Stāsts par holokaustu izdzīvojušo Manfredu, kuru nacisti nosūtīja uz koncentrācijas nometni Rīgā

Nacistu veiktā genocīda laikā tika nonāvēti aptuveni seši miljoni ebreju. "Es esmu tikai piliens jūrā," intervijā "Associated Press" saka Manfreds Goldbergs, kurš ilgstoši klusēja par piedzīvotajām šausmām okupācijas laikā, bet sievas pamudināts lēma klusēšanu pārtraukt. "Taču es esmu apņēmies, ka tikmēr, kamēr Dievs man dod fizisko un garīgo spēku turpināt to darīt, esmu apņēmies to darīt. Tāpēc es esmu šeit 94 gadu vecumā un runāju ar tevi."

Manfrēds dzimis Kaselē – pilsētā Vācijas vidienē ar aptuveni 220 tūkstošiem iedzīvotāju.

Viņam bija vien trīs gadi, kad 1933. gadā pie varas nāca nacisti. Taču īstās jaunās varas nestās pārmaiņas viņš sāka apzināties, vien iestājoties netālajā ebreju pamatskolā.

Līdz tam "Hitlera jaunatne" bija sākusi apmācīt bērnus nacistu ideoloģijā, tostarp sāka izplatīt naidu pret ebrejiem.

Nacistiskais režīms arī pazīstams ar tā sistemātiskiem centieniem ebrejus pilnībā izslēgt no sabiedriskās dzīves. Šo centienu iespaidā notika mēģinājums deportēt Goldberga tēvu, bet viņam pašam piedraudēja ar nosūtīšanu uz koncentrācijas nometni.

Manfreda māte Rosa bija padzirdējusi, ka Lielbritānijas vēstniecībā Berlīnē iespējams saņemt palīdzību vīzu nokārtošanai, lai varētu Vāciju pamest. Viņa devās vairāk nekā 300 kilometru garajā ceļā un galamērķī satika britu slepeno aģentu Frenku Foliju, kuram bija izdevies vairāk nekā 10 tūkstošiem ebreju izsniegt vīzas, tādējādi tos paglābjot no nacistiem.

Manfreda tēvam tika izsniegta ārkārtas vīza, bet pārējai ģimenei tās tika solītas tuvāko nedēļu laikā. Gaidas gan nepiepildījās, jo desmit dienas vēlāk, proti, 1939. gada 1. septembrī, nacisti iebruka Polijā, kā dēļ ģimene pašķīrās.

Tam sekoja pret ebrejiem vērsto pasākumu pastiprināšana. Tostarp visiem bija jānēsā "atpazīšanas zīme" – dzeltenā sešstaru zvaigzne, savukārt pārtiku tie varēja iegādāties tikai ebrejiem paredzētos veikalos.

Manfreds atminas kādu gadījumu, kad šādā veikalā bija izpirkts viss ēdiens. Viņa māte tam izdomāja visai bīstamu risinājumu – uzlika zēnam uz plecu grāmatu somu, kas aizsedza dzelteno zvaigzni, iebēra saujā monētas un lūdza doties uz "parasto cilvēku" maizes ceptuvi. Tur zēnam bija steigšus jānober uz letes monētas, jāpaņem maize un jāskrien prom, kamēr kāds viņu nav paguvis pieķert.

Situācija gan tikai turpināja pasliktināties. 1942. gadā nacistu režīms uzsāka tā dēvēto "Galīgo risinājumu" – sistemātisku Eiropas ebreju sodīšanu ar nāvi. Šāds liktenis draudēja arī Manfreda ģimenei.

Kādu dienu esesieši ieradās Goldbergu dzīvoklī un deva vien desmit minūtes laika, lai sakravātu līdzi ņemamās mantas. Tālāk sekoja trīs dienas un naktis vilcienā bez ēdiena un ūdens, līdz galu galā Manfreds kopā ar savu māti un jaunāko brāli Hermani sasniedza Latviju – Rīgu.

Šeit zēnam tika piešķirts kārtas numurs – 56478. Un nākamo trīs gadu laikā viņš tika nogādāts piecās dažādās koncentrācijas nometnēs.

Pirmajā nometnē Rīgā kāds vīrietis viņu izģērba kailu, noguldīja zemē un iečukstēja ausī: "Ja tev jautā tavu vecumu, saki, ka tev ir 17 gadi." Manfrēds sekoja viņa padomam, un tas, kā izrādījās, izglāba viņa dzīvību.

Esesieši uzskatīja, ka ikviens, kas ir jaunāks par 17 gadiem (Manfredam tolaik bija 13 – aut. piez.), ir pārāk jauns, lai strādātu un pelnītu nacistu kara mašīnas labā. Manfredam apsargi noticēja, un viņš ar māti tika sūtīts strādāt vienā no koncentrācijas apakšnometnēm.

Tā kā viņa mazais brālis Hermanis bija par jaunu, viņš tika atstāts nometnē, no kuras nacisti viņu vēlāk savāca un aizveda. Pēc tās dienas Hermani neviens vairs nesatika.

"Nākamajā rītā gan man, gan manai mātei bija jāstāv rindā un jāiet uz darbu tā, it kā nekas slikts nebūtu noticis. Sēras notika iekšēji, bet, ja mēs būtu atteikušies iet uz darbu, mēs būtu zaudējuši dzīvību," atminas Manfreds.

Kad nacisti sāka zaudēt savas pozīcijas Austrumu frontē, sagūstītie ebreji tika pārvietoti uz rietumiem, lai tos pasargātu no krieviem un nacisti varētu turpināt viņu slepkavošanu. Goldbergs tika pārcelts uz Štuthofu – nometni netālu no Gdaņskas, Polijā, kuras vārti ar laiku tika iesaukti par "Nāves vārtiem", jo tikai retais no tās izkļuva dzīvs.

AP norāda, ka vairāk nekā 60 tūkstoši cilvēku šajā nometnē nomira no tīfa, nāvējošām injekcijām un, sākot no 1944. gada jūnija, no nāvējošās gāzes, kuru plaši izmantoja gāzes kamerās Aušvicā.

Tās gan nebija visas šausmas, kuras Manfredam nācās piedzīvot.

Karam Eiropā tuvojoties beigām, nacisti turpināja sagūstītos ebrejus dzīt uz rietumiem. Manfreds un viņa māte kopā ar citiem ieslodzītajiem kājām nogāja 40 kilometrus, līdz visi tika sasēdināti liellaivās un vairākas dienas turēti jūrā bez pārtikas un ūdens.

Esesieši uz brīdi no laivas "pazuda". Tas pavēra iespēju spēcīgākajiem gūstekņiem saspuroties, izlauzt laivas dēļus un ar tiem aizairēties līdz krastam. Taču tur jau gaidīja nacistu apsargi. Krastā vispirms tika nošauti vājākie gūstekņi, bet stiprākie, tostarp Manfreds un viņa māte, tika vesti atpakaļ uz Vāciju.

Te gan parādījās glābiņš – ieradās britu tanku kolonna.

Galu galā Manfreds nonāca Anglijā, kur atkal satika savu tēvu. Viņš kļuva par inženieri, apņēma sievu vārdā Šarija, un abiem ir četri bērni.

Vairāk nekā 50 gadus Manfreds atteicās stāstīt par savu pagātni. Viņš vēlējās, lai viņa bērniem būtu normāli vecāki, kuri savas atvases nenoslogo ar holokaustā piedzīvotajām šausmām. Taču 70 gadu vecumā viņa sinagogā Manfredam lūgts piedalīties piemiņas dievkalpojumā, pēc kura Šarija mudinājusi pārtraukt klusēšanu, jo "kurš pastāstīs tavu stāstu, kad tevis vairs nebūs?"

Kopš tās dienas Manfreda klusēšana par holokaustā piedzīvoto pārtrūkusi uz visiem laikiem.