislabākais rādītājs ir bērni – šī ir paaudze, kas mīl Ukrainu un valsts labā ir gatavi atdot visu, viņi ir mūsu nākotne," bilst skolotājs.

Šī ziema arī Harkivas pilsētā ir smaga – izpostīta viena no lielākajām termoelektrostacijām, pilsētā daudzviet nav apkures un elektrības.

"Tas ir krievu raksturā visu postīt, bet mēs izdzīvojām un izdzīvosim. Kopā ar kaimiņiem, ar drēbēm, ar visu ko varējām siltinājām caurules, aiztaisījām visus caurumus pagrabos, lai uzturētu siltumu un vienmēr cerējām, lai mūsu, pēdiņās jaukie kaimiņi, krievi – netrāpītu kādā termoelektrostacijā, bet gan tukšā laukā, kur nekā nav. Arī tas viņiem bieži gadās. Mēs darām visu, ko varam," saka Valērijs.

Vaicāts, ko domā par sarunām ar Krieviju, viņš atbild: "Var sarunāties ar sienu, var parunāt ar stabu. Es nesen skatījos filmu par Krievijas–Japānas karu, un tur bija spilgta epizode. Krievi, saprotot, ka zaudē, teica: tagad sarunas, bet reparācijas mēs nemaksāsim, tas ir mūsu princips. Lūk, 100 gadi ir pagājuši, un viņi ir tieši tādi paši. Ar viņiem sarunāties? Ne, viņi vienkārši ir jāpiebeidz, lai Krievija tāda, kā bija, nekad vairs nebūtu."

Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā krievu armija Harkivas pilsētā ir nogalinājusi vairāk nekā 700 bērnu, vēl 1640 ir ievainoti.