Iemācījušies mirt, nevis dzīvot cilvēcīgi. Ukraiņu karavīri netic, ka Krievija apstāsies arī pie pamiera

MIKOLA (Ukrainas Bruņoto spēku mehanizētās kājnieku brigādes karavīrs): Mierināt sevi ar liekām cerībām, ka šodien, rīt vai parīt kādi solījumi piepildīsies, ir muļķīgi, jo tik daudz šo solījumu jau ir bijuši pārkāpti. Kad tas reāli notiks, pamiers, miers. Šeit jau vairs pat nav runa par uzvaru. Mēs visi zinām, kādai ir jābūt uzvarai, bet mēs diemžēl redzam, ka tāda tā, visticamāk, nebūs. No mūsu puses tiek darīts viss, lai tas apstātos, bet tagad nolikt ieročus un neko nedarīt? Mēs redzam, kas te notiek. Pateikt, -"labi, mēs nešaujam", laikā, kad no otras puses lien un turpina? Mēs taču lieliski saprotam, ka uz spēles ir valstiskums – mūsu valsts, mūsu nācija. Apdraudēta ir Ukrainas tauta. Mēs esam gatavi pārtraukt šaut, bet otra puse nav. Tur tiek ieguldīts viss, lai uzbruktu vēl vairāk, tur neviens nerēķinās pat ar savu cilvēku dzīvībām, kur nu vēl ar mums. Kāpēc viņi šeit atnāca? Denacifikācija, un ko šis vārds nozīmē, mēs šeit ļoti labi redzam – mūsu iznīcināšana.

TV3 ZIŅAS: Šodien Turcijā sarunas, redzēsim vēl, kas tur notiks, bet, jūsuprāt, ar Krieviju ir iespējams sarunāties?

MIKOLA: Lai runātu, ir jābūt dialogam, nevis ultimātu vai draudu valodai. Mēs pastāvam par sevi, šī ir mūsu zeme, lai ko viņi neteiktu un kādus referendumus nerīkotu, bet viņi ir pieraduši runāt spēka valodā, bet te Ukrainā viņiem drusku nesanāca, pārrēķinājās, bet joprojām no sava neatkāpjas. Kā šeit var veidot dialogu, es nezinu, ar tādiem cilvēkiem ir grūti sarunāties. Viņi saprot un ciena tikai spēka valodu.

TV3 ZIŅAS: Jūs personīgi esat pārliecināts, ka, ja būs pamiers vai jaunas robežas, krievi apstāsies?

MIKOLA: Uzticēties viņiem nevar. Pamiers – ja Dievs dos, tas notiks, tam ir jānotiek, viss kādreiz beidzas, arī pats ļaunākais, bet cerēt uz to, ka apšaudes vairs nav un viss būs labi, nē. Mums ir jāstiprina sava armija, valsts, jāapmāca cilvēki un tā tālāk. Jo mēs ļoti labi zinām, ka ar šādu kaimiņu nedrīkst atļauties būt vājiem. Atslābināties nedrīkst. Pamiers – tas nenozīmēs: viss, izelpojam, viss ir beidzies. Diemžēl nē. Viņi viennozīmīgi gatavosies, lai apmierinātu kādas jaunas fantāzijas. Atskaitot mūs, ir vēl citas valstis Krievijas kaimiņos, arī jūs, uz kurām savās slimajās fantāzijās viņi pretendē. Viņiem neko nenozīmē, ka kaimiņvalstīm ir sava identitāte, lai cik mazas tās nebūtu – viņām ir tiesības uz neatkarīgu pastāvēšanu. Valstis, kuras ir pašpietiekamas, ar noteiktām robežām un konstitūciju. Nē – viņiem ir izdomāti iemesli – krievvalodīgo aizstāvēšana un vēl, nez kas. Propaganda strādā, tauta atbalsta un ir gatava iet mirt par to. Mirt viņi ir iemācījušies, dzīvot cilvēcīgi – to gan nē. Tā ir nelaime. Mūsu – Krievijas kaimiņu – nelaime ir tā, ka mēs gribam dzīvot mierā un labklājībā, bet viņi to negrib pieļaut.