"Tās bija šausmas." Rumbulā piemin galvaspilsētā nonāvētos ebrejus

Rumbulas memoriāls ir kā simbols un atgādinājums par šausmām, kuras ebreji piedzīvoja visā Latvijas teritorijā nacistu okupācijas laikā.

Boriss Levi fotografē memoriālā noliktos ziedus, lai parādītu mātei, kurai jau pāri 90 gadiem. Viņai izglābties no nošaušanas paveicās teju netīšām.

Jūtot, ka nebūs labi, māte ar bērniem no Kuldīgas aizbrauca uz Rīgu, meklējot iespēju evakuēties, taču tādas nebija, un tad jau brauca atpakaļ uz Kurzemi, bet Skrundā saņēma ziņu – tur ienākuši vācieši.

Vairs nebija atpakaļceļa, bija jābēg. Tie, kas bija palikuši mājās, nolemti nāvei. Lai gan likās, ka šausmas ir aiz muguras, jo gadu iepriekš lielu daļu ebreju uz Sibīriju izveda padomju okupanti. "Tie, kam piederēja mājas, jau bija Sibīrijā. Tāpēc viņi savā veidā paglābās," stāsta Levi.

Levi tēva vectēvs negribēja braukt, viņš teicis: visu dzīvi dzīvoja ar vāciešiem, vācieši labi cilvēki. Nekas jau nebūs. Vairākums palika tāpēc, ka nezināja, kas būs.

Mihails holokaustā zaudēja māsu, māsīcu un brālēnu, visi dzīvoja Latgalē. Māte par savu bērnu likteni uzzināja tikai 1944. gadā, uz dzimto ciemu aizsūtot vēstuli un saņemot stindzinoši lakonisku atbildi – adresāti ir miruši karā.

Mihails

holokaustā bojāgājušo radinieks

"Neviens nedomāja, ka karš būs ilgus gadus, visiem bija jābūt darbā. Māte aizveda savu meitu, manu māsu, pie saviem vecākiem, kad brauca uz evakuāciju, Viļakā jau bija vācieši, šoferis atteicās tur braukt. "

Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone pasākumā norādīja, ka ik reizi, stāvot Rumbulas mežos, ir sajūta – tie bija rīdzinieki, kuri cieta.

"Katru reizi, Rumbulas mežā stāvot, ir tā sajūta, ka tie cilvēki, kurus te kāva aukstumā, sniegā pazemojot, bija rīdzinieki, kam vecāki, vecvecāku, skolasbiedri, dakteri, kaimiņi. Un par Rumbulu ir saglabājušās Frīdas Mihelsones atmiņas, – kādas tās bija šausmas," sacīja Tomsone.

Fragmentu no Mihelsones atmiņām piemiņas pasākuma nolasīja Vācijas vēstniece.

Piemiņas ceremonijā piedalījās un svecītes nolika arī Šimona Dubnova Rīgas Ebreju vidusskolas skolēni – Dubnova ir vēsturnieks, kura vārdā nosaukta skola un viņš ir viens no 25 000 ebreju, kuri Rumbulā zaudēja dzīvību.