Harkivas skolotājs: Mūsu bērniem ir nozagta bērnība un iespēja iegūt labu izglītību
Ukrainas otrā lielākā pilsēta Harkiva pakļauta nepārtrauktiem okupantu uzbrukumiem, bet cilvēki cenšas karam pielāgoties, arī bērni – kuri jau trešo gadu nezina, ko nozīmē skola – normālos, mums ierastos apstākļos. TV3 Ziņu komanda Harkivā šodien, 7. maijā, tikās ar Valēriju. Viņš ir vēstures skolotājs, kurš no pirmās kara dienas bumbu patvertnēs pasniedz mazajiem harkiviešiem mācību stundas.
Ar Valēriju satiekamies "Bērnības muzejā" – tas ir viņa lolojums, ko vēsturnieks izveidojis, lai mazākajiem Harkivas iedzīvotājiem radītu prieku un izglītotu, mācītu un rādītu, kādas bijušas cilvēku bērnības, ejot cauri laikiem. Muzejs nupat pārcēlies uz citām telpām, jo iepriekšējā vieta tika izpostīta krievu raķešu triecienā. Pirms pāris nedēļām raķete atlidoja arī šeit, blakus mājā.
"Pagāja divas nedēļas, atkal atlidoja raķete. Vakarā man zvana, saka: "Valērij, nāciet no rīta, sakopsim visu!" Es nodomāju, jau atkal… Ienācu ar aizvērtām acīm, bet, paldies Dievam, nekas necieta. Šeit viss bija izsists, bet šis viss bija neskarts, vēstures liecības neskartas. Apsēdos, uzliku bītlus un dzēru kafiju, viss normāli, ko citu darīt."
Valērijs ir vēsturnieks, kolekcionārs, vēstures skolotājs. Vīrietis šo kara gadu laikā pilsētu nav pametis ne dienu. Pielāgojās baisajiem kara apstākļiem un turpina mācīt bērnus.
"[Jaut.: Pilsētā ir ļoti daudz bērnu?] Jā, daudz, bet daudzi baidās savus bērnus vest ārā, lai gan raķetes var atlidot visur – mājās, bērnudārzā, visur, mēs neesam pasargāti. Bet ziniet, mums jau ir tāda harkiviešu vienaldzība – atlidos, atlidos, esam pieraduši, bet, protams, ir bail. [Jaut.: Šobrīd viņi aviācijas bumbas met…] Jā, tā ir šausmu lieta, bet ko mēs varam izdarīt. Ziniet, atnāku te, paņemu kafiju, paturu rokās kādas lietas, ieslēdzu mūziku, padarbojos ar bērniem, un viss ir normāli."
Valērijs neslēpj, ka nekad neviens nedomāja un neticēja, ka mūsdienās bērniem būs jāpiedzīvo karš un bombardēšanas. Harkivas bērniem tā ir ikdiena jau 804 dienas. Šos divus gadus bērnu dzīvē Valērijs apkopojis grāmatā, ko nosūtījis uz dažādām valstīm, lai pasaule redz Ukrainas bērnu dzīves realitāti.
"Šo grāmatu sarakstīju par šiem kara gadiem, tajā stāstu par to, kā notika mācību process. Lūk, šie bērni mēnesi nebija izgājuši no pazemes, bumbu patvertnes. Es viņus iesēdināju mašīnā un atvedu uz muzeju. Lūk, tas ir bombardēšanas laikā, redzat, bērnu emocijas. Tas ir ļoti svarīgi šajā laikā, kurā dzīvojam."
Divi gadi Covid-19 pandēmijas, tad uzreiz karš – šeit liela daļa bērnu nemaz nezina, kā tas ir mācīties skolā, kādu to zina katrs no mums.
"Zaudēta bērnība, diemžēl. Nāk bērni, es kaut ko saku par skolu, viņi skatās ar lielām acīm un saka, ka skolā nav bijuši. [Jaut.: Kā pilsētā ir ar mācībām?] Mums ir pazemes skola, un tas arī viss, zinu, ka vērs vēl divas pazemē, bet atkal tur nevar daudz bērnu uzņemt – 500 bērnu, bet mums ir desmitiem tūkstoši. [Jaut.: Kā viņi mācās?] Ar datoru, telefonu, bet tās nav mācības, diemžēl tas ļoti ietekmē mūsu izglītības līmeni. Klātienē tu vari bērnu apskaut, paņemt roku, bet ko caur ekrānu? Nu, bet vismaz kaut kas."
Vīrietis neslēpj, ka ir bažas par to, kas notiks turpmāk. Harkiva ir viens no galvenajiem okupantu mērķiem, un pilsēta katru dienu cieš no uzbrukumiem.
"Katru pirmdienu, kad man ir nodarbības, nu jau vienmēr mēs ar bērniem mācamies bumbu patvertnē, nav bijusi reize pēdējo mēnesi, kad mēs mācītos bez trauksmes, ir skumji. Visi tagad runā, ka krievi sāks uzbrukumu. Bet ziniet, mūsu pilsētā visi dara, ko var. Komunālā pārvalde strādā tādos tempos, ka pēc triecieniem viss uzreiz tiek sakopts – nav sajūtas, ka pilsēta ir nobombardēta. Cilvēki ir pieraduši, mēs neviens nezinām, kas notiks tālāk. Skatāmies uz debesīm un lūdzamies. Nekas cits mums neatliek."
Skolotājs turpina: "Viņi vēsturiski ir darījuši tā, lai visiem ir slikti vienmēr. Tādi viņi ir. Tāda ir krievu daba – katram ir savs – mēs veidosim savu valsti, viņi… Nezinu, iespējams, sabruks krievu impērija. Es tā ļoti gribētu. Kā savulaik teica Reigans, – tā ir ļaunuma impērija. Tā tas arī ir. Bet es ticu, ka labestība uzvarēs un viss būs labi. Viss būs Ukraina, 100% un ne tikai Ukrainā, Moldovā, Baltijas valstīs viss būs labi."
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
